1 Bet Tas Kungs sūtīja lielu zivi aprīt Jonu. Un Jona sabija zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis. 2 Un Jona no zivs vēdera raidīja pie Tā Kunga, sava Dieva, lūgšanu pēc palīdzības 3 un sacīja: "Es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš atbildēja man; es kliedzu no pazemes dziļumiem, un Tu sadzirdēji manu saucienu. 4 Tu iemeti mani dzelmē pašā jūras vidū, kur mani no visām pusēm apņēma straumes; visas Tevis sūtītās bangas un viļņu kalni vēlās man pāri, 5 tā ka man šķita - es esmu atstumts no Tavu acu skata un man nekad vairs neredzēt Tavu svēto namu! 6 Līdz pašiem manas dzīvības dziļumiem mani bija apklājuši ūdeņi, visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi; niedres bija apvijušās ap manu galvu. 7 Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak, Kungs, mans Dievs! 8 Un, kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak, Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā. 9 Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām, zaudē savu žēlastības tiesu. 10 Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev savus upurus, savus solījuma upurus es Tev pienesīšu. Glābšana ir pie Tā Kunga!" 11 Un Tas Kungs pavēlēja zivij, un viņa izspļāva Jonu malā.
1 Bet tas Kungs sūtīja lielu zivi aprit Jonu. Un Jona sabija zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis.
2 Un Jona no zivs ķermeņa iekšienes raidīja pie tā Kunga, sava Dieva, lūgšanu pēc palīdzības
3 Un sacīja: „Es piesaucu to Kungu savās bēdās, un Viņš atbildēja man; es kliedzu no pazemes dzijumiem, un Tu sadzirdēji manu saucienu.
4 Tu iemeti mani dzelmē pašā jūras vidū, kur mani no visām pusēm apņēma straumes; visas Tevis sūtītās bangas un viļņu kalni vēlās man pāri,
5 Tā ka man šķita, es esmu izstumts galīgi projām ārpus tavu acu skata, un man nekad vairs neredzēt tavu svēto namu!
6 Līdz pašiem manas dzīvības dzijumiem mani bija apklājuši ūdeņi, visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi; niedres bija apvijušās ap manu galvu.
7 Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak Kungs, mans Dievs!
8 Un kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis tavā svētajā namā.
9 Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām, zaudē savu žēlastības tiesu.
10 Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev savus upurus, un arī Tev manā īpašā solījumā solīto es pienesīšu kā brīvprātīgu pateicības upuri. Glābšana ir pie tā Kunga!“
11 Un tas Kungs pavēlēja zivij, un viņa izspļāva Jonu malā.
