1 Tad Anna pielūdza un sacīja: "Mana sirds ir līksma par To Kungu, mans rags ir augstu pacelts Tā Kunga spēkā; mana mute ir atvērta pret maniem ienaidniekiem, jo es priecājos par Tavu pestīšanu. 2 Neviens nav svēts, kā vien Tas Kungs, neviens, vienīgi Tu, un nav citas klints, kā vien mūsu Dievs. 3 Nerunājiet pārspīlētu, lepnu valodu, lai no jūsu mutes neiziet nekaunīgi vārdi! Jo Tas Kungs ir Dievs, visu zinātājs, Viņš sver darbus. 4 Stipro loki guļ salauzti, bet nogurušie apjozti ar spēku. 5 Kas bija paēduši, sader par maizi, bet izsalkušie nav vairs izsalkuši; pat neauglīgā ir dzemdējusi septiņus, bet bērniem svētītā ir sakaltusi. 6 Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā. 7 Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņš pazemo, un Viņš paaugstina. 8 Viņš no putekļiem pieceļ nabagu, un bēdīgos Viņš paceļ augšā no dubļiem, likdams tiem kopā sēdēt ar dižciltīgajiem, ļaudams tiem iemantot godības krēslu, jo zemes pamati pieder Tam Kungam; uz tiem Viņš arī ir cēlis pasauli. 9 Tā kājas, kas paļaujas uz Viņu, Viņš pasargā, bet bezdievīgie dabū galu tumsā, jo ne ar paša spēku cilvēks iegūst uzvaru. 10 Tas Kungs liek salūzt Saviem pretiniekiem, Viņš liek pār tiem debesīs rūkt pērkoniem. Tas Kungs tiesās zemes galus, un Viņš dos spēku Savam ķēniņam, un Viņš pacels Sava svaidītā pestīšanas ragu." 11 Un Elkana nogāja uz Rāmu savā namā, bet zēns kalpoja Tam Kungam priestera Ēļa uzraudzībā. 12 Bet Ēļa dēli bija bezgodīgi vīri; un tie neatzina To Kungu. 13 Priesteru pienākums pret tautu bija šāds: ja kāds cilvēks nāca un nesa savu kaujamo upuri, tad bija jānāk priestera kalpam, kamēr gaļa vārījās, un tam bija rokā dakšas ar trim zariem. 14 Un viņam bija šīs dakšas jāiedur vārāmā podā vai katlā, vai pannā, vai māla podā, un visu, ko varēja uz dakšām uzdurt, to priesteris ņēma sev. Tā viņi darīja ar visiem Israēla ļaudīm, kas vien nāca uz Šīlo. 15 Dažreiz, iekāms tie aizdedzināja upura taukus, lai tos kvēpinātu, priestera kalpi, kas bija arī viņa paša dēli, nāca un sacīja tam cilvēkam, kas pašreiz nesa savu kaujamo upuri: "Dod gaļu priesterim priekš cepeša! Tādēļ viņš negrib no tevis saņemt vārītu gaļu, bet gan tikai jēlu." 16 Tad tas vīrs tam atbildēja: "Papriekš taču kvēpināšanai iededzināmi tauki, pēc ņem tu sev, ko tava sirds kāro." Bet viņš tam atbildēja: "Nē, tev tūdaļ pat ir jādod, ja ne, tad es ņemšu ar varu." 17 Tā šo abu jauno vīru grēki bija ļoti lieli Tā Kunga priekšā, jo tie nicināja Tā Kunga ēdamo upuri. 18 Bet Samuēls, vēl zēns būdams, kalpoja Tam Kungam, apjozies ar linu efodu. 19 Un māte viņam uzšuva mazus virsū uzvelkamus svārkus, un viņa tos uznesa tam augšā gadu no gada, kad tā turpu devās ar savu vīru, lai upurētu savu gadskārtējo kaujamo upuri. 20 Un Ēlis svētīja Elkanu un viņa sievu ar vārdiem: "Lai Tas Kungs dod tev pēcnācējus no šīs sievas tā izlūgtā vietā, kuru viņa ir no Tā Kunga izlūgusi." Un tie gāja uz savu dzīves vietu. 21 Un Tas Kungs svētīja Annu, un tā kļuva grūta un dzemdēja trīs dēlus un divas meitas. Bet zēns Samuēls pieauga, būdams pie Tā Kunga. 22 Ēlis gan bija jau ļoti vecs, bet viņš dzirdēja visu, ko viņa dēli darīja visam Israēlam un kā tie gulēja ar tām sievām, kuras kalpoja Saiešanas telts durvju priekšā. 23 Un viņš tiem sacīja: "Kādēļ jūs darāt tādas lietas, šīs ļaunās lietas, par kurām es dzirdu no visas tautas? 24 Nē, mani dēli! Tā nav laba slava, kādu jūs esat - kā es dzirdu - iemantojuši Tā Kunga tautā. 25 Kad cilvēks pret cilvēku grēko, tad Dievs var salīdzināt, bet, kad cilvēks apgrēkojas pret To Kungu - kas tad var uzņemties tam būt par salīdzinātāju?" Bet tie neklausīja sava tēva balsij, jo Tas Kungs gribēja tos nonāvēt. 26 Bet zēns Samuēls augdams auga, un viņš labi patika gan Tam Kungam, gan cilvēkiem. 27 Tad kāds Dieva vīrs nāca pie Ēļa un tam sacīja: "Tā saka Tas Kungs: Es pats esmu atklādamies atklājies tava tēva Ārona dzimtai, kad viņi vēl bija Ēģiptē, faraona namā. 28 Un Es esmu tas, kas viņu izraudzīja no visām Israēla ciltīm Sev par priesteri, lai tas tuvotos Manam altārim un tur iededzinātu kvēpināmo upuri un lai tas valkātu efodu Manā priekšā; un Es esmu tava tēva namam novēlējis visus uguns upurus no visiem Israēla bērniem. 29 Kāpēc jūs minat kājām Manus kaujamos upurus un Manus ēdamos upurus, ko Es esmu pavēlējis nest Manā mājoklī? Un kāpēc tu savus dēlus vairāk godā nekā Mani, ka jūs paši uzbarojaties no Manas tautas, Israēla, pirmo augļu un pirmdzimušo dāvanu upuriem? 30 Tādēļ šāds ir Tā Kunga, Israēla Dieva, lēmums: tiešām, Es biju teicis, ka tavam un tava tēva namam būs Manā priekšā staigāt mūžīgi. Bet tagad Tā Kunga lēmums ir šāds: tas lai ir tālu no Manis! Bet to, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet, kas Mani nicina, tie tiks pazemoti. 31 Redzi, nāks dienas, tad Es nocirtīšu tavu elkoni un arī tava tēva nama elkoni, tā ka nebūs vairs sirmgalvja tavā namā. 32 Un tad tu ar lielu skaudību noraudzīsies uz visu to labumu, kas ir Israēlam sataisīts, bet visā tavā namā nākošās dienās nebūs neviena sirmgalvja. 33 Tomēr visus Es neizdeldēšu, atraudams tos no Mana altāra, lai tavas acis neizīgtu un lai tava dvēsele neiztvīktu, bet vairums tava dzimuma mirs vīra gados. 34 Un tas lai tev ir par zīmi, kas nāks pār abiem taviem dēliem, Hofnuu un Pinehasu: viņi abi mirs vienā un tai pašā dienā! 35 Bet Sev Es iecelšu uzticīgu priesteri; tas darīs pēc Mana sirdsprāta, un tas būs Manai dvēselei tuvs, tam Es uzcelšu pastāvīgu namu, un viņš staigās Manis svaidītā priekšā vienumēr. 36 Tad ikviens, kas vēl atlicies no tava nama, nāks, lai mestos tā priekšā zemē par naudas artavu un par riecienu maizes, un tad tas sacīs: pieņem mani kādā priestera kalpošanas vietā, lai man būtu kumoss maizes, ko ēst."
Hannas slavas dziesma
(Lk 1:46–55)1 Hanna lūdza, sacīdama:
“Mana sirds gavilē Kungā,
Kungs manu spēku augstu cēlis,
mute man lielās pret maniem naidniekiem,
jo es līksmoju par tavu pestīšanu.
2 Neviens nav tik svēts kā Kungs,
neviens nestāv tev līdzās!
Nav tādas klints kā mūsu Dievs!
3 Nerunājiet vairs tik pārlieku lepni,
ka uzpūtība jums nāk no mutes,
jo Kungs ir zināšanas Dievs,
viņš izsver visus darbus!
4 Varoņu loki salauzti,
bet vārguļi apjozušies spēku.
5 Pārtikušie salīgst par maizi,
un, kas cieta badu, tiem atliek.
Neauglīgā dzemdē septiņus,
bet, kurai bija daudz dēlu, tā nīkst.
6 Kungs nokauj un dara dzīvu,
noved šeolā un izved no tā.
7 Kungs piešķir mantojumu un bagātību,
gan pazemo, gan ceļ augstu.
8 Viņš pieceļ no pīšļiem zemo,
no saslaukām paceļ trūcīgo,
lai sēdinātu ar augstmaņiem
un godības troni dotu mantot!
Jo Kungam pieder zemes balsti –
uz tiem viņš pasauli stiprinājis.
9 Savu uzticīgo soļus viņš sargā,
bet ļaundari tumsā tiks apklusināti –
ne paša spēks vīru dara stipru!
10 Kungs sagrauj tos, kas pretojas viņam, –
pret tādiem viņš pērkonu debesīs dārdina.
Kungs iztiesās zemes galus,
viņš dos varu savam ķēniņam
un augstu cels sava svaidītā spēku.”
11 Tad Elkāna devās mājup uz Rāmu, un zēns kļuva par Kunga kalpu priestera Ēlī uzraudzībā.
Ēlī dēli
12 Bet Ēlī dēli bija nelieši, kas neatzina Kungu. 13 Priesteriem bija sava tiesa no ļaudīm – kad kāds pienesa upuri, kamēr gaļa vārījās, nāca priestera kalps ar trīszaru dakšu rokā 14 un dūra katlā vai podā, vai bļodā, vai pannā. Visu, ko dakša izcēla, priesteris paņēma sev. Tā viņi darīja ikreiz, kad kāds no Israēla nāca uz Šīlo. 15 Pat vēl pirms tauki bija kvēpināti, nāca priestera kalps un teica tam, kurš pienesa upuri: “Dod gaļu, ko cept priesterim! Viņš neņems no tevis vārītu gaļu, bet jēlu.” 16 Tad tas viņam atbildēja: “Lai taču vispirms viņi kvēpina taukus, un tad tu ņem sev, ko gribi!” Bet tas sacīja: “Nē, dod tagad! Ja ne, ņemšu ar varu!” 17 Šo jaunekļu grēks bija ļoti liels Kunga priekšā, jo tie nicināja Kunga dāvanu.
Samuēla bērnība Šīlo
18 Bet Samuēls kalpoja Kunga priekšā – zēns bija apjozts ar linu efodu, 19 un viņa māte tam darināja mazu priestera tērpu un ik gadu nesa to viņam. Kad viņa devās turp, viņas vīrs pienesa ikgadējo upuri. 20 Un Ēlī svētīja Elkānu un viņa sievu un sacīja: “Kungs dāvās tev dzimumu no šīs sievas tā izlūgtā bērna vietā, ko viņa Kungam lūgusi.” Un viņi devās mājās. 21 Kungs gādāja par Hannu, un viņa ieņēma un dzemdēja trīs dēlus un divas meitas. Bet zēns Samuēls auga pie Kunga.
Pravietojums par Ēlī namu
22 Ēlī jau bija ļoti vecs. Viņš uzzināja visu, ko viņa dēli dara Israēlam un ka tie guļ ar sievām, kas kalpo Saiešanas telts durvīs. 23 Viņš teica tiem: “Kāpēc gan jūs tā darāt? No visiem es dzirdu par jūsu ļaunajiem darbiem! 24 Nē, mani dēli, tās nav labas ziņas, ko es dzirdu izplatāmies Kunga tautā. 25 Ja cilvēks grēko pret cilvēku, Dievs tos iztiesās, bet, ja cilvēks grēko pret Kungu, kas iztiesās viņus?!” Taču tie neklausījās tēvā, jo Kungs gribēja, lai tie tiktu nonāvēti. 26 Bet zēns Samuēls auga un pieņēmās vēlībā gan pie Kunga, gan cilvēkiem.
27 Kāds Dieva vīrs nāca pie Ēlī un teica: “Tā saka Kungs: vai gan es neesmu atklājies tava tēva namam, kad tie bija Ēģiptē, faraona namā, 28 lai to no visām Israēla ciltīm izvēlētos man par priesteri – lai tas nāk pie mana altāra, kvēpina kvēpināmās smaržzāles un valkā efodu manā priekšā? Un es taču esmu devis tava tēva namam visus Israēla dēlu dedzināmos upurus! 29 Kāpēc jūs nievājat manu upuri un manu dāvanu, ko esmu pavēlējis pienest Mājoklī? Savus dēlus tu godā vairāk par mani – jūs aptaukojaties no visām labākajām manas Israēla tautas dāvanām! 30 Tāpēc šāds ir Kunga, Israēla Dieva, vēstījums: sacīt esmu sacījis – tavam namam un tava tēva namam jāstaigā manā priekšā mūžīgi! Bet nu Kunga vēstījums ir šāds: lai tas ir tālu no manis! Kas mani godā, to es godāšu, un, kas mani nicina, tas netiks ņemts vērā! 31 Redzi, nāk dienas, kad es nocirtīšu tavu spēku un tava tēva nama spēku un tavā namā neviens nesasniegs vecumu. 32 Tu redzēsi Mājokļa postu – bet Israēlam viņš darīs labu. Un tavā namā neviens nekad nesasniegs vecumu! 33 Tomēr es neatraušu visus tavējos no mana altāra – ka dzistu tavas acis un sērotu tava dvēsele, bet lielākā daļa tava nama ļaužu mirs vīra gados. 34 Un šī tev ir zīme, kas nāks pār abiem taviem dēliem Hofnī un Pinhāsu – viņi abi mirs vienā dienā! 35 Bet sev es iecelšu uzticamu priesteri, kas darīs pēc manas sirds un prāta, es viņam uzcelšu paliekošu namu, un viņš staigās mana svaidītā priekšā vienmēr! 36 Un būs tā – ikviens, kas atlicis tavā namā, nāks zemoties viņam par sudraba gabalu vai maizes klaipu un sacīs: jel iecel mani par vienu no priesteriem, lai man būtu maizes kumoss, ko ēst!”
