1 Tad praviešu mācekļi sacīja Elīsam: "Redzi, šī vieta, kur mēs ar tevi esam apmetušies, ir mums par šauru. 2 Dosimies uz Jordānu un ņemsim tur ikkatrs vienu baļķi, un taisīsim tur sev vietu, kur dzīvot." Un viņš atbildēja: "Labi, ejiet!" 3 Bet viens lūdza: "Lūdzu, esi tik labs un nāc saviem kalpiem līdzi!" Un viņš atbildēja: "Labi! Es iešu!" 4 Tad viņš gāja ar tiem, un tie nonāca pie Jordānas un nocirta kokus. 5 Un notika, ka vienam no viņiem, cērtot baļķi, cirvis iekrita ūdenī, un viņš iekliedzās un sauca: "Ak vai, mans kungs! Cirvis bija patapināts!" 6 Bet Dieva vīrs jautāja: "Kur tas iekrita?" Kad viņš bija tam to vietu parādījis, tad Elīsa nogrieza kārti un iemeta to tur. Un cirvis uzpeldēja. 7 Un viņš sacīja: "Izcel to sev ārā!" Un tas izstiepa savu roku un to satvēra. 8 Un Aramas ķēniņš karoja pret Israēlu, un tas apspriedās ar saviem karavadoņiem un sacīja: "Es uzcelšu savu nometni tādā un tādā vietā." 9 Tad Dieva vīrs sūtīja ziņu Israēla ķēniņam un lika viņam sacīt: "Sargies iet šai vietai garām, jo tur ir paslēpušies aramieši!" 10 Un Israēla ķēniņš sūtīja gan uz to vietu, par kuru Dieva vīrs bija tam sacījis un no kuras viņš bija to brīdinājis, un tur paglābās ne vienu un ne divas reizes vien. 11 Aramas ķēniņa sirds bija sašutusi par šo lietu, un viņš aicināja savus karapulku vadoņus un sacīja tiem: "Vai jūs man varat pateikt, kurš no mums ir ar Israēla ķēniņu?" 12 Tad viens no viņa karapulka vadoņiem atbildēja: "Tā nav, mans kungs un ķēniņ! Bet pravietis Elīsa, kas dzīvo Israēlā, pastāsta Israēla ķēniņam tos vārdus, kurus tu runā savā guļamā telpā." 13 Tad viņš pavēlēja: "Ejiet un apskatieties, kur viņš ir, lai es sūtu un lieku viņu sagūstīt!" Kad viņam tika teikts, ka Elīsa atrodas Dotanā, 14 tad viņš uz turieni sūtīja zirgus, ratus un stipru karapulku, un tie atnāca naktī un ielenca pilsētu. 15 Kad Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: "Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?" 16 Bet viņš atbildēja: "Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem." 17 Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: "Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!" Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu. 18 Kad tie nāca pret viņu, tad Elīsa lūdza To Kungu un sacīja: "Sit šo svešo tautu ar aklību!" Un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējies. 19 Tad Elīsa tiem sacīja: "Šis nav īstais ceļš, un šī nav īstā pilsēta; nāciet un sekojiet man, es jūs vedīšu pie tā vīra, kuru jūs meklējat!" Un viņš tos veda uz Samariju. 20 Kad tie nonāca Samarijā, tad Elīsa lūdza: "Kungs, atver viņu acis, ka viņi redz!" Un tad Tas Kungs atvēra viņiem acis, ka tie varēja redzēt, un, lūk, tie atradās jau pašā Samarijas vidū. 21 Kad Israēla ķēniņš viņus ieraudzīja, tad viņš jautāja Elīsam: "Mans tēvs, vai man būs tos bez žēlastības nokaut?" 22 Bet viņš atbildēja: "Nē, to tu nedrīksti darīt! Vai tu gribi nomaitāt šos ļaudis, kurus tu neesi nedz ar savu zobenu, nedz ar savu loku saņēmis gūstā? Cel viņiem priekšā ēdienu un dzērienu, lai viņi ēd un dzer un atgriežas atpakaļ pie sava kunga." 23 Un viņš tiem sarīkoja lielu mielastu, ka tie ēda un dzēra, un viņš tos atlaida, un tie atkal atgriezās pie sava kunga. Pēc tam aramiešu sirotāju pulki vairs nenāca Israēla zemē. 24 Un pēc tam notika, ka Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, devās kalnup uzbrukumā pret Samariju un aplenca to. 25 Un liels bija bads Samarijā, tā ka aplenkuma laikā ēzeļa galva maksāja astoņdesmit seķeļus sudraba un ceturtdaļa kaba baložu mēslu - piecus sudraba seķeļus. 26 Un notika, kad Israēla ķēniņš gāja un pastaigājās pa mūri, tad kāda sieva kliedza un viņam sacīja: "Palīdzi man, mans kungs un ķēniņ!" 27 Bet viņš atbildēja: "Ja Tas Kungs tev nepalīdz, kā tad lai es tev palīdzu? Ar kādu dāvanu vai nu no klona, vai no vīna spiedes?" 28 Un ķēniņš viņai jautāja: "Kas tev kait?" Tad viņa atbildēja: "Šī sieva man teica: dod savu dēlu, ka to šodien ēdam, bet rītdien ēdīsim manu dēlu! 29 Un mēs izvārījām manu dēlu un to ēdām; bet, kad nākamā dienā es tai sacīju: dod nu tagad savu dēlu, lai to ēdam, - tad viņa savu dēlu paslēpa." 30 Kad ķēniņš dzirdēja šīs sievas vārdus, tad tas saplēsa savas drēbes, pa mūri iedams, un tauta redzēja, ka, lūk, tam apakšā bija maiss uz pašas miesas. 31 Un viņš sacīja: "Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, bet Elīsas, Safata dēla, galva šodien gan vairs nepaliks uz viņa pleciem!" 32 Bet Elīsa pašreiz sēdēja savā namā, un vecaji sēdēja pie viņa. Tad ķēniņš sūtīja kādu vīru no savas puses, bet iekāms šis vēstnesis bija pie tā nonācis, Elīsa sacīja vecajiem: "Vai jūs redzat, ka šis slepkava ir sūtījis, lai man paņemtu manu galvu? Uzmaniet labi! Tiklīdz kā vēstnesis nāks, slēdziet durvis ciet un noturiet tās pret viņu! Vai jau neskan viņa kunga soļi aiz viņa?" 33 Un, kamēr viņš vēl ar tiem runāja, redzi, arī ķēniņš ienāca pie viņa un sacīja: "Redzi, šī nelaime nāk no Tā Kunga - ko tad man vēl gaidīt no Tā Kunga?"
Peldošais cirvis
1 Praviešu dēli sacīja Elīšam: “Redzi, šeit, kur mēs pie tevis dzīvojam, ir par šauru. 2 Iesim taču uz Jardānu, ņemsim katrs vienu baļķi un celsim tur mājokli!” Viņš atbildēja: “Ejiet.” 3 Bet viens teica: “Nāc, lūdzu, līdzi saviem kalpiem!” Viņš atbildēja: “Es iešu.” 4 Viņš gāja tiem līdzi, un, kad tie nonāca pie Jardānas, tur viņi cirta kokus. 5 Bet vienam, baļķi cērtot, dzelzs cirvis iekrita ūdenī. Tas iekliedzās: “Ak, mans kungs, cirvis bija palienēts!” 6 Dieva vīrs jautāja: “Kur tas iekrita?” Tas viņam parādīja to vietu, viņš nogrieza koku, iemērca tur, un dzelzs uzpeldēja. 7 Viņš sacīja: “Velc to ārā.” Un tas izvilka.
Elīša sagūsta aramiešu karaspēku
8 Arāmas ķēniņš karoja pret Israēlu, viņš apspriedās ar saviem kalpiem un sacīja: “Mana apmetne būs tur un tur.” 9 Bet Dieva vīrs sūtīja pateikt Israēla ķēniņam: “Sargies iet garām šai vietai, jo tur staigā aramieši!” 10 Un Israēla ķēniņš sūtīja uz vietu, par kuru viņu bija brīdinājis Dieva vīrs, un tā viņš pasargāja sevi ne vienu reizi vien. 11 Tādēļ Arāmas ķēniņš satraukumā sasauca savus kalpus un sacīja: “Vai jūs man nepateiktu, kurš no mums ir uz vienu roku ar Israēla ķēniņu?!” 12 Tad kāds no viņa kalpiem sacīja: “Tā nav, mans kungs, ķēniņ, Israēla pravietis Elīša atstāsta Israēla ķēniņam to, ko tu runā savā guļamistabā.” 13 Un viņš sacīja: “Ejiet un lūkojiet, kur viņš ir, un es likšu viņu sagūstīt!” Un ķēniņam pastāstīja: “Redzi, viņš ir Dotānā!” 14 Tad viņš sūtīja uz turieni zirgus un kararatus, un spēcīgu karaspēku. Naktī tie nāca un aplenca pilsētu. 15 Dieva vīra kalps piecēlās agri no rīta, izgāja ārā, un, redzi, visapkārt pilsētai bija karaspēks, zirgi un kararati! Tad puisis Elīšam teica: “Ak, mans kungs! Ko darīsim?” 16 Bet viņš atbildēja: “Nebaidies, jo mūsējo ir vairāk nekā viņējo.” 17 Elīša lūdza: “Kungs, atver jel viņa acis, lai viņš redz!” Un Kungs atvēra puiša acis, un viņš redzēja, un redzi – viss kalns ap Elīšu pilns zirgu un uguns ratu! 18 Kad aramieši sanāca ap viņu, Elīša lūdza Kungu un sacīja: “Sit jel šos ļaudis ar aklumu!” Un viņš tos sita ar aklumu, kā Elīša bija lūdzis. 19 Tad Elīša tiem sacīja: “Šis nav īstais ceļš, un šī nav īstā pilsēta, nāciet man līdzi, un es jūs aizvedīšu pie tā vīra, kuru jūs meklējat.” Un viņš tos aizveda uz Samariju. 20 Kad tie nonāca Samarijā, Elīša sacīja: “Kungs, atver tiem acis, lai tie redz!” Un Kungs atvēra tiem acis, un tie ieraudzīja, ka atrodas Samarijā! 21 Kad Israēla ķēniņš tos ieraudzīja, viņš sacīja Elīšam: “Tēvs, vai lai tos nokauju?” 22 Viņš atbildēja: “Nē, nenokauj tos! Vai tad tu tos esi sagūstījis ar savu loku un zobenu, ka gribi nokaut? Cel tiem priekšā maizi un ūdeni, lai tie ēd un dzer un tad lai dodas atpakaļ pie sava kunga!” 23 Un ķēniņš tiem sarīkoja lielu mielastu, tie ēda un dzēra, un tad viņš tos atlaida, un tie gāja pie sava kunga. Tad aramiešu sirotāji vairs nenāca Israēla zemē.
Bads aplenktajā Samarijā
24 Pēc tam Arāmas ķēniņš Ben-Hadads savāca visu savu karaspēku, gāja un aplenca Samariju. 25 Samarijā sākās liels bads. Aplenkums turpinājās, līdz ēzeļa galva maksāja astoņdesmit sudraba gabalus un ceturtdaļmērs lauka sīpolu – piecus sudraba gabalus. 26 Reiz, kad ķēniņš izgāja uz mūra, kāda sieva kliedza: “Palīdzi man, kungs, ķēniņ!” 27 Viņš sacīja: “Ja Kungs tev nepalīdz, ko lai es tev palīdzu? Vai ar kaut ko no klona vai vīnspaida?” 28 Tad ķēniņš viņai jautāja: “Ko tu vēlies?” Viņa atbildēja: “Viena sieva man teica: dod savu dēlu – ēdīsim to šodien, bet manu dēlu ēdīsim rīt. 29 Un mēs izvārījām manu dēlu un apēdām, bet nākamajā dienā es viņai teicu: dod savu dēlu, un ēdam to, bet viņa savu dēlu ir noslēpusi!” 30 Kad ķēniņš dzirdēja sievas sacīto, viņš saplēsa drānas. Viņš gāja pa mūri, un tauta redzēja, un redzi – viņam uz kailas miesas maiss! 31 Un viņš sacīja: “Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja šodien Elīšas, Šāfāta dēla, galva paliks viņam uz pleciem!”
32 Bet Elīša sēdēja savā namā, un pie viņa bija vecajie. Un ķēniņš sūtīja turp kādu vīru. Pirms sūtnis ienāca, Elīša sacīja vecajiem: “Vai redzat, šis slepkavas dēls sūta nocirst man galvu! Kad sūtnis nāks, aizveriet durvis un turiet tās ciet! Vai tik aiz viņa jau nav dzirdami viņa kunga soļi?” 33 Kamēr vēl viņš ar tiem runāja, redzi, ķēniņš nāca pie viņa un sacīja: “Redzi, šis ļaunums nāk no Kunga! Ko man vēl cerēt uz Kungu?”
