1 Ak, Kungs, Tu esi mans Dievs, es Tevi cildināšu, es teikšu Tavu Vārdu, jo Tu dari brīnumus! Tavi lēmumi kopš seniem laikiem ir patiesi un uzticības cienīgi. 2 Jo Tu esi padarījis pilsētu par akmeņu kaudzi, stipro pili par drupu kopu, svešinieku pilis par neapdzīvotiem graustiem, tās nekad vairs neuzcels. 3 Tādēļ Tevi teic stipra tauta, Tevi bīstas varmācīgu tautu pilsētas. 4 Jo Tu biji patvērums cietējam un atbalsts nabagam viņa bēdās, pajumte negaisā, pavēnis saules tveicē. Jo varmāku dusmu šņākoņa ir kā negaisa straume pret mūri, 5 kā saules kvēle un karstums izkaltušā zemē. Tu apspiedi svešu ļaužu trakošanu; kā saules tveice padebešu ēnā, tā apklusa varmācīgo ļaužu uzvaras dziesma. 6 Tad Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šī kalna visām tautām lepnu mielastu - mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu. 7 Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām. 8 Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust Savas tautas negodam visā zemes virsū, jo Tas Kungs to ir runājis. 9 Tanī dienā sacīs: "Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs! Tas ir mūsu Kungs, uz Viņu mēs cerējām! Priecāsimies un līksmosimies par Viņa žēlastību!" 10 Un Tā Kunga roka dusēs uz šī kalna. Bet Moābu viņa zemē samīs zem kājām, kā salmus samin mēslos. 11 Un, kad viņš tur izpletīs savas rokas, kā peldētājs to dara, lai peldētu, tad Tas Kungs piespiedīs pie zemes viņa lepno izsliešanos uz augšu, neraugoties uz viņa roku veiklumu. 12 Un Viņš sagāzīs tavus stipros augstos mūrus, tos notrieks pie zemes pīšļos.
1 Ak Kungs, Tu esi mans Dievs, es Tevi cildināšu, es teikšu tavu vārdu, jo Tu dari brīnumus! Tavi lēmumi kopš seniem laikiem ir patiesi un uzticības cienīgi.
2 Jo Tu esi padarījis pilsētu par akmeņu kaudzi, stipro pili par drupu kopu, svešinieku pilis par neapdzīvotiem graustiem, tās nekad vairs neuzcels.
3 Tādēļ Tevi teic stipra tauta, Tevi bīstas varmācīgu tautu pilsētas.
4 Jo Tu biji patvērums cietējam un atbalsts nabagam viņa bēdās, pajumte negaisā, pavēnis saules tveicē. Jo varmācīgo draudi, viņu elsojumu šņākoņa un dusmu izvirdumi ir kā pret sienu vērsts negaiss,
5 Kā saules kvēle un karstums izkaltušā zemē. Tu apspiedi svešu ļaužu trakošanu; kā saules tveice padebešu ēnā, tā apklusa varmācīgo ļaužu uzvaras dziesma.
6 Tad tas Kungs Cebaots sarīkos uz šā kalna visām tautām lepnu mielastu, —mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu.
7 Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kūpi tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām.
8 Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust savas tautas negodam visā zemes virsū, jo tas Kungs to tā noteicis.
9 Tanī dienā sacīs: „Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs! Tas ir tas Kungs, uz Viņu mēs cerējām! Priecāsimies un līksmosimies par Viņa žēlastību!“
10 Un tā Kunga roka dusēs uz šā kalna. Bet Moābu viņa zemē samīs zem kājām, kā salmus samin mēslos.
11 Un kad viņš tur izplētis savas rokas, kā peldētājs to dara, lai peldētu, tad tas Kungs piespiedīs pie zemes viņa lepno izsliešanos uz augšu, neraugoties uz viņa roku veiklumu.
12 Un Viņš sagāzīs tavus stipros augstos mūrus, tos notrieks pie zemes pīšļos.
