1 Un pēc kāda ilgāka laika Tā Kunga Vārds atkal nāca pār Eliju trešajā gadā, sacīdams: "Ej parādies Ahabam, un Es gribu likt lietum līt pār zemi." 2 Un Elija aizgāja parādīties Ahabam, bet bads bija bargs Samarijā. 3 Un Ahabs ataicināja Obadju, kas bija nama pārvaldnieks, bet Obadja ļoti bijās To Kungu, 4 jo, kad Izebele iznīcināja Tā Kunga praviešus, tad Obadja bija paņēmis simts praviešus un bija tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās, un bija tos apgādājis ar maizi un ūdeni. 5 Un Ahabs sacīja Obadjam: "Noej šinī zemē pie visiem ūdens avotiem un pie visām upēm: var jau būt, ka atrodam zaļu zāli un varam saglabāt zirgus un mūļus dzīvus, lai mēs nezaudējam lopus." 6 Un tā viņi savā starpā sadalīja zemi, lai to pārstaigātu: Ahabs viens pats gāja savu ceļu, un arī Obadja viens pats gāja savu ceļu. 7 Un, kad Obadja vēl bija ceļā, redzi, tam pretī nāca Elija. Un viņš to pazina un krita tā priekšā uz sava vaiga, un sacīja: "Vai tu neesi mans pavēlnieks Elija?" 8 Un viņš sacīja: "Tas es esmu! Ej un saki savam kungam: Elija ir šeit!" 9 Bet tas sacīja: "Ko tad es būtu nogrēkojies, ka tu savu kalpu nodod Ahaba rokā? Vai lai tas mani nonāvē? 10 Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, nav nevienas citas tautas, nedz valsts, kurp mans kungs nebūtu sūtījis, lai tevi tur sameklētu. Bet, kad sacīja: viņa nav, - tad viņš tai tautai un ķēniņa valstij lika ar zvērestu apliecināt, ka viņi tevi nav atraduši. 11 Un tu tagad saki: ej un saki savam kungam, ka te, lūk, ir Elija! 12 Var notikt, ka es, aiziedams no tevis, tevi vairs neatrastu, kad Tā Kunga Gars tevi paceltu nezin kur projām. Un, ja es aizietu, lai to Ahabam paziņotu, bet viņš pats tevi neatrastu, tad tas mani nokautu. Bet tavs kalps bīstas To Kungu no pašas jaunības. 13 Vai tad nav paziņots manam pavēlniekam, ko es esmu darījis tolaik, kad Ahabs nogalināja Tā Kunga praviešus, ka no praviešu skaita es esmu paslēpis simts vīru, pa piecdesmit un atkal pa piecdesmit, alās un ka es tos esmu apgādājis ar maizi un ar ūdeni? 14 Un tagad tu mani skubini, lai es ejot un sakot savam kungam, ka te ir Elija. Vai lai viņš mani nokauj?" 15 Tad Elija sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs Cebaots ir dzīvs, kā priekšā es te stāvu, - es vēl šodien rādīšos viņa priekšā!" 16 Un Obadja aizgāja, lai satiktu Ahabu. Un viņš tam pateica to. Bet Ahabs devās Elijam pretī. 17 Un, kad Ahabs ieraudzīja Eliju, viņš tam sacīja: "Vai tu esi tas, kas Israēlu ieved nelaimē?" 18 Bet tas atbildēja: "Es gan neievedu Israēlu nelaimē, bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši Tā Kunga baušļus un jūs esat sekojuši baaliem. 19 Bet tagad liec sapulcināt man visu Israēlu Karmela kalnā un tos četri simti piecdesmit Baala priesterus, kas ēd pie Izebeles galda." 20 Un Ahabs deva ziņu visiem Israēla bērniem un sapulcināja arī praviešus Karmela kalnā. 21 Tad Elija pienāca visai tautai klāt un sacīja: "Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!" Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda. 22 Un Elija sacīja tautai: "Es esmu vienīgais Tā Kunga pravietis atlicies. Bet Baala praviešu ir četri simti piecdesmit vīru. 23 Lai mums tagad nodod divi vēršus. Un viņi lai izvēlas sev vienu vērsi, lai sacērt to gabalos un lai sakārto to uz malkas, bet uguni lai nepieliek. Tad es arī sagatavošu otru vērsi - es to uzlikšu uz malkas, bet uguni es nepielikšu. 24 Pēc tam piesauciet jūs sava dieva vārdu. Un arī es piesaukšu Tā Kunga Vārdu. Un tad lai notiek tā: kura dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir Dievs!" Un tauta teica: "Tā ir labi." 25 Tad Elija sacīja Baala priesteriem: "Izraugaities vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni nepielieciet." 26 Tad viņi paņēma vērsi, kuru viņš viņiem bija devis, un tie to sagatavoja. Un viņi piesauca Baala vārdu no rīta līdz dienvidum, sacīdami: "Ak, Baal, atbildi mums!" Bet tur nebija nevienas balss, nedz arī kāda, kas atbild. Un tie kliboja apkārt altārim, kas bija uzcelts. 27 Un ap dienas vidu Elija tos apsmēja un sacīja: "Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; varbūt viņš iegrimis domās vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā, varbūt viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!" 28 Un tie sauca stiprā balsī un ievainoja sevi pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, tiekāms tiem asinis tecēja. 29 Bet, kad pusdienlaiks bija pagājis, tad tie pravietoja līdz pat dāvinājuma upura stundai, taču tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas. 30 Tad Elija sacīja visai tautai: "Pienāciet klāt pie manis!" Un visa tauta pienāca klāt. Un viņš izlaboja altāri, kas bija salauzts. 31 Un Elija paņēma divpadsmit akmeņus pēc Jēkaba bērnu cilšu skaita, kurām kādreiz Tā Kunga vārds bija noteicis: Israēls lai ir tavs vārds! 32 Un viņš Tā Kunga Vārdā uzcēla no akmeņiem altāri un izraka visapkārt altārim grāvi, kas aptvēra ar diviem mēriem labības apsējamu laukumu. 33 Tad viņš sakārtoja malku, sadalīja vērsi un uzlika to uz malkas. 34 Un viņš sacīja: "Piepildiet četrus traukus ar ūdeni un slakiet to pāri dedzināmam upurim un arī pāri malkai!" Un viņš sacīja: "Vēl otru reizi dariet tā!" Un tie darīja tā vēl otru reizi. Un viņš sacīja: "Atkārtojiet to trešo reizi!" Un tie darīja tā trešo reizi. 35 Un ūdens tecēja altārim visapkārt, un arī grāvis piepildījās ar ūdeni. 36 Un tanī brīdī, kad dāvinājuma upuri mēdz nest, pravietis Elija piegāja un sacīja: "Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dievs, šodien dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava vārda visu šo esmu darījis. 37 Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs, esi Dievs un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!" 38 Tad Tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija gan dedzināmo upuri, gan malku, gan akmeņus, gan pelnus, gan ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī. 39 Un visa tauta to redzēja, un tie krita uz sava vaiga un sacīja: "Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!" 40 Bet Elija sacīja: "Satveriet Baala praviešus, lai neviens pats no to pulka neizbēg!" Un tie tos sagrāba ciet, un Elija viņus noveda Kisona upes līcī, un viņš tos tur nokāva. 41 Bet Elija sacīja Ahabam: "Ej, ēd un dzer, jo lielas lietusgāzes švīkoņa ir dzirdama." 42 Un Ahabs devās kalnup, lai ēstu un dzertu, bet Elija devās uz Karmela virsotni. Viņš noliecās līdz pat zemei un lika savu vaigu starp saviem ceļiem, 43 un sacīja savam puisim: "Ej, lūdzu, un skaties uz jūras pusi." Un tas nogāja kalnup un raudzījās, un sacīja: "Tur nav nekā." Bet viņš sacīja: "Griezies turp atpakaļ septiņas reizes!" 44 Un notika, ka septītajā reizē tas sacīja: "Tur ir mākonītis, tik niecīgs kā cilvēka delna, tas paceļas no jūras puses!" Un viņš sacīja tam: "Ej paziņo Ahabam: liec aizjūgt un dodies lejup, ka lietus tevi nepārsteidz!" 45 Un notika, tanī laikā debesis aptumšojās ar mākoņiem un sacēlās vētra, un sāka lietus gāzt, bet Ahabs sēdās ratos un brauca uz Jezreēlu. 46 Un Tā Kunga roka nāca pār Eliju: viņš apjoza savus gurnus un skrēja Ahabam pa priekšu līdz Jezreēlas pievārtei.
Elijas vēstījums Ahābam
1 Pēc ilgāka laika, trešajā gadā pār Eliju nāca Kunga vārds: “Ej, stājies Ahāba priekšā, un es došu zemei lietu.” 2 Elija gāja, lai stātos Ahāba priekšā, – Samarijā bija liels bads. 3 Un Ahābs sauca nama pārraugu Obadjāhu. Obadjāhu ļoti bijās Kunga, 4 un, kad Īzebele nokāva Kunga praviešus, Obadjāhu ņēma simts praviešus un tos pa piecdesmit paslēpa alās, un viņš tos apgādāja ar maizi un ūdeni. 5 Ahābs sacīja Obadjāhu: “Apstaigā zemi, visus ūdens avotus un ielejas, varbūt mēs atradīsim zāli un varēsim atstāt zirgus un mūļus dzīvus un mums nebūs jānokauj lopi.” 6 Viņi sadalīja zemi – Ahābs gāja pa vienu ceļu, bet Obadjāhu pa otru.
7 Obadjāhu bija ceļā, un, redzi, Elija nāca tam pretī. Obadjāhu pazina viņu, krita uz sava vaiga un sacīja: “Vai tu esi mans kungs Elija?” 8 Un viņš atbildēja: “Jā, esmu! Ej, saki savam kungam: redzi, Elija!” 9 Bet tas sacīja: “Ko es esmu grēkojis, ka tu nodod savu kalpu Ahāba rokā, lai mani nogalina? 10 Tiešām, Kungs, tavs Dievs, dzīvs! Vai palikusi kaut viena tauta vai valsts, uz kuru mans kungs nebūtu sūtījis tevi meklēt un nebūtu licis zvērēt gan valstij, gan tautai, ka tie tevi nav atraduši! 11 Un tagad tu runā: ej, saki savam kungam: redzi, Elija! 12 Kad es no tevis aiziešu, tad Kunga Gars tevi aiznesīs nezin kur, bet es pastāstīšu Ahābam, un viņš tevi neatradīs un nokaus mani. Taču tavs kalps bīstas Kunga kopš jaunības. 13 Kungs, vai tev nav stāstīts, ko esmu darījis, kad Īzebele nokāva Kunga praviešus? Tad es no Kunga praviešiem simts vīrus paslēpu alā – pa piecdesmit un piecdesmit – un apgādāju tos ar maizi un ūdeni. 14 Un tagad tu runā: ej, saki savam kungam: redzi, Elija! Vai tad mani nenokaus?”
15 Bet Elija atbildēja: “Tiešām, dzīvs ir Pulku Kungs, kura priekšā es stāvu, šodien es redzēšu ķēniņu!” 16 Obadjāhu devās pie Ahāba un pastāstīja to viņam, un Ahābs gāja satikt Eliju. 17 Ieraudzījis Eliju, Ahābs viņam sacīja: “Vai tu esi tas, kas nes postu Israēlam?” 18 Bet viņš atbildēja: “Es neesmu tas, kas nes postu Israēlam, – tas esi tu un tava tēva nams, jo jūs atmetāt Kunga pavēles un sekojāt baāliem. 19 Bet tagad pulcini man visu Israēlu Karmela kalnā, kā arī četri simti piecdesmit Baala praviešus un četri simti Ašēras praviešus, kas ēd pie Īzebeles galda.”
Kungs vai Baals
20 Tad Ahābs lika sasaukt visus Israēla dēlus un sapulcināja praviešus Karmela kalnā. 21 Un Elija pienāca un sacīja visai tautai: “Cik ilgi jūs svārstīsieties starp abām pusēm? Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet viņam, bet, ja Baals – tad sekojiet tam!” Bet tauta viņam neko neatbildēja. 22 Tad Elija sacīja tautai: “Es esmu vienīgais pravietis, kas palicis Kungam, bet Baalam ir četri simti piecdesmit praviešu. 23 Lai mums dod divus vēršus – lai viņi izvēlas vienu vērsi sev, sacērt gabalos un liek uz malkas, bet uguni klāt lai neliek, bet es ņemšu otru vērsi un likšu uz malkas, un uguni klāt nelikšu. 24 Jūs sauciet sava dieva vārdā, un es saukšu Kunga vārdā, un tas dievs, kurš atbildēs ar uguni, ir Dievs!” Un tauta atbildēja: “Labi!”
25 Tad Elija sacīja Baala praviešiem: “Ņemiet vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, sauciet sava dieva vārdā, bet uguni klāt nelieciet!” 26 Viņi ņēma vērsi, kuru viņš tiem deva, un rīkojās. Tad tie sauca Baala vārdā no rīta līdz dienas vidum: “Baal, atbildi mums!” – bet nebija ne balss, ne atbildes, un tie lēkāja ap uzcelto altāri. 27 Dienas vidū Elija sāka tos izsmiet, sacīdams: “Sauciet stiprāk, viņš taču ir dievs – varbūt viņš nogrimis domās vai atvieglo vēderu, vai ir ceļā, varbūt viņš guļ, tad lai mostas!” 28 Un tie sauca stiprā balsī un dūra sev, kā tiem parasts, ar nažiem un šķēpiem, līdz tecēja asinis. 29 Tā pagāja dienas vidus, un viņi pravietoja, līdz tuvojās upura stunda, bet nebija ne balss, ne atbildes, nedz kāds tos uzklausīja.
30 Tad Elija sacīja tautai: “Nāciet pie manis,” – un visa tauta nāca pie viņa. Viņš no jauna sakrāva Kunga altāri, kas bija sagāzts. 31 Elija ņēma divpadsmit akmeņus pēc cilšu skaita, kas bija Jēkabam – par viņu Kungs bija teicis: Israēls būs tavs vārds. 32 No akmeņiem viņš Kunga vārdā uzcēla altāri un visapkārt altārim izraka grāvi, kurā ietilptu divi mēri graudu. 33 Viņš sakrāva malku un sacirta vērsi, lika to uz malkas 34 un sacīja: “Piepildiet četras krūkas ar ūdeni un izlejiet pār sadedzināmo upuri un malku!” Tad viņš sacīja: “Vēlreiz!” – un tie lēja otru reizi, un viņš tiem sacīja: “Trešo reizi!” Un tie lēja trešo reizi. 35 Ūdens tecēja visapkārt altārim, un grāvis pildījās ar ūdeni. 36 Kad pienāca upura stunda, pravietis Elija tuvojās altārim un sacīja: “Kungs, Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dievs! Lai šodien top zināms, ka tu esi Dievs Israēlam, ka es esmu tavs kalps un ka visu šo es esmu darījis, kā tu teici! 37 Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka tu, Kungs, esi Dievs un tu esi iemantojis viņu sirdis!” 38 Tad Kunga uguns krita un aprija sadedzināmo upuri, malku un akmeņus kopā ar pīšļiem un izlaizīja ūdeni, kas bija grāvī. 39 Visa tauta to redzēja, krita uz sava vaiga un sauca: “Kungs tiešām ir Dievs! Kungs tiešām ir Dievs!” 40 Un Elija tiem sacīja: “Grābiet Baala praviešus, lai neaizbēg neviens!” Viņi sagrāba tos, un Elija tos noveda Kīšonas gravā un tur nokāva.
Lietus
41 Tad Elija sacīja Ahābam: “Ej, ēd un dzer – lietus jau šalc.” 42 Un Ahābs gāja ēst un dzert, bet Elija uzkāpa Karmela kalna virsotnē, nometās zemē un piespieda vaigu saviem ceļiem. 43 Un viņš sacīja savam puisim: “Pakāpies jel un skaties uz jūras pusi.” Tas gāja, paraudzījās un sacīja: “Nav nekā!” Un tā septiņas reizes. 44 Septītajā reizē tas sacīja: “Redzi, no jūras ceļas mazs mākonītis kā cilvēka plauksta!” Tad viņš sacīja: “Kāp un saki Ahābam, lai jūdz un brauc lejā, ka lietus viņu neaptur.” 45 Tikmēr debess apmācās melniem mākoņiem, un bija vējš un liels lietus. Ahābs brauca un nonāca Jizreēlā. 46 Un Kunga roka bija ar Eliju. Viņš apjozās un skrēja pa priekšu Ahābam, līdz tas nonāca Jizreēlā.
