Lūgšana nopietnā brīdī
1 Dziesma. Koraha dēlu dziesma. Dziedātāju vadonim. Ezrahieša Hemana pamācības dziesma. 2 Kungs Dievs, mans Pestītājs, caurām dienām un naktīm es Tevi piesaucu. 3 Lai mana lūgšana nonāk Tavā priekšā, uzklausi manu karsto lūgšanos! 4 Jo mana dvēsele ir bēdu un ciešanu pilna, un mana dzīvība tuvojas pazemei. 5 Es tieku pielīdzināts tiem, kas jau guldīti kapa bedrē, esmu kļuvis par vīru bez spēka. 6 Starp mirušiem ir miteklis man, līdzīgi nosistajiem, kas guļ kapā, kurus Tu vairs nepiemini, kas ir atšķirti no Tavas rokas. 7 Tu esi mani iemetis visdziļākā pazemes bedrē, pašā drūmākajā un baigākajā tumsā. 8 Uz mani gulstas Tavas dusmas, Tu liec Saviem bangainiem ūdeņiem velties pār mani. (Sela.) 9 Tu esi man atsvešinājis manus draugus, Tu dari mani viņiem par biedēkli; es esmu ieslēgts un netieku laukā. 10 Mana acs īgst no bēdām, Es Tevi piesaucu, ak, Kungs, ik dienas, es Tev izstiepju pretī savas rokas: 11 "Vai Tu darīsi brīnumus mirušo vidū, jeb vai aizgājušie celsies Tevi godāt? (Sela.) 12 Vai kapā sludinās Tavu žēlastību un Tavu uzticību nāves valstībā? 13 Vai Tavas rīcības brīnumus atzīs un paudīs tumsībā un Tavu taisnību aizmirstības zemē?" 14 Es turpretī skaļi kliedzu pēc Tevis, Kungs, un ik rītus mana lūgšana paceļas pie Tevis. 15 Kāpēc Tu, Kungs, atstum manu dvēseli un apslēp Savu vaigu no manis? 16 Es esmu nožēlojams un līdz nāvei novārdzis jau no pašas jaunības, man jānes Tavas bardzības briesmas, ka esmu gandrīz izmisis. 17 Pār mani iet Tavu dusmu uzliesmojumi, Tavas šausmu pilnās briesmas mani spiež nost. 18 Tās mani apņem kā ūdens plūdi cauru dienu, tās nepārtraukti ir ap mani. 19 Tu man atņem biedrus un draugus, tikai tumsa paliek man uzticīga!
Lūgšana nopietnā brīdī.
1 Dziesma. Koracha dēlu dziesma, Dziedātāju vadonim. Ezrachieša Hemana pamācības dziesma.
2 Kungs Dievs, mans Pestītājs, caurām dienām un naktīm es Tevi piesaucu.
3 Lai mana lūgšana nonāk Tavā priekšā, uzklausi manu karsto lūgšanos!
4 Jo mana dvēsele ir bēdu un ciešanu pilna, un mana dzīvība tuvojas pazemei.
5 Es tieku pielīdzināts tiem, kas jau guldīti kapa bedrē, esmu kļuvis par vīru bez spēka.
6 Starp mirušajiem ir miteklis man, līdzīgi nosistajiem, kas guļ kapā, kupus Tu vairs nepiemini, kas ir atšķirti no Tavas rokas.
7 Tu esi mani iemetis visdziļākā pazemes bedrē, pašā drūmākajā un baigākajā tumsā.
8 Uz mani gulstas Tavas dusmas, Tu liec saviem bangainiem ūdeņiem velties pār mani. (Sela).
9 Tu esi man atsvešinājis manus draugus, Tu dari mani viņiem par biedēkli; es esmu ieslēgts un netieku laukā.
10 Mana acs īgst no bēdām, Es Tevi piesaucu, ak Kungs, ik dienas, es Tev izstiepju pretī savas rokas:
11 „Vai Tu darīsi brīnumus mirušo vidū, jeb vai aizgājušie celsies Tevi godāt? (Sela).
12 Vai kapā sludinās Tavu žēlastību un Tavu uzticību nāves valstībā?
13 Vai Tavas rīcības brīnumus atzīs un paudīs tumsībā un Tavu taisnību aizmirstības zemē?“
14 Es turpretī skaļi kliedzu pēc Tevis, Kungs, un ik rītus mana lūgšana paceļas pie Tevis.
15 Kāpēc Tu, Kungs, atstum manu dvēseli un apslēp savu vaigu no manis?
16 Es esmu nožēlojams un līdz nāvei novārdzis jau no pašas jaunības, man jānes Tavas bardzības briesmas, ka esmu gandrīz izmisis.
17 Pār mani iet Tavu dusmu uzliesmojumi, Tavas šausmu pilnās briesmas mani spiež nost.
18 Tās mani apņem kā ūdens plūdi cauru dienu, tās nepārtraukti ir ap mani.
19 Tu man atņem biedrus un draugus, tikai tumsa paliek man uzticīga!
