1 Un šīs ir tās tautas, ko Tas Kungs atstāja, lai Israēlu pārbaudītu, proti, visus tos Israēlā, kas neko nezināja no kariem, kādi bija Kānaānā bijuši, 2 un vienīgi tādēļ, lai Israēla bērnu pēcnācēji zinātu un mācītos, kā kari jāved, tie, kas iepriekš nebija karu zinājuši: 3 pieci filistiešu valdnieki un visi kānaānieši, sidonieši un hīvieši, kuri dzīvoja Libanonas kalnos, no Baal-Hermona kalna līdz ceļam uz Hamatu. 4 Šie bija, lai pārbaudītu Israēlu, lai zinātu, vai tie klausīs Tā Kunga baušļiem, ko Viņš kā pavēli bija caur Mozu devis viņu tēviem. 5 Un Israēla bērni dzīvoja kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu vidū. 6 Un tie sev ņēma viņu meitas par sievām un deva savas meitas viņu dēliem, un kalpoja viņu dieviem. 7 Un tā Israēla bērni darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs, un viņi aizmirsa To Kungu, savu Dievu, un kalpoja baaliem un ašērām. 8 Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu, un Viņš tos nodeva Kušan-Rišataima rokā, kas bija Mezopotāmijas ķēniņš, un Israēla bērni kalpoja Kušan-Rišataimam astoņus gadus. 9 Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, un Tas Kungs lika celties no Israēla bērniem glābējam Otniēlam, Kāleba jaunākā brāļa Kenasa dēlam, kas tos izglāba. 10 Un Tā Kunga Gars tika viņam dots, viņš bija soģis Israēlā, un viņš izgāja karot, un Tas Kungs nodeva viņa rokā Kušan-Rišataimu, Mezopotāmijas ķēniņu, un viņa roka smagi uzgūlās Kušan-Rišataimam. 11 Tad zemei bija miers četrdesmit gadus; tad Otniēls, Kenasa dēls, nomira. 12 Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs; tad Tas Kungs pastiprināja Eglona, Moāba ķēniņa, varu pār Israēlu, tāpēc ka tie darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs. 13 Un viņš sapulcināja pie sevis Amona bērnus un Amaleku, cēlās un sakāva Israēlu, un viņi ieņēma Temarimu. 14 Un Israēla bērni kalpoja Eglonam, Moāba ķēniņam, astoņpadsmit gadus. 15 Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, un Tas Kungs lika celties no viņiem glābējam Ehudam, Geras dēlam, no Benjamīna cilts; šis vīrs bija kreilis, un Israēla bērni caur viņu sūtīja nodevas Eglonam, Moāba ķēniņam. 16 Un Ehuds sev izkala abpus griezīgu zobenu, olekti garu, un viņš to apjoza zem savām drēbēm pie savas labās puses gurniem. 17 Un viņš nonesa Eglonam, Moāba ķēniņam, nodevas; bet Eglons bija ļoti resns vīrs. 18 Kad Ehuds bija nodevas nodevis, tad viņš atlaida ļaudis, kas bija nodevas nesuši. 19 Bet viņš pats griezās atpakaļ no elku stabiem, kas ir Gilgalas tuvumā, un sacīja: "Man ir kāda slepena vēsts jānodod tev, ķēniņ." Un tas sacīja: "Klusu!" Tad visi viņa kalpi, kuri ap viņu stāvēja, izgāja ārā. 20 Ehuds iegāja pie viņa, bet viņš sēdēja vēsā augštelpā, kura bija viņam atsevišķi nodalīta, un Ehuds viņam sacīja: "Man ir tev jānodod Dieva vēstījums!" Tad Eglons piecēlās no sava sēdekļa. 21 Un Ehuds izstiepa savu kreiso roku un satvēra zobenu no labajiem sāniem un iedūra to viņam vēderā, 22 ka gan asmens, gan spals iegāja viņā, un tauki ieslēdza asmeni, jo viņš neizvilka zobenu no viņa ķermeņa. 23 Tad Ehuds iznāca stabu ailē, aizvēra aiz sevis augštelpas durvis un aizslēdza tās. 24 Kad viņš bija izgājis ārā, tad Eglona kalpi nāca un redzēja, un, lūk, augšējās istabas durvis bija aizslēgtas, un tie sprieda: "Viņš laikam atvieglojas vēsās telpas atsevišķā nodalījumā." 25 Viņi gaidīja diezgan ilgi, ka paši apkaunējās, un redzi, tomēr viņš neatvēra augštelpas durvis, tad tie ņēma atslēgu un atslēdza tās, un redzi, viņu kungs gulēja zemē beigts. 26 Bet Ehuds izbēga; kamēr tie tur gaidīja, viņš jau bija pagājis garām elku stabiem un aizbēga Seīra virzienā. 27 Un, kad viņš tur nonāca, viņš pūta tauri Efraima kalnos, un Israēla bērni devās lejup kopā ar viņu no Efraima kalniem, un viņš bija viņu priekšgalā. 28 Un viņš tiem sacīja: "Steidzieties man līdzi, jo Tas Kungs ir jūsu ienaidniekus, Moāba ļaudis, nodevis jūsu rokā!" Un tie devās viņam līdzi no kalna lejā un atņēma moābiešiem Jordānas braslu, un tie neļāva nevienam iet pāri. 29 Toreiz viņi nogalināja ap desmittūkstoš moābiešu vīru, kas visi bija krietni un spēcīgi karotāji, un neviens neizglābās. 30 Tā Moābs tika tanī dienā pazemots un pakļauts Israēla bērnu varai, un zemei bija miers astoņdesmit gadus. 31 Un Ehudam sekoja Šamgars, Anata dēls; viņš nogalināja seši simti filistiešu vīru ar vēršu dzenamo nūju; un arī viņš atbrīvoja Israēlu.
1 Un šīs ir tās tautas, ko tas Kungs atstāja, lai Israēlu pārbaudītu, proti—visus tos Israēlā, kas neko nezināja no tiem kariem, kādi bija Kānaānā bijuši,
2 Un vienīgi tādēļ, lai Israēla ciltis uzglabātu ziņas par šīm tautām un lai Israēla bērnos ik paaudze mācītos, kā ir kap jāved, it īpaši tie no viņiem, kas paši iepriekš nebija karu pazinuši:
3 Pieci filistiešu valdnieki un visi kānaānieši, sidonieši un hīvieši, kuj-i dzīvoja Libanona kalnos, sākot no Baāl-Hermona kalna līdz ceļam uz Hamatu.
4 Šie bija paturēti tam nolūkam, lai pārbaudītu Israēlu, lai zinātu, vai tie klausīs tā Kunga baušļiem, ko Viņš kā pavēli bija ar Mozus starpniecību devis viņu tēviem.
5 Un Israēla bērni dzīvoja ir kānaāniešu, ir hetiešu, ir amoriešu, ir ferisiešu, ir hīviešu, ir jebusiešu vidū.
6 Un tie sev ņēma viņu meitas par sievām, un deva savas meitas viņu dēliem, un kalpoja viņu dieviem.
7 Un tā Israēla bērni darīja to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, un viņi aizmirsa to Kungu, savu Dievu, un kalpoja baāliem un aštartēm.
8 Tad tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu, un viņš tos nodeva Kušan-Rišataima rokā, kas bija Mezopotamijas ķēniņš, un Israēla bērni kalpoja Kušan-Rišataimam astoņus gadus.
9 Tad Israēla bērni piesauca to Kungu, un tas Kungs lika celties Israēla bērniem glābējam, Otniēlam, Kāleba jaunākā brāļa Kenasa dēlam, kas tos izglāba.
10 Un tā Kunga gars tika viņam dots, viņš sprieda tiesu Israēlā, un viņš izgāja karot, un tas Kungs nodeva viņa rokā Kusan-Rišataimu, Mezopotamijas ķēniņu, un viņa roka smagi uzgūlās uz Kusan-Rišataimu.
11 Tad zemei bija miers četrdesmit gadus; tad Otniēls, Kenasa dēls, nomira.
12 Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija tā Kunga acīs ļauns; tad tas Kungs pastiprināja Eglona, Moāba ķēniņa, varu pār Israēlu, tāpēc ka tie darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs.
13 Un viņš sapulcināja pie sevis Amona bērnus un Amaleku, cēlās un sakāva Israēlu, un viņi ieņēma Tamarimu.
14 Tad Israēla bērni pildīja klaušas Eglonam, Moāba ķēniņam, astoņpadsmit gadus.
15 Bet Israēla bērni piesauca to Kungu, un tas Kungs lika celties viņiem glābējam—Ehudam, Geras dēlam, no Benjamīna cilts; tas bija vīrs ar gaudenu labo roku, un Israēla bērni ar viņa starpniecību sūtīja nodevas Eglonam, Moāba ķēniņam.
16 Un Ehuds sev izkala abējās pusēs griezīgu zobenu, olekti gafu, un viņš to apjoza zem savām drēbēm pie savas labās puses gurniem.
17 Un viņš nonesa Eglonam, Moāba ķēniņam, nodevas; bet Eglons bija ļoti resns vīrs.
18 Kad Ehuds bija nodevas nodevis, tad viņš atlaida ļaudis, kas bija nodevas nesuši.
19 Bet viņš pats griezās atpakaļ no elku stabiem, kas ir Gilgalas tuvumā un sacīja: „Man ir kāda slepena vēsts jānodod tev, ķēniņ!“ Un tas sacīja: „Klusu!“ Tad visi viņa kalpi, kuj-i ap viņu stāvēja, izgāja ārā.
20 Ehuds iegāja pie viņa, bet viņš atradās vēsā augštelpā, kuj-a bija viņam atsevišķi vienam nodalīta, un Ehuds viņam sacīja: „Man ir tev jānodod Dieva vēstījums!“ Tad Eglons piecēlās no sava sēdekļa.
21 Un Ehuds izstiepa savu kreiso roku un satvēra zobenu no labajiem sāniem un iedūra to viņam vēderā,
22 Ka ir asmens, ir spals iegāja viņā, un tauki ieslēdza asmeni, jo viņš neizvilka zobenu no viņa ķermeņa.
23 Tad Ehuds iznāca stabu ailē, aizvēra aiz sevis augšējās telpas durvis un aizslēdza tās.
24 Kad nu viņš bija tikko ārā izgājis, tad nāca Eglona kalpi un redzēja, ka, lūk, augšējā kambara durvis bija aizslēgtas, un tie sprieda: „Ak, viņš laikam atvieglojas vēsās telpas atsevišķā nodalījumā.“
25 Kad nu tie gaidīja tik ilgi, ka jau paši apkaunējās, un tomēr neviens neatvēra durvis uz augšējo telpu, tad tie ņēma atslēgu un atslēdza tās, un redzi, viņu kungs gulēja zemē beigts.
26 Bet Ehuds paspēja izbēgt; kamēr tie bija tur vilcinājušies gaidīdami, viņš jau bija pagājis garām elku stabiem un izglābās Seīra virzienā.
27 Un kad viņš tur nonāca, tad viņš pūta tauri Ēfraima kalnos, un Israēla bērni devās lejup kopā ar viņu no Ēfraima kalniem, un viņš viņu priekšgalā.
28 Un viņš tiem sacīja: „Steidzieties man līdzi, jo tas Kungs ir jūsu ienaidniekus, Moāba ļaudis, nodevis jūsu rokā!“ Un tie devās viņam līdzi no kalna lejā un atņēma moābiešiem Jardānas braslu, un tie neļāva nevienam celties pāri.
29 Toreiz viņi nogalināja ap desmit tūkstoš moābiešu vīru, kas visi bija labi brangi un spēcīgi karotāji, un neviens neizglābās.
30 Tā Moābs tika tanī dienā paze-mots un pakļauts Israēla bērnu varai, bet zemei bija miers astoņdesmit gadus.
31 Un Ehudam sekoja Šamgars, Anata dēls; viņš nogalināja seši simti filistiešu vīrus ar vēršu dzenamo nūju; un arī viņš atbrīvoja Israēlu.
