1 Un Dāvids griezās ar šīs dziesmas vārdiem pie Tā Kunga tanī dienā, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas. Un viņš sacīja: 2 "Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs. 3 Mans Dievs ir mana klints, tajā es glābšos, mans lielais vairogs un manas pestīšanas rags, mans augstais sargs, mans patvērums, mans pestītājs, kas Tu mani atpestī no varmācībām. 4 Es piesaukšu To Kungu, Viņš ir slavināms, tā es tikšu izglābts no saviem ienaidniekiem. 5 Jo nāves bangas bija mani apņēmušas, Beliāla upes mani biedēja, 6 elles saites mani apvija, nāves cilpas mani žņaudza. 7 Savās bailēs es kliedzu pēc Tā Kunga un piesaucu savu Dievu pēc palīdzības; tad Viņš sadzirdēja manu balsi Savā namā, un mans izbaiļu sauciens nonāca Viņa ausīs. 8 Zeme līgojās un trīcēja, debesu pamati tika sakustināti un grīļojās, kad Viņš bija dusmās iededzies. 9 Dūmi izplūda no Viņa nāsīm un rijēja uguns no Viņa mutes, liesmaini zibeņi dzirkstīja no Viņa. 10 Viņš nolaida debesis un pats nokāpa zemē, un tumši padebeši bija zem Viņa kājām; 11 un Viņš brauca uz ķeruba un lidoja un traucās lejup ar vētras spārniem; 12 un tumsu Viņš lika Sev visapkārt par apsegu, tumši, biezi sablīvēti lietus mākoņi bija virs Viņa; 13 no spožuma, kas iet Viņam pa priekšu, šķēlās liesmaini zibeņi. 14 Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visuaugstākais lika nodārdēt Savai balsij. 15 Un Viņš izmeta Savas bultas un izklīdināja Savus ienaidniekus, Viņš meta zibeņus un tos izbiedēja. 16 Jūras pirmgultne kļuva redzama, pasaules pamati tika atsegti Tā Kunga bardzības dēļ ar Viņa nāšu dvašu. 17 No debesu augstumiem Viņš izstiepa roku; un Viņš mani satvēra un izvilka no lieliem ūdeņiem, 18 Viņš mani izrāva no spēcīgiem ienaidniekiem un no maniem nīdētājiem, kaut tie bija varenāki nekā es. 19 Tie nebaltā dienā bija sacēlušies pret mani, bet Tas Kungs bija mans atbalsts; 20 Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņam bija labs prāts pret mani. 21 Tā Tas Kungs dara man labu pēc manas taisnības, Viņš man atdara pēc manu roku šķīstības, 22 jo es esmu pasargājis Tā Kunga ceļus svētus un neesmu atkritis neuzticībā no sava Dieva. 23 Visas Viņa tiesas ir manu acu priekšā, un no Viņa baušļiem es nekad neesmu atkāpies. 24 Es paliku bezvainīgs Viņa priekšā un izsargājos no pārkāpuma. 25 Un Tas Kungs man atdarīja pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības Viņa acīs. 26 Labajam Tu parādi Sevi kā labu, un kopā ar taisnīgiem Tu rādies taisns. 27 Ar šķīstiem Tu parādies šķīsts, bet tiem, kas aplam dzīvo, arī Tu sagādā vilšanos. 28 Tu izglāb apspiestos ļaudis, bet Tavas acis ir pret lepnajiem, lai tos pazemotu. 29 Tu, ak, Kungs, esi mans spīdeklis, un Tu, mans Dievs, apgaismo manu tumsu. 30 Ar Tavu palīdzību es pārvaru iebrukušos pulkus, ar sava Dieva atbalstu es varu lēkt pāri mūriem. 31 Patiešām, Dieva ceļš ir pilnīgs, Tā Kunga vārdi ir pārbaudīti un patiesi, Viņš ir par vairogu visiem, kas meklē patvērumu pie Viņa. 32 Un kurš tad tiešām ir Dievs, ja ne Tas Kungs, un kas ir klints, ja ne mūsu pašu Dievs? 33 Šis ir tas Dievs, kas mani apjož ar spēku, un Viņš dara līdzenus manus ceļus. 34 Viņš man ir devis kājas kā briedim, un Viņš mani nostatījis drošībā uz Saviem augstumiem; 35 Viņš mācīja manas rokas karot, lai tās spētu savilkt vara stopu. 36 Tu man piešķīri Savu sargātāju vairogu, un Tava žēlastība darīja mani lielu. 37 Maniem soļiem Tu esi devis platu ceļu zem manis, un mani krumšļi nav ļodzījušies. 38 Es vajāju savus ienaidniekus, tos iznīcinādams, un es negriezos atpakaļ, iekāms viņus nebiju pilnīgi iznīcinājis. 39 Es viņus pilnīgi iznīcināju un sadragāju, ka viņi vairs necēlās, bet sabruka zem manām kājām. 40 Tu mani apjozi ar spēku karam, Tu nospiedi ceļos tos, kas bija pret mani sacēlušies. 41 Tu liki maniem ienaidniekiem bēgt, un savus nīdējus es iznīcināju. 42 Viņi raudzījās visapkārt pēc palīdzības, bet nebija glābēja, viņi raidīja savus saucienus pie Tā Kunga, bet Viņš tos neuzklausīja. 43 Tad es viņus sadrumstaloju kā zemes putekļus, es viņus saberzu pīšļos kā ielas dubļus, un es tos izkaisīju. 44 Tu mani izglābi no manas tautas ķildām, Tu mani iecēli par pavēlnieku citām tautām; tautas, ko es nepazinu, man kalpo. 45 Sveštautiešu dēli man parāda goddevību; ar dzirdīgām ausīm tie uztver manus vārdus un paklausa man. 46 Sveštautiešu dēli ir zaudējuši drosmi, un drebēdami tie iziet no savām nocietinātām pilīm. 47 Tas Kungs ir dzīvs, slavēts lai ir mans patvērums! Un augsti teikts lai ir mans Dievs, manas glābšanas klints, 48 tas Dievs, kas man ir devis spēju atriebt, kas ir nolicis tautas man pie kājām, 49 kas mani darījis brīvu no manu ienaidnieku varas un kas mani paaugstinājis pār tiem, kuri sacēlās pret mani. Tu esi mani izglābis no varmācīgiem ļaudīm! 50 Tāpēc es Tevi, Kungs, pateicīgs slavēšu tautu vidū, un Tavam Vārdam es došu godu, dziedādams slavas dziesmas, 51 Tev, kas Tu esi lielu uzvaru piešķīris Savam ķēniņam un kas Tu esi žēlastību parādījis Savam svaidītajam, Dāvidam, un viņa pēcnācējiem mūžīgi!"
Dāvida pateicības dziesma
(Ps 18:1–51)1 Dāvids teica Kungam šo dziesmu dienā, kad Kungs viņu glāba no visu viņa ienaidnieku un Saula ķetnām. 2 Viņš teica:
“Kungs – mana radze,
mans cietoksnis, mans glābējs!
3 Dievs – mana klints,
uz kuras tveros, mans vairogs,
mans glābšanās rags, mana kalnu pils!
Mans patvērums, mans glābējs –
tu mani glāb no varmācības!
4 Lai slavēts! – es saucu uz Kungu –
no saviem naidniekiem es glābts!
5 Mani apņēma nāves bangas,
gāzās pār mani posta straumes,
6 šeola saites apņēma mani,
tvēra pēc manis nāves slazdi,
7 savās bēdās es saucu Kungu,
es saucu savu Dievu –
viņš savā pilī dzird manu balsi,
mans palīgā sauciens skan viņa ausīs.
8 Tad līgojās un drebēja zeme,
debesu pamati šūpojās un grīļojās,
jo viņam bija dusmas.
9 Cēlās dūmi no viņa nāsīm,
rijēja uguns – no viņa mutes,
liesmu dzirkstis no viņa sprakst!
10 Viņš atvāza debesis un nāca lejā –
negaisa mākonis viņam zem kājām!
11 Ķerubā jāšus viņš laidās –
viņu redzēja uz vēja spārniem,
12 viņš sedzās tumsu visapkārt sev,
juma ūdeņu blīvu, mākoņvālus,
13 spožumā viņa priekšā liesmoja uguns dzirkstis!
14 Ducināja no debesīm Kungs,
Visuaugstais dārdināja savu balsi!
15 Viņš laida bultas un kliedēja tos,
zibeni – un mulsināja tos.
16 Kļuva redzamas jūras gultnes,
atsedzās vaļā pasaules pamati –
no Kunga rāšanās, no viņa nāšu dvašas!
17 Viņš sniedzās no augstumiem,
ņēma mani, izrāva mani no lielajiem ūdeņiem,
18 izglāba mani no stiprā naidnieka,
no maniem nīdējiem, pārlieku vareniem.
19 Tie man uzbruka posta dienā,
taču Kungs bija mans balsts!
20 Viņš izveda mani plašumos,
viņš izglāba mani, jo mīlēja mani.
21 Kungs atdarīja pēc manas taisnības,
pēc manu roku šķīstības mani atalgoja,
22 jo es staigāju Kunga ceļus
un nenoklīdu no sava Dieva –
23 visi viņa lēmumi man acu priekšā,
un viņa likumi – no tiem nenovērsos!
24 Es biju krietns pret viņu un sargājos darīt grēku –
25 Kungs atalgoja mani pēc taisnības,
pēc manas šķīstības viņa acu priekšā!
26 Uzticīgajam tu esi uzticīgs
un krietnajam atdari krietnu,
27 pret sirdsšķīsto tu esi sirdsšķīsts,
pret viltnieku tu proti viltu!
28 Tu paglāb nabaga ļaudis,
bet augstprāšus ar skatienu pazemo,
29 jo tu esi mans gaismeklis, Kungs!
Kungs manu tumsu dara gaišu!
30 Ak, ar tevi es satriecu karapulkus,
ar savu Dievu es lecu pār vaļņiem!
31 Redzi, Dievs, – viņa ceļš taisns!
Kunga sacītais – skaidrs, vairogs viņš visiem,
kas tveras pie viņa!
32 Kurš gan ir Dievs kā vien Kungs un kurš –
klints kā vien mūsu Dievs?
33 Dievs, mans stiprais patvērums –
viņš plati noklājis manu ceļu,
34 devis man kājas kā stirnai,
manās augstienēs mani stiprinājis!
35 Viņš manām rokām mācīja karot,
liekt vara loku maniem delmiem!
36 Tu man devi savu glābēja vairogu,
tava atbilde mani paaugstina.
37 Tu darīji platus man soļus,
nu neļogās mani stilbi.
38 Es vajāju naidniekus un nīcināju tos,
negriezos atpakaļ, iekams tie kauti,
39 es satriecu tos un nobeidzu,
ka tie necēlās, tie saļima man zem kājām!
40 Kaujai tu apjozi mani ar spēku,
apakš manis tu nolieci dumpiniekus,
41 tu naidnieku sprandus pavērsi man,
kas mani nīda – tos es iznīdēju!
42 Tie cieši raugās, bet glābēja nav,
uz Kungu – bet viņš tiem neatsaucas!
43 Es samalu tos kā zemes pīšļus,
kā dubļus uz ielas tos saberzu, saminu!
44 Tu mani paglābi no ļaužu ķildām,
tu mani norīkoji ciltīm par galvu,
tautas, ko nepazinu, tagad man kalpo!
45 Svešuma dēli lišķēja man –
kā padzird, tā tūliņ klausa!
46 Svešuma dēliem sašļuka dūša,
sajozušies tie nāk no saviem cietokšņiem.
47 Dzīvs Kungs! Svētīta mana klints!
Cildināts mans Dievs – mana glābiņa klints!
48 Dievs, kurš dāvājis man atmaksu
un noliecis tautas apakš manis,
49 kurš izvedis mani no naidniekiem! –
Tu pacēli mani pār pretiniekiem,
no varmākām tu paglābi mani,
50 tādēļ slavēšu tevi starp tautām, Kungs,
un dziedāšu tavam vārdam!
51 Viņš diženi glābj savu ķēniņu
un savam svaidītam dod žēlastību –
Dāvidam un viņa dzimumam uz mūžiem!”