1 Tad temanietis Ēlifass atbildēja un sacīja: 2 "Vai Dievam no cilvēka ir kāds labums? Nē, ja cilvēks ir prātīgs, tad atlec gan labums pašam. 3 Vai Visuvarenajam ir kāds labums, ka tu esi taisnprātīgs, jeb vai Viņš ko pelna, ka tu nesodīts staigā savus ceļus? 4 Vai tu domā, ka tavas Dieva bijāšanas dēļ Viņš tevi sodītu un ietu ar tevi tiesā? 5 Vai drīzāk jau tava ļaunprātība nav pārāk liela un taviem pārkāpumiem nav gala? 6 Bieži taču tu bez pamata esi izpārdevis tev parādā palikušo tautas brāļu mantu un licis puskailiem novilkt viņu drēbes. 7 Tu netiki izslāpušo ar ūdeni dzirdinājis, tu atrāvi maizes kumosu izsalkušam. 8 Tikai tev kā dūres un spēka vīram piederēja zeme, un tikai augsti cienījamie drīkstēja tajā dzīvot. 9 Tu pats aizraidīji projām tukšā atraitnes, un visam, kas bija bārabērnu rīcībā, tu liki aiziet zudumā. 10 Un tāpēc tev tagad ir izliktas visapkārt lamatas un pēkšņi tev sāk uzmākties bailes. 11 Gaisma tev kļuvusi tumsa, tā ka tu vairs neredzi, un veseli ūdens blāķi klājas pār tevi. 12 Un vai tad Dievs nav tik augsts kā debesis? Un skaties uz zvaigžņu augstumu, cik tās cildenas un tālas! 13 Un tomēr tu vēl spried: ko gan Dievs zina? Vai Viņš caur tumšiem mākoņiem spēj tiesāt? 14 Viņam taču skatu aizsedz padebeši, Viņš neko nevar redzēt, un Viņš kustas vienīgi šurpu turpu pa debesu izplatījumu. 15 Vai tu gribi turēties pie agrākās pasaules ceļiem, pa kuriem ļauni ļaudis reiz staigājuši? 16 Tie, kas priekšlaikus bojā gājuši, kuru dzīves pamatus aizskalojuši plūdi, 17 kas mēdza atkārtoti sacīt uz stipro Dievu: nost no mums! Ko gan mums Visuvarenais var nodarīt? 18 Un taču Viņš bija pildījis viņu mājas ar svētību. Bet bezdievīgo domāšanas veids lai būtu tālu no manis! 19 Taisnie to redz un priecājas, un bezvainīgais smejas par tiem: 20 tiešām, mūsu ienaidnieki ir iznīcināti un uguns aprijusi visu, kas no viņiem pāri palicis! 21 Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu, no tā tev nāks labums. 22 Uzklausi pamācību no Viņa mutes un ieslēdz Viņa vārdus savā sirdsprātā! 23 Ja tu atgriezīsies pie Visuvarenā, tad tu varēsi tikt atkal uzcelts no jauna, ja tu attālināsi grēkus no savas telts. 24 Tiešām, aizmet prom pīšļos neapstrādātā zelta gabalus un apstrādāto dārgo Ofīras zeltu iegremdē upju zvirgzdos, 25 lai tad Visuvarenais būtu tavs visdārgākais zelts un Viņa bauslība lai būtu tavs sudrabs, 26 tikai tad tu pilnā mērā iepriecināts varēsi paļauties uz Visuvareno un pret Dievu uzticībā pacelt savu vaigu. 27 Tu Viņu lūgsi, un Viņš tevi paklausīs, un savus īpašos solījumus Viņam tu varēsi izpildīt. 28 Ja kādu nodomu tu uzsāksi, tad tas tev izdosies, un pār taviem ceļiem spīdēs gaisma. 29 Ja tie vedīs lejup, tu atradīsi spēku pats sev uzsaukt: augšup! - Un pie zemes piespiestiem, bēdīgiem, pazemīgiem Viņš palīdz tikt atkal uz kājām. 30 Pat to, kas nav bez vainas, Viņš izglābs - un izglābs viņu tavu roku šķīstuma dēļ."
1 Tad temanietis Ēlifass sacīja šādus vārdus:
2 „Vai Dievam no cilvēka ir kāds labums? Nē, ja cilvēks ir prātīgs, tad atlec gan labums pašam.
3 Vai Visuvarenajam ir kāds labums, ka tu esi taisnprātīgs, jeb vai Viņš ko pelna, ka tu nesodīts staigā savus ceļus?
4 Vai tu domā, ka tavas dievbijības dēļ Viņš tevi sodītu un ietu ar tevi tiesā?
5 Vai drīzāk jau tava ļaunprātība nav pārāk liela, un taviem pārkāpumiem nav gala?
6 Bieži taču tu bez pamata esi izpārdevis tev parādā palikušo tautas brāļu mantu un licis puskailiem novilkt viņu drēbes.
7 Tu netiki izslāpušo ar ūdeni dzirdinājis, tu atrāvi maizes kumosu izsalkušam.
8 Tikai tev kā dūres un spēka vīram piederēja zeme, un tikai augsti cienījamie drīkstēja tajā dzīvot.
9 Tu pats aizraidīji projām tukšā atraitnes, un visam, kas bija bājra bērnu rīcībā, tu liki aiziet zudumā.
10 Un tāpēc tev tagad ir izliktas visapkārt lamatas, un pēkšņi tev sāk uzmākties bailes.
11 Gaisma tev kļuvusi tumsa, tā ka tu vairs neredzi, un veseli ūdens blāķi klājas pār tevi.
12 Un vai tad Dievs nav tik augsts kā debesis? Un skaties uz zvaigžņu augstumu, cik tās cildenas un tālas!
13 Un tomēr tu vēl spried: „Ko gan Dievs zina? Vai Viņš caur tumšiem mākoņiem spēj tiesāt?
14 Viņam taču skatu aizsedz padebeši, Viņš neko nevar redzēt, un Viņš kustas vienīgi šurpu turpu pa debesu izplatījumu.“
15 Vai tu gribi turēties pie agrākās pasaules ceļiem, pa kuriem ļauni ļaudis reiz staigājuši?
16 Tie, kas priekšlaikus bojā gājuši, kuru dzīves pamatus aizskalojuši plūdi,
17 Kas mēdza atkārtoti sacīt uz stipro Dievu: Nost no mums! —Ko gan mums Visuvarenais var nodarīt?
18 Un taču Viņš bijapildījis viņu mājas ar svētību. Bet bezdievīgo domāšanas veids lai būtu tālu no manis!
19 Taisnie to redz un priecājas, un bezvainīgais tiem zobodamies uzsauc:
20 Tiešām, mūsu ienaidnieki ir iznīcināti, un uguns aprijusi visu, kas no viņiem pāri palicis!
21 Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu, tad tavs liktenis izveidosies svētīgi.
22 Uzklausi pamācību no Viņa mutes un ieslēdz Viņa vārdus savā sirdsprātā!
23 Ja tu atgriezīsies pie Visuvarenā, tad tu varēsi tikt atkal uzcelts no jauna, ja tu attālināsi grēkus no savas telts.
24 Tiešām, aizmet prom pīšļos neapstrādātā zelta gabalus un apstrādāto dārgo Ofīras zeltu iegremdē upju zvirgzdos,
25 Lai tad Visuvarenais būtu tavs visdārgākais zelts un Viņa bauslība lai būtu tavs sudrabs,
26 Tikai tad tu pilnā mērā iepriecināts varēsi paļauties uz Visuvareno un pret Dievu uzticībā pacelt savu vaigu.
27 Tu Viņu lūgsi, un Viņš tevi pa-klausīs, un savus īpašos solījumus Viņam tu varēsi izpildīt.
28 Ja kādu nodomu tu uzsāksi, tad tas tev izdosies, un pār taviem ceļiem spīdēs gaisma.
29 Ja tie vedīs lejup, tu atradīsi spēku pats sev uzsaukt: Augšup! un pie zemes piespiestiem, —bēdīgiem, pazemī-giem Viņš palīdz tikt atkal uz kājām.
30 Pat to, kas nav bez vainas, Viņš izglābs un izglābs viņu tavu roku šķīs-tuma dēļ.“
