1 Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visus cilšu galvenos, Israēla bērnu tēvu namu galvenos pie sevis Jeruzālemē, lai varētu pārnest Tā Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas, tas ir, Ciānas. 2 Un pie ķēniņa Salamana sapulcējās visi Israēla vīri uz svētkiem ētānima mēnesī, tas ir septītais mēnesis. 3 Un, kad visi vecaji bija sanākuši, tad priesteri pacēla šķirstu. 4 Un tie uznesa kalnā Tā Kunga šķirstu, Saiešanas telti un visus svētos priekšmetus, kas bija teltī. Priesteri un levīti tos nesa kalnup. 5 Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas bija pie viņa sapulcējusies, atradās ar viņu šķirsta priekšā, un tie upurēja liellopus un sīklopus tik daudz, ka tos nespēja nedz saskaitīt, nedz aplēst. 6 Un priesteri ienesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama iekšējā svētnīcā, vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem. 7 Jo ķerubu spārni bija izplesti pāri šķirsta novietnei, un tā ķerubi apklāja šķirstu un tā nesamās kārtis no augšas. 8 Un nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali no šķirsta bija redzami iekšējās svētnīcas priekšā, bet ārpusē tie nebija redzami; un tā tas ir līdz pat šai dienai. 9 Šķirstā nekā vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, kuras Mozus bija ielicis Horeba kalnā, kad Tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes. 10 Un notika, tikko priesteri iznāca no svētnīcas, mākonis piepildīja Tā Kunga namu. 11 Un priesteri nevarēja nostāties, lai kalpotu šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība piepildīja Tā Kunga namu. 12 Tad Salamans sacīja: "Tas Kungs ir sacījis, ka Viņam jāmīt tumšā vietā. 13 Tad nu arī es Tev esmu uzcēlis dzīvojamo namu, mājokli, kurā mājot mūžīgi." 14 Un ķēniņš pagriezās ar savu seju un svētīja visu Israēla draudzi, bet visa Israēla draudze bija piecēlusies kājās. 15 Un viņš sacīja: "Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar Savu muti pats ar manu tēvu Dāvidu to bija runājis. Un Viņš pats to ir piepildījis ar Savu roku, sacīdams: 16 kopš tās dienas, kad Es izvedu Israēlu, Savu tautu, no Ēģiptes, Es neizvēlējos Israēla cilšu novados nevienu pilsētu, lai tanī celtu Sava Vārda piemiņu, bet Es izraudzīju vienīgi Dāvidu, lai viņš pārvaldītu Israēlu, Manu tautu,- 17 un manam tēvam Dāvidam bija uz sirds - celt Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam namu. 18 Bet Tas Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: kaut gan tas bija tavas sirds nodoms - uzcelt Manam Vārdam namu - un kaut tas Man arī labi ir paticis, ka tāda apņemšanās ir bijusi tavā prātā, 19 tad tomēr tev pašam nebūs šo namu uzcelt. Vienīgi tavs dēls, kas celsies no taviem gurniem, - tas lai uzceļ Manam Vārdam namu. 20 Un Tas Kungs ir Savu vārdu piepildījis: es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un sēžu Israēla tronī, kā Tas Kungs to bija apsolījis, un es esmu uzcēlis arī namu Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam. 21 Un šai namā es tad esmu iekārtojis vietu šim šķirstam, kur atrodas Tā Kunga derība, ko Viņš ar mūsu tēviem bija noslēdzis, kad Viņš tos no Ēģiptes bija izvedis." 22 Un Salamans nostājās Tā Kunga altāra priekšā visas Israēla draudzes klātbūtnē. Un viņš izpleta savas rokas pret debesīm, 23 un viņš sacīja: "Tu, Kungs, Israēla Dievs! Nav neviena cita tāda Dieva, kāds Tu esi, nedz augšā debesīs, nedz apakšā virs zemes, kas sargā Savu derību un tur Savu žēlastību Savu kalpu starpā, kas paši staigā Tavā priekšā tikai Tavus ceļus no visas savas sirds. 24 Tu esi turējis šos apsolījumus, kādus Tu manam tēvam Dāvidam devi, kādus Tu viņam tiki teicis, Tu tos runāji pats ar Savu muti, un ar Savu paša roku Tu tos šodien izpildīji. 25 Un tagad - ak, turi Tu, Kungs, Israēla Dievs, Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, arī to, ko Tu viņam esi sacījis, apsolīdams: lai tev nekad nepietrūktu Manā priekšā kāds, kas sēdēs uz Israēla troņa. Bet vienīgi gan ar to noteikumu, ka arī tavi dēli tā nosargā savu ceļu Manā priekšā, kā tu pats savu ceļu Manā priekšā esi staigājis. 26 Tādēļ tagad, Israēla Dievs, apstiprini, ka tas patiesi tā notiks, ko Tu pats ar Saviem vārdiem esi sacījis Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! 27 Bet vai tad Dievs patiešām lai dzīvotu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis? 28 Un taču pievērsies, lūdzu, Tu, Kungs, Israēla Dievs, Sava kalpa lūgšanām un piesauksmēm, lai Tu uzklausītu tos saucienus un tās lūgšanas, kādas Tavs kalps šodien šinī vietā raida pie Tevis. 29 Un lai Tavas acis būtu atvērtas pār šo namu dienu un nakti, pār šo vietu, par kuru Tu tiki sacījis: lai Mans Vārds tanī mīt. - Kaut Tu paklausītu šo lūgšanu, ko Tavs kalps, Tevi lūgdams šinī vietā, Tev lūdz. 30 Un uzklausi Sava kalpa un Israēla sauksmi, kādu tie pie Tevis šinī vietā raida. Ak, klausi Savas mītnes vietā debesīs, klausi un piedod! 31 Ja kāds būs nogrēkojies pret savu tuvāku un ja tas ir sagatavojies nodot savu zvērestu savam Dievam un tas zvēr pie šī altāra tavā namā, 32 tad uzklausi Tu debesīs, un dari un spried tiesu pār Saviem kalpiem, ka Tu netaisnā algu liec saņemt netaisnajam, lai viņa ceļš atgriežas uz viņa paša galvu, un liec taisnību piešķirt taisnajam, dodams tam savas taisnības algu! 33 Un, ja Tava tauta Israēls tiek sakauta cīņā, tādēļ ka tie grēkojuši Tavā priekšā, un ja tie atgriežas pie Tevis, atzīdami Tavu Vārdu, un ja tie ar lūgšanām un piesauksmēm nāk Tavā priekšā, lūgdamies šinī namā, 34 tad uzklausi Tu debesīs, piedodams Savai tautai Israēlam tās grēkus, un ved tos atkal atpakaļ uz to zemi, kuru Tu viņu tēviem biji devis. 35 Un, ja debesis būtu aizslēgtas un lietus nelītu, tādēļ ka tie pret Tevi ir nogrēkojušies, bet tie šinī vietā pielūdz un atzīst Tavu Vārdu un atgriežas no saviem grēkiem, jo Tu tos pazemo, 36 ak, tad uzklausi Tu tos debesīs un piedod Sava kalpa grēkus un Savas tautas Israēla grēkus, jo Tu pats tos pamāci staigāt pa Saviem labajiem ceļiem, pa kuriem tiem ir jāstaigā. Un tad Tu dod arī lietu Savai zemei, kuru Tu Saviem kalpiem esi piešķīris par mantojumu. 37 Ja tad tanī zemē ir bads vai mēris, vai labības dzelte, vai labības rūsa, vai siseņi, vai sienāži, vai ienaidnieks to apspiestu kādā tās novadā, vai kāda cita smaga nelaime vai sērga viņus piemeklētu, 38 tad, lai arī kāda būtu lūgšana vai Tevis piesauksme un lai to izteiktu vai nu atsevišķs cilvēks, vai arī visa Tava tauta Israēls, jo ikviens pats labi zinās savas sirds pārmetumus, un tad tas izpletīs savas rokas pret šo vietu, 39 tad Tu uzklausi to debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī, un piedod un dari, un dod ikvienam cilvēkam pēc tā ceļiem, jo Tu vien zini tā sirdsprātu, Tu esi vienīgais, kas pazīsti visu cilvēka bērnu sirdis. 40 Lai tie Tevis bīstas visu savu mūža dienu, kādu tie pavada uz tās zemes, kuru Tu viņu tēviem esi devis! 41 Un arī svešinieks, kas pats nav no manas tautas, no Israēla, ja tas atnāk Tava Vārda dēļ šurpu no tālas zemes, 42 jo tie būs tad dzirdējuši par Tavu lielo slavu, par Tavu stipro roku, par Tavu izstiepto elkoni, un ja tāds tad nonāktu un pielūgtu Tevi šinī namā, 43 tad uzklausi arī viņu debesīs, Savā mājoklī, un dari Tu visu tā, kā Tevi svešinieks ir lūdzis, lai visas zemes tautas atzīst Tavu Vārdu, lai tie Tevi bītos gluži tāpat kā Tava tauta Israēls un lai tie atzīst, ka šis nams, kuru es esmu uzcēlis, ir Tavam Vārdam novēlēts. 44 Ja Tava tauta dodas uzbrukumā pret saviem ienaidniekiem, lai arī pa kādiem ceļiem Tu tos sūtītu, un ja tie tad pielūdz Tavu Vārdu tanī pilsētā, kuru Tu pats Sev esi izraudzījis, un tanī namā, kuru es esmu uzcēlis Tavam Vārdam, 45 tad uzklausi debesīs viņu lūgšanas un viņu piesaukšanas un nes viņiem viņu tiesu! 46 Ja viņi pret Tevi arī grēkojuši, nav taču neviena cilvēka, kas negrēko, un ja Tu uz viņiem dusmosies un viņus nodosi viņu ienaidnieku rokās, tā ka tie tiktu aizvesti kā gūstekņi ienaidnieku zemē, vai tālu, vai tuvu, 47 un ja tie tad to atzīst tanī zemē, uz kuru tie kā gūstekņi ir aizvesti, un tie atgriežas un piesauc Tevi tajā zemē, kurā tie kā gūstekņi ir aizvesti, sacīdami: mēs esam grēkojuši, mēs esam nodarījuši pārkāpumus, mēs esam bijuši vainīgi, - 48 un ja tie no visas savas sirds un no visas savas dvēseles atgriežas pie Tevis tajā viņu ienaidnieku zemē, kas viņus tur noveduši gūstā, un ja tad viņi Tevi pielūdz, griezušies ar vaigu pret savu pašu zemi, kuru Tu biji nodevis viņu tēviem, un to pilsētu, kuru Tu esi izredzējis, un to namu, kuru es esmu uzcēlis Tavam Vārdam, 49 tad uzklausi Tu debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī, viņu lūgšanas un viņu piesauksmes un nes Tu tiem viņu taisnību, 50 un piedod Savai tautai, kura pret Tevi ir grēkojusi, visus viņu pārkāpumus, kādus tie pret Tevi ir darījuši, un piešķir viņiem žēlastību no to puses, kas viņus tur gūstā, lai tie pret viņiem būtu žēlīgi, 51 jo viņi ir Tava tauta, Tavs īpašums, kurus Tu esi izvedis no Ēģiptes - no paša dzelzs cepļa. 52 Uzlūko redzīgām acīm Sava kalpa pielūgšanu un Savas Israēla tautas saucienus pēc žēlastības, 53 jo Tu pats tos esi atšķīris no visām tautām pasaulē Sev par īpašumu, kad Tu ar Sava kalpa Mozus palīdzību, mans Kungs un Dievs, liki mūsu tēviem iziet no Ēģiptes!" 54 Un notika, tiklīdz Salamans bija beidzis piesaukt To Kungu ar visām šīm lūgšanām un pielūgsmēm, viņš, kas bija nometies uz saviem ceļiem, turēdams savas rokas izplestas pret debesīm, piecēlās no Tā Kunga altāra priekšas, 55 un viņš nostājās un svētīja visu Israēla draudzi, skaļā balsī sacīdams: 56 "Slavēts lai ir Tas Kungs, kas ir devis Savam Israēlam atpūtu, kā Viņš to bija apsolījis. Neviens vārds nav palicis nepiepildīts no tiem labiem vārdiem, ko Viņš runājis caur Savu kalpu Mozu. 57 Un Tas Kungs, mūsu Dievs, lai ir ar mums, tāpat kā Viņš ir bijis ar mūsu tēviem: Viņš lai mūs neatstāj, un Viņš lai mūs nepamet. 58 Lai Viņš mūsu sirdis pievērš Sev, lai mēs staigājam visos Viņa ceļos, lai turam Viņa baušļus un Viņa likumus, un Viņa tiesas, kādas Viņš mūsu tēviem ir pavēlējis. 59 Un lai šie vārdi, kādus es, žēlastību lūgdams, nesu sava Kunga priekšā, ir tuvi Tam Kungam, mūsu Dievam, dienām un naktīm, lai Viņš apsvērtu Sava kalpa tiesu un Savai tautai Israēlam to tiesu, kāda diendienā tai pienākas. 60 Lai visas tautas virs zemes atzīst, ka Tas Kungs ir Dievs un ka bez Viņa nav cita neviena. 61 Un lai miers ar To Kungu, mūsu Dievu, ir jūsu sirdīs, lai jūs tā kā šodien staigātu Viņa likumos un turētu Viņa baušļus!" 62 Un ķēniņš kopā ar visu Israēla tautu tad nesa kaujamos upurus Tam Kungam. 63 Un Salamans upurēja šādu kaujamo pateicības upuri Tam Kungam: divdesmit divus tūkstošus liellopu un simts divdesmit tūkstošus sīklopu. Un tā kopā ar visu Israēla tautu ķēniņš iesvētīja Tā Kunga namu. 64 Tanī pat dienā ķēniņš iesvētīja iekšējo pagalmu, kas atradās Tā Kunga nama priekšā, jo tur viņš sagatavoja gan dedzināmos upurus, gan dāvinājuma upurus, gan kaujamo pateicības upuru taukus, jo vara altāris, kas atradās Tā Kunga nama priekšā, bija par mazu visiem dedzināmiem un dāvinājuma upuriem kopā ar kaujamo pateicības upuru taukiem. 65 Un tanī laikā Salamans sarīkoja svētkus, un lielā sapulcē kopā ar viņu bija visa Israēla tauta, no Hamatas robežām līdz pat Ēģiptes upei, Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā tie sabija septiņas dienas un vēl septiņas dienas, kopā četrpadsmit dienas. 66 Bet astotajā dienā viņš atlaida tautu, un tie svētīgu teica ķēniņu un atgriezās savās teltīs, priecīgi un ar apmierinātu sirdsprātu visa tā dēļ, ko Tas Kungs Savam kalpam Dāvidam un Savai tautai Israēlam bija darījis.
Derības šķirsts tiek novietots templī
(2L 5:2–6:2)1 Tad Sālamans Jeruzālemē pulcināja Israēla vecajos, visu cilšu galvenos un Israēla dēlu tēvu namu vadoņus, lai pārnestu Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas Ciānas. 2 Ētana mēnesī, kas ir septītais mēnesis, uz svētkiem pie ķēniņa Sālamana sapulcējās visi Israēla vīri. 3 Kad visi Israēla vecajie sanāca, priesteri ņēma šķirstu, 4 paņēma Kunga šķirstu, Saiešanas telti un visas svētlietas, kas bija teltī, un priesteri un levīti tās nesa. 5 Ķēniņš Sālamans un visa Israēla sapulce, kas pulcējās pie viņa šķirsta priekšā, upurēja sīklopus un liellopus, tos nevarēja ne saskaitīt, ne aplēst daudzuma dēļ. 6 Priesteri ienesa Kunga derības šķirstu savā vietā iekšnamā – svētumu svētumā zem ķerubu spārniem. 7 Ķerubu spārni bija izplesti pār šķirsta vietu, un ķerubi pārsedza šķirstu un nesamās kārtis no augšas. 8 Kārtis bija tik garas, ka kāršu galus varēja redzēt no svētvietas iekšnama priekšā, bet no ārpuses tās neredzēja. Tur tās ir līdz šai dienai. 9 Šķirstā nekā cita nebija, tikai divas akmens plāksnes, kuras tur ielika Mozus Horebā, kur Kungs noslēdza derību ar Israēla dēliem, kad izveda tos no Ēģiptes zemes. 10 Kad priesteri izgāja no svētvietas, mākonis piepildīja Kunga namu, 11 un mākoņa dēļ priesteri nevarēja nostāties kalpošanai, jo Kunga godība piepildīja Kunga namu. 12 Tad Sālamans sacīja:
“Kungs sacījis,
ka dzīvos tumšā padebesī!
13 Celt esmu tev uzcēlis dižu namu,
vietu, kur tev dzīvot mūžīgi!”
Sālamans svētī tautu
(2L 6:3–11)14 Tad ķēniņš pagriezās pret tiem un svētīja visu Israēla sapulci, un visa Israēla sapulce stāvēja. 15 Un viņš sacīja: “Svētīts ir Kungs, Israēla Dievs, kurš ar savu muti sacījis manam tēvam Dāvidam to, ko pats ar savu roku piepildījis, sacīdams: 16 kopš tās dienas, kad es izvedu savu tautu Israēlu no Ēģiptes, es visu Israēla cilšu starpā nebiju izvēlējies pilsētu, kur uzcelt namu, lai tajā mājotu mans vārds, taču es izvēlējos Dāvidu valdīt pār manu Israēla tautu, 17 un mans tēvs Dāvids vēlējās celt namu Kunga, Israēla Dieva, vārdam. 18 Bet Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: tu gribēji celt namu manam vārdam un darīji labu, to gribēdams, 19 tikai tu pats necelsi šo namu, bet tavs dēls, kas nācis no tava gurna, – viņš cels namu manam vārdam! 20 Kungs ir apstiprinājis savu vārdu, kuru viņš runājis, un es esmu nācis pēc mana tēva Dāvida un sēžu Israēla tronī, kā Kungs to ir sacījis, – es uzcēlu namu Kunga, Israēla Dieva, vārdam! 21 Es tur iekārtoju vietu derības šķirstam, kurā ir Kunga derība, ko viņš noslēdza ar mūsu tēviem, kad izveda tos no Ēģiptes zemes.”
Sālamana lūgšana tempļa iesvētīšanā
(2L 6:12–42)22 Sālamans stāvēja Kunga altāra priekšā, iepretī visai Israēla sapulcei, viņš cēla rokas pret debesīm 23 un sacīja: “Kungs, Israēla Dievs, nav tāda Dieva kā tu ne augšā debesīs, ne apakšā virs zemes, kas tā uzturētu derību un žēlastību pret saviem kalpiem, kuri staigā tavā priekšā no visas sirds. 24 Tu turēji solījumu savam kalpam, manam tēvam Dāvidam. Tu runāji ar savu muti un šodien ar savu roku to piepildīji! 25 Un tagad, Kungs, Israēla Dievs, turi, ko solīji savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! Tu sacīji – tev netrūks, kas sēdēs Israēla tronī manā priekšā, ja tikai tavi dēli staigās manā priekšā tādus ceļus, kā tu staigāji. 26 Un tagad, Israēla Dievs, apstiprini jel savus vārdus, kurus tu sacīji savam kalpam, manam tēvam Dāvidam!
27 Vai tiešām Dievs mājo uz zemes? Redzi, debesis un debesu debesis neietver tevi, kur nu vēl šis nams, kuru es esmu uzcēlis! 28 Jel pievērsies sava kalpa lūgšanai un pazemīgam lūgumam, Kungs, mans Dievs! Uzklausi raudas un lūgšanas, ar kurām tavs kalps šodien nāk tavā priekšā! 29 Lai tavas acis ir atvērtas nakti un dienu pār šo namu – vietu, par kuru tu esi sacījis: tur mājos mans vārds! Sadzirdi lūgšanu, ko tavs kalps šeit sacīs! 30 Uzklausi sava kalpa un savas Israēla tautas lūgumu, ko viņi lūgs šajā vietā, uzklausi to savā mājoklī debesīs, uzklausi un piedod! 31 Ja kāds grēko pret savu tuvāko un tas viņu nozvērina, uzlikdams lāstu, bet viņš iet zvērēt šajā namā tava altāra priekšā, 32 tad tu uzklausi no debesīm un tiesā taisnīgi savus kalpus – notiesā grēcīgo, lai viņa nodarījums nāk pār viņa galvu, bet attaisno taisnīgo un dari viņam pēc taisnības.
33 Ja ienaidnieks sakautu tavu Israēla tautu, tādēļ ka viņi grēkojuši pret tevi – bet viņi tomēr atgriežas pie tevis un atzīst tavu vārdu, lūdz un izlūdzas šajā namā tavu žēlsirdību, 34 tad tu uzklausi no debesīm un piedod savai Israēla tautai viņas grēkus un atdod atpakaļ zemi, kuru tu esi devis viņu tēviem. 35 Ja debesis aizslēgtos un nelītu lietus, tādēļ ka viņi ir grēkojuši pret tevi – bet viņi lūdz šajā vietā un atzīst tavu vārdu, un atgriežas no saviem grēkiem, kaut tu esi viņus pazemojis, 36 tad tu uzklausi no debesīm un piedod grēkus saviem kalpiem un Israēla tautai, jo tu viņiem mācīsi labo ceļu, pa kuru staigāt, un sūtīsi lietu pār zemi, kuru tu esi devis savai tautai mantojumā.
37 Ja zemē ir bads, mēris, sausums, labības rūsa, siseņi, kukaiņi vai arī ienaidnieks ceļas pret zemes vārtiem un nāk posts un sērgas, 38 tad ikvienu lūgšanu, ikvienu pielūgšanu, ko tev lūdz jebkurš cilvēks no visas tavas Israēla tautas, kurš savā sirdī izprot postu un izstiepj rokas pret šo namu, 39 tu uzklausi no debesīm, savas mājvietas, piedod un atdari pēc viņa darbiem, jo tu vienīgais zini viņa sirdi, tu proti atšķirt katra cilvēka sirdi.
40 Lai tie tevis bīstas visas mūža dienas, kuras dzīvo šajā zemē, ko tu devi mūsu tēviem, 41 un arī svešzemnieks, kas nav no tavas Israēla tautas, bet ir atnācis no tālas zemes tava vārda dēļ, 42 jo ir dzirdējis tavu lielo vārdu, tavu stipro roku un izstiepto elkoni – ja viņš atnāks un lūgs šajā namā, 43 tad tu uzklausi no debesīm, savas mājvietas, un dari visu, kā dēļ svešzemnieks sauc uz tevi, lai visas zemes tautas pazītu tavu vārdu un bītos tevis, tāpat kā tava Israēla tauta, lai tās zinātu, ka pār šo namu, kuru es uzcēlu, ir pasludināts tavs vārds!
44 Ja tava tauta dodas karā pret ienaidniekiem – ceļā, kurā tu viņus sūti, – un tie pielūdz Kungu, pagriezušies pret to pilsētu, kuru tu esi izvēlējies, un namu, kuru es uzcēlu tavam vārdam, 45 tad tu no debesīm sadzirdi viņu lūgšanas un pielūgšanas un izspried viņu lietu. 46 Ja viņi grēko pret tevi – jo nav cilvēka, kas negrēkotu, – un tu dusmo uz tiem un liec ienaidniekam saņemt viņus un aizvest gūstā uz ienaidnieka zemi, kas tālu vai tuvu, 47 un, ja tajā zemē, kur viņi ir gūstā, viņu sirdis atgriežas un gūsta zemē tie lūdz tevi, sacīdami: mēs esam grēkojuši un bijuši netaisni un ļauni, – 48 un viņi atgriežas pie tevis no visas sirds un dvēseles savu ienaidnieku zemē, kur viņi ir gūstā, un viņi lūdz tevi, pagriezušies uz savu zemi, kuru tu devi viņu tēviem, uz pilsētu, kuru tu izvēlējies, un namu, kuru es uzcēlu tavam vārdam, – 49 tad uzklausi no debesīm, savas mājvietas, viņu lūgšanas un pielūgšanas un izspried viņu lietu. 50 Piedod savai tautai, kas pret tevi grēkojusi, visus pārkāpumus pret tevi un dod žēlsirdību, ka gūstītāji par tiem apžēlojas, 51 jo viņi ir tava tauta un tavs īpašums, kurus tu izvedi no Ēģiptes, no dzelzs cepļa. 52 Lai tavas acis ir atvērtas uz tava kalpa pielūgšanām un tavas Israēla tautas pielūgšanām, uzklausi visu, ko tie sauc uz tevi. 53 No visām zemes tautām tu viņus esi nošķīris sev par īpašumu, kā tu sacīji, kad ar sava kalpa Mozus roku liki izvest mūsu tēvus no Ēģiptes, Kungs Dievs!”
54 Kad Sālamans beidza lūgt Kungu, šo lūgšanu un pielūgšanu, viņš piecēlās, jo bija nometies ceļos Kunga altāra priekšā, un pacēla rokas pret debesīm. 55 Viņš nostājās un skaļā balsī svētīja visu Israēla sapulci: 56 “Svētīts lai ir Kungs, kas devis mieru savai Israēla tautai, kā viņš bija solījis. Neviens vārds no visiem viņa labajiem vārdiem, ko viņš sacījis caur savu kalpu Mozu, nav zudis! 57 Lai Kungs, mūsu Dievs, ir ar mums, tāpat kā viņš bija ar mūsu tēviem! Viņš lai mūs neatstāj un nepamet! 58 Pievērs sev mūsu sirdis, lai staigājam visus tavus ceļus un turam tavus baušļus, likumus un tiesas, ko tu pavēlēji mūsu tēviem. 59 Lai šie mani vārdi, kurus es izlūdzos Kunga priekšā, ir tuvu pie Kunga, mūsu Dieva, dienām un naktīm – lai viņš izspriež savu kalpu un savas Israēla tautas lietu dienu no dienas! 60 Lai visas zemes tautas zina, ka Kungs ir Dievs un cita nav! 61 Lai jūsu sirdis ir pie Kunga, mūsu Dieva. Staigājiet viņa likumos un turiet viņa baušļus tāpat kā šodien!”
Tempļa iesvētīšanai pienestie upuri
(2L 7:4–10)62 Tad ķēniņš kopā ar visu Israēlu upurēja Kunga priekšā. 63 Sālamans upurēja miera upuri, viņš Kungam upurēja divdesmit divus tūkstošus vēršu un simt divdesmit tūkstošus avju – to ķēniņš un visi Israēla dēli veltīja Kunga namam. 64 Todien ķēniņš iesvētīja iekšējo pagalmu, kas Kunga nama priekšā, tur viņš upurēja sadedzināmo upuri, labības dāvanu un miera upura taukus. Vara altāris, kas atradās Kunga priekšā, bija par mazu sadedzināmajam upurim, labības dāvanai un miera upura taukiem. 65 Tad Sālamans rīkoja svētkus, un viss Israēls no Hamātas līdz Ēģiptes ielejai bija kopā ar viņu lielā sapulcē Kunga, mūsu Dieva, priekšā septiņas dienas un vēl septiņas dienas, pavisam četrpadsmit dienas. 66 Astotajā dienā viņš tautu atlaida, tie svētīja ķēniņu un gāja uz savām teltīm priecīgi, līksmu sirdi par visu labo, ko Kungs bija darījis savam kalpam Dāvidam un Israēla tautai.
