1 Ir kāds ļaunums, ko es redzēju zem saules un kas smagi guļ uz cilvēkiem. 2 Ja Dievs ir devis kādam cilvēkam bagātību, laicīgu mantu un godu, tā ka viņam nekā netrūkst no visa tā, ko viņa sirds kāro, bet ja Dievs viņam neļauj no visa tā neko baudīt un to bauda svešinieks, tā ir niecība un liels ļaunums! 3 Ja kāds kā tēvs dzemdinātu simts bērnus un dzīvotu daudz gadu un viņam būtu garš mūžs, bet viņš nevarētu savu dzīves laimi izjust un baudīt un viņam pat netiktu ne kapa vieta, tad es saku: laimīgāks nekā viņš ir nelaikā dzimis nedzīvs bērns! 4 Jo tas nāk kā nekas pasaulē un tāds pats aiziet tumsībā, un viņa vārds paliek aizklāts ar tumsu. 5 Viņš nav arī sauli redzējis un neko nezina no tās, bet miera ziņā viņam ir labāk nekā tam. 6 Un, ja pat kāds dzīvotu divi reizes tūkstoš gadus un savā dzīvē nemaz neredzētu prieku, vai tad tomēr viss viņu garais mūžs nenovestu pie viena un tā paša gala? 7 Visas cilvēka pūles ir domātas viņa mutei, un tomēr viņa ēstgriba pilnīgi nekad netiek apmierināta. 8 Un kas vairāk atlec gudrajam nekā neprašam? Vai kas nabagam, kurš zina staigāt īsto dzīves ceļu? 9 Labāk ir ko ar acīm uzskatīt nekā iekārē apkārt maldīties; arī tā ir niecība un vēja ķeršana. 10 Viss, kas notiek, ir jau sen noteikts, un jau laikus ir stingri nolikts, kas kāds cilvēks būs, un neviens nespēj tiesāties ar to, kas ir stiprāks nekā viņš. 11 Tiešām, ar to saistās nereti daudz vārdu, bet tie tikai vairo niecību; un kāds labums no tā ir cilvēkam? 12 Tiešām, kas gan zina, kas cilvēkam ir par labu šinī viņa īsajā mūžā, ko viņš savā niecībā pavada, pats būdams ēnai līdzīgs? Un kas gan var cilvēkam pastāstīt, kas pēc viņa notiks zem saules?
Vēlmju un ieceru sabrukums
1 Redzi, posts, ko esmu redzējis zem saules – smagi tas gulstas pār cilvēku: 2 Dievs cilvēkam dod bagātību, mantu un godu, un tam netrūkst it nekā, ko viņš kāro, – bet Dievs neļauj viņam no tā baudīt, un to bauda svešinieks! Tā ir tikai tukšība un ļauna sērga, redzi, tā!
3 Kaut cilvēkam dzimst simts bērnu
un kaut viņš nodzīvo ilgus gadus,
ka mūža dienu bez skaita, –
ja viņš negūst prieku no dzīves jaukuma
un pat netiek apbedīts, kā pienākas,
tad es saku: labāk dzimt nedzīvam nekā tādam!
4 Tukšība ir viņa atnākšana, un tumsā tas aiziet,
un tumsa sedz viņa vārdu,
5 pat sauli viņš nav redzējis un pazinis, –
bet viņš rod vairāk miera nekā tas otrs,
6 kaut tas būtu dzīvojis tūkstoš gadus un otrtik, neredzēdams laba.
Vai tad visi neaiziet uz vienu un to pašu vietu?
7 Cilvēks tik pūlas priekš savas mutes,
bet viņa kāre nav piepildīta!
8 Kas gudrajam tiek vairāk nekā muļķim?
Ko nabagam līdz, ka viņš zina dzīves ceļus?
9 Labāks tas, ko acis redz,
nevis tas, pēc kā dvēsele dzenas, –
tā arī ir tukšība un vēja tvarsts.
10 Viss, kas ir bijis, jau ir vārdā nosaukts! Un visi zina, kas ir cilvēks
un ka viņš nejaudā stāties pret to, kas stiprāks par viņu.
11 Jo vairāk vārdu, jo vairāk tukšības – kas no tā cilvēkam? 12 Kurš zina, kas cilvēkam dzīvē labs – viņa dzīves skaitītās, tukšās dienās, ko viņš aizvada kā ēna? Un kurš var cilvēkam pateikt, kas būs pēc viņa zem saules?
