1 Un es redzēju citu varenu eņģeli nonākam no debesīm; tas bija tērpts mākonī, un varavīksne bija virs viņa galvas; viņa vaigs bija kā saule un viņa kājas kā uguns stabi. 2 Viņa rokā bija maza atvērta grāmata. Viņš lika savu labo kāju uz jūru un kreiso uz zemi, 3 un viņš sauca stiprā balsī, kā kad lauva rūc; un, kad viņš sauca, tad septiņi pērkoni savām balsīm runāja. 4 Un, kad septiņi pērkoni bija runājuši, es to gribēju uzrakstīt; tad dzirdēju balsi no debesīm saucam: "Apzīmogo, ko tie septiņi pērkoni runājuši un neuzraksti to." 5 Un eņģelis, ko es redzēju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu labo roku pret debesīm 6 un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam, kas radījis debesis un visu, kas debesīs, zemi un visu, kas uz zemes, un jūru un visu, kas jūrā: 7 laika vairs nebūs, bet septītā eņģeļa vēstījuma dienās, kad tas sāks bazūni pūst, ir piepildīts Dieva noslēpums, kā Viņš to ir pasludinājis Saviem kalpiem praviešiem. 8 Un balss, ko es dzirdēju no debesīm, runāja atkal uz mani, sacīdama: "Ej, ņem atvērto grāmatu, kura ir rokā eņģelim, kas stāv uz jūras un zemes." 9 Un es gāju pie eņģeļa un prasīju viņam, lai tas man dod šo mazo grāmatu. Viņš man teica: "Ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavās iekšās, bet salda kā medus tavā mutē." 10 Un es paņēmu grāmatiņu no eņģeļa rokas un apēdu to, un tā bija manā mutē salda kā medus; bet, kad to biju apēdis, tā manās iekšās bija rūgta. 11 Un uz mani saka: "Tev būs atkal pravietot par tautām un ciltīm, par valodām un daudziem ķēniņiem."
1 Un es redzēju citu varenu eņģeli nonākam no debesīm; tas bija tērpts mākonī, un varavīksne bija virs viņa galvas; viņa vaigs bija kā saule un viņa kājas kā uguns stabi.
2 Viņa rokā bija maza atvērta grāmata. Viņš lika savu labo kāju uz jūru un kreiso uz zemi,
3 Un viņš sauca stiprā balsī, kā kad lauva rūc; un kad viņš sauca, tad septiņu pērkonu balsis sāka runāt.
4 Un kad septiņi pērkoni bija runājuši, es to gribēju uzrakstīt; tad dzirdēju balsi no debesīm saucam: „Apzīmogo, ko tie septiņi pērkoni runājuši tin neuzraksti to.“
5 Un eņģelis, ko es redzēju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu labo roku pret debesim
6 Un zvērēja pie tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam; kas radījis debesis un visu, kas debesīs, zemi un visu, kas uz zemes; un jūŗu un visu, kas jūrā:
7 Laika vairs nebūs, bet septītā eņģeļa vēstījuma dienās, kad tas sāks bazūni pūst, ir piepildīts Dieva noslēpums, kā viņš to ir pasludinājis saviem kalpiem praviešiem.
8 Un balss, ko es dzirdēju no debesim, runāja atkal uz mani, sacīdama: „Ej, nem atvērto grāmatu, kura ir rokā eņģelim, kas stāv uz jūras un zemes.“
9 Un es gāju pie eņģeļa un prasīju viņam, lai tas man dod šo mazo grāmatu. Viņš man teica: „Ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavās iekšās, bet salda kā medus tavā mūtē.“
10 Un es paņēmu grāmatiņu no eņģeļa rokas un apēdu to, un tā bija manā mutē salda kā medus; bet kad to biju apēdis, tā manās iekšās bija rūgta.
11 Un uz mani saka: „Tev būs atkal pravietot par tautām un ciltīm, par valodām un daudziem ķēniņiem.“
