1 Kad bijām no tiem šķīrušies un atstājuši krastu, mēs, taisnā ceļā braukdami, nonācām Kosā, nākamajā dienā Rodā un no turienes Patarā; 2 un, atraduši kuģi, kas devās uz Feniķiju, mēs iekāpām un aizbraucām. 3 Redzējuši Kipru un to atstājuši pa kreisi, mēs braucām uz Sīriju un izkāpām malā Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava. 4 Uzmeklējuši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi. 5 Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzām Dievu. 6 Un, cits no cita atvadījušies, iekāpām kuģī, bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām. 7 Pabeiguši jūras braucienu, mēs no Tiras nonācām Ptolemaidā un, apsveikuši brāļus, pie tiem palikām vienu dienu. 8 Nākamajā dienā mēs devāmies ceļā un nonācām Cēzarejā, un, iegājuši evaņģēlista Filipa namā, kas bija viens no izvēlētajiem septiņiem, mēs palikām pie viņa. 9 Viņam bija četras meitas, jaunavas, kuras pravietoja. 10 Kad mēs vairāk dienu tur bijām palikuši, no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs, 11 ieradās pie mums un, paņēmis Pāvila jostu, saistīja pats sev kājas un rokas, sacīdams: "Tā saka Svētais Gars: tāpat jūdi saistīs Jeruzālemē vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās." 12 Kad mēs to dzirdējām, mēs un šejienes iedzīvotāji lūdzām, lai viņš neiet uz Jeruzālemi. 13 Bet Pāvils atbildēja: "Ko jūs darāt, kam jūs raudat un laužat manu sirdi? Es esmu gatavs par Kunga Jēzus Vārdu Jeruzālemē ne vien uzņemties saites, bet arī mirt." 14 Kad viņš neļāvās pierunāties, mēs apklusām, sacīdami: "Tā Kunga prāts lai notiek." 15 Pēc šīm dienām mēs, sagatavojušies ceļam, gājām uz Jeruzālemi; 16 arī daži mācekļi no Cēzarejas nāca mums līdzi un noveda mūs mājvietā pie kiprieša Mnasona, kāda veca mācekļa. 17 Kad mēs nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs labprāt uzņēma. 18 Nākamajā dienā Pāvils ar mums aizgāja pie Jēkaba, un visi vecaji arī bija klāt. 19 Tos apsveicis, viņš pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs pagāniem ar viņa kalpošanu bija darījis. 20 To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: "Brāli, tu redzi, cik tūkstoši jūdu ir kļuvuši ticīgi, un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji; 21 bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ieražām. 22 Kas nu būs? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis. 23 Tāpēc dari, ko mēs tev sakām! Mums ir četri vīri, kas Dievam solījušies. 24 Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi dzirdējuši, un ka arī tu pats dzīvo pēc bauslības. 25 Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības." 26 Tad Pāvils, šos vīrus pie sevis ņēmis un nākamajā dienā ar tiem šķīstījies, iegāja Templī un paziņoja, ka viņi turpinās šķīstīšanās laiku, līdz kamēr par ikvienu no viņiem būs atnests upuris. 27 Kad septiņas dienas gandrīz jau bija galā, Āzijas jūdi, redzēdami viņu Templī, sakūdīja visus ļaudis un sagrāba viņu, 28 saukdami: "Israēlieši, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš ievedis grieķus Templī un sagānījis šo svēto vietu." 29 Jo viņi iepriekš bija redzējuši efezieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils to ievedis Templī. 30 Tad visu pilsētu pārņēma uztraukums, saskrēja ļaudis un, sagrābuši Pāvilu, vilka to no Tempļa ārā; un tūdaļ durvis tika aizslēgtas. 31 Kad tie dzīrās viņu nonāvēt, rotas komandierim pienāca ziņa, ka visa Jeruzāleme esot nemiera pārņemta. 32 Paņēmis kareivjus un virsniekus, viņš tūdaļ steidzās pie tiem lejā; bet šie, ieraudzījuši komandieri un kareivjus, mitējās Pāvilu sist. 33 Komandieris piegāja klāt, saņēma viņu, pavēlēja ar divi važām saistīt un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis. 34 Bet pūlī citi sauca šo, citi to; tā kā viņš troksnī nekā noteiktu nevarēja uzzināt, viņš pavēlēja Pāvilu aizvest karaspēka mītnē. 35 Bet, nonākot uz kāpnēm, kareivjiem vajadzēja viņu nešus nest ļaužu uzmākšanās dēļ, 36 jo ļaužu pulks sekoja, saukdams: "Nost viņu!" 37 Pirms Pāvilu ieveda karaspēka mītnē, viņš komandierim jautāja: "Vai man ir atļauts tev ko teikt?" Tas atbildēja: "Vai tu proti grieķiski? 38 Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas priekš dažām dienām sacēlies un aizvedis tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu?" 39 Bet Pāvils sacīja: "Es esmu jūds, tarsietis, ievērojamās Kilikijas pilsētas pilsonis; es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz ļaudīm." 40 Viņa atļauju dabūjis, Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku; kad visi bija apklusuši, viņš tos ebreju valodā uzrunāja.
Pāvila ceļojums uz Jeruzālemi
1 Šķīrušies no viņiem, mēs taisnā ceļā nonācām Kosā, pēc tam Rodā un no turienes Patarā. 2 Atraduši kuģi, kas devās uz Foinīkiju, mēs uzkāpām uz klāja un devāmies ceļā. 3 Kad ieraudzījām Kipru, atstājām to pa kreisi un devāmies tālāk uz Sīriju un piestājām Tīrā, jo tur no kuģa bija jāizkrauj krava. 4 Sastapuši mācekļus, palikām tur septiņas dienas; mācekļi, Gara mudināti, brīdināja Pāvilu, lai viņš neiet uz Jeruzālemi. 5 Kad šīs dienas bija pagājušas, mēs devāmies prom, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja, līdz bijām izgājuši ārā no pilsētas. Tur, nometušies ceļos, jūras krastā lūdzām Dievu. 6 Tad mēs atvadījāmies un uzkāpām uz kuģa, bet ļaudis atgriezās mājās. 7 Mēs atstājām Tīru un jūras ceļu pabeidzām Ptolemaīdā. Tur, apsveicinājušies ar brāļiem, palikām pie viņiem vienu dienu. 8 Nākamajā rītā mēs devāmies ceļā un nonācām Cēzarejā. Iegājuši evaņģēlista Filipa namā – viņš bija viens no tiem septiņiem –, mēs palikām pie viņa. 9 Viņam bija četras meitas, jaunavas, kas pravietoja. 10 Mēs bijām tur uzkavējušies jau vairākas dienas, kad atnāca kāds pravietis no Jūdejas, vārdā Hagabs. 11 Viņš ienāca pie mums un, noņēmis Pāvilam jostu, sasēja sev rokas un kājas un teica: “Tā saka Svētais Gars: jūdi Jeruzālemē tieši tāpat sasies vīru, kam šī josta pieder, un nodos to pagānu rokās.” 12 To dzirdējuši, gan mēs, gan vietējie lūdzāmies, lai viņš neiet uz Jeruzālemi. 13 Bet Pāvils atbildēja: “Ko jūs darāt, raudādami un manu sirdi plosīdami? Es esmu gatavs ne tikai tam, ka mani Jeruzālemē sasien, bet esmu gatavs pat mirt Kunga Jēzus vārda dēļ.” 14 Tā kā viņš mūs neklausīja, mēs rimāmies, sacīdami: “Lai notiek Kunga griba.” 15 Pēc tam mēs sagatavojāmies ceļam un devāmies uz Jeruzālemi. 16 Ar mums kopā gāja daži mācekļi no Cēzarejas, kas mūs aizveda un izmitināja pie kāda sena mācekļa kiprieša Mnāsona.
Pāvila vizīte pie Jēkaba
17 Kad nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs ar prieku uzņēma. 18 Nākamajā dienā Pāvils kopā ar mums iegāja pie Jēkaba, un tur ieradās visi presbiteri. 19 Viņš tos sveicināja un pēc kārtas izstāstīja visu, ko Dievs pagāniem bija darījis caur viņa kalpošanu. 20 To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: “Redzi, brāl, cik daudzi tūkstoši ticīgo ir Jūdejā, un viņi visi ir dedzīgi Mozus bauslībā. 21 Bet par tevi klīst runas, ka tu jūdiem, kas dzīvo starp pagāniem, māci atkrišanu no Mozus, ka viņiem nav jāapgraiza savi bērni, nedz jādzīvo pēc tēvu paradumiem. 22 Kā nu ir? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis. 23 Tad nu izdari, ko mēs tev lūgsim: mums šeit ir četri vīri, kas devuši solījumu. 24 Ej un šķīsties kopā ar viņiem un iemaksā par viņiem, lai viņiem var apcirpt matus uz galvas un lai visi zina, ka tie ir nieki, ko par tevi dzirdējuši, un ka tu arī pats dzīvo stingri, ievērodams Mozus likumu. 25 Par pagānu ticīgajiem mēs savu spriedumu esam darījuši zināmu – lai sargās no elku upuriem, asinīm, žņaugtu dzīvnieku gaļas un netiklības.” 26 Tad nākamajā dienā Pāvils, šos vīrus ņēmis un kopā ar viņiem šķīstījies, iegāja templī un paziņoja šķīstīšanās dienu piepildījumu, kad arī par ikvienu no viņiem tiks atnests upuris.
Pāvilu templī apcietina
27 Gāja jau septītā diena, kad jūdi no Āzijas, viņu templī ieraudzījuši, sakūdīja ļaužu pūli un sagrāba viņu, kliegdami: 28 “Israēlieši, palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur māca pret mūsu tautu, pret Mozus likumu un šo vietu. Viņš vēl arī grieķus ir ievedis templī un apgānījis šo svēto vietu.” 29 Viņi bija redzējuši efesieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils viņu ir ievedis templī. 30 Visa pilsēta saviļņojās, ļaudis saskrēja kopā, sagrāba Pāvilu un izvilka viņu ārā no tempļa, un durvis tūlīt tika aizslēgtas. 31 Kad tie jau dzīrās viņu nogalināt, ziņa, ka visa Jeruzāleme ir nemieru pilna, nonāca līdz kohortas tribūnam. 32 Paņēmis kareivjus un centurionus, viņš nekavējoties steidzās pie tiem. Ieraudzījuši tribūnu un kareivjus, tie pārstāja sist Pāvilu. 33 Tribūns, pienācis klāt, viņu arestēja un pavēlēja saistīt ar divām ķēdēm. Viņš taujāja, kas viņš tāds ir un ko nodarījis. 34 Daži ļaužu pūlī sauca vienu, daži ko citu. Trokšņa dēļ neko skaidri nevarēdams saprast, tribūns pavēlēja viņu aizvest uz karaspēka nometni. 35 Kad viņš bija nonācis līdz kāpnēm, pūlis tā spiedās virsū, ka kareivjiem vajadzēja viņu nešus nest, 36 jo aiz viņiem nāca liels ļaužu pūlis, saucot: “Nost ar viņu!”
Pāvils lūdz atļauju aizstāvības runai
37 Kad kareivji jau grasījās ievest Pāvilu karaspēka nometnē, viņš jautāja tribūnam: “Vai man ir ļauts tev ko teikt?” Tas teica: “Vai tu proti grieķiski? 38 Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas pirms nedaudz dienām sadumpojās un izveda tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu vīru?” 39 Bet Pāvils atbildēja: “Es esmu jūds, tarsietis no Kilikijas un ievērojamas pilsētas pilsonis. Es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz tautu.” 40 Atļauju saņēmis, Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku. Kad beidzot iestājās klusums, viņš aramiešu valodā sacīja:
