1 Šī ir pravieša Habakuka dziedamā lūgšana. 2 Kungs, es dzirdēju Tavu vēsti, mani māc bailes Tavu darbu priekšā. Gadu plūdumā īsteno Savu darbu un dari to gadu plūdumā arī visiem zināmu un skaidri saskatāmu! Dusmās atceries arī apžēlošanu! 3 Dievs uzsāka Savas gaitas no Temanas, Svētais no Paranas kalniem. Viņa godība apklāja debesis, visa zeme bija pilna Viņa slavas. 4 Viņa mirdzums izlaužas un laistās kā saules spožums, gaismas stari nāk no Viņa rokām, tur slēpjas Viņa vara. 5 Viņam pa priekšu iet mēris, un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums. 6 Kad Viņš apstājas, sakustas zeme; kad Viņš raugās uz tautām, tad tās krīt bailēs; kalni, kas no mūžības pastāv, pēkšņi sabirst drumslās, pakalni, kas bijuši jau no pašiem pirmajiem laikiem, saplok un izlīdzinās; Viņš iet ceļus, kādus Viņš jau reiz mūžībā gājis. 7 Es redzu Kušana teltis postā un vēroju, kā plivinās vējā Midiāna telšu pārklāji. 8 Vai pret upēm, ak, Kungs, ir iedegusies Tava bardzība vai Tavas dusmas pret ūdeņiem un Tevi pārņēmusi nepatika pret jūru, ka Tu sēsties, lai trauktos uz priekšu Savu zirgu vilktajos uzvaras nesējos braucamos ratos? 9 Tavs spodrais loks ir šaušanas gatavībā, bultu soma ir bultu pilna. Tu skaldi zemi, ka no tās dziļumiem rodas strauti. 10 Kad kalni Tevi ierauga, tiem paliek bail, tie trīc, un ūdeņi gāžas no mākoņiem, jūra paceļ savu dziļumu balsi, tā krāc un augstu pret debesīm paceļ savas rokas. 11 Saule un mēness paliek stāvam savās mājvietās, kad liesmo Tavas lidojošās šautras un mirdz Tavs spīguļojošais šķēps. 12 Dusmās Tu pārstaigā zemi, bardzībā Tu samin svešas tautas. 13 Tu dodies uzbrukumā, lai izglābtu Savu tautu, lai izglābtu Savu svaidīto; Tu notriec jumtu bezdievīgā namam un atsedz pamatus klintij, uz kuras tas celts. 14 Tu satriec ar Savām bultām viņu vadoņu galvas, kuri traucās šurp kā vētra, lai man uzbruktu, un gavilēja pārliecībā, ka viņi mani nabagu varēs mierīgi aprīt manā vienkāršajā paslēptuvē. 15 Tu staigā ar Saviem zirgiem pa jūru, tur brāžas un šalc varenas ūdeņu plūsmas. 16 Kad es to dzirdēju, nemiera trīsas izgāja caur manu miesu, un manas lūpas nodrebēja, atskanot balsij. Nāves bailes pārņēma mani, kaulos kļuva sajūtams ļenganums; es trīcēju visā savā ķermenī it kā savas bojā ejas stundā, bet man mierīgi ir jānogaida līdz nelaimes piemeklējuma dienai, kamēr pienāks klāt tā tauta, kas mums uzbruks. 17 Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, 18 tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! 19 Jo Dievs Tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani. - Nodziedāt stīgu mūzikas instrumenta pavadībā.
1 Šāda ir pravieša Habakuka lūgšana nevainīgām sirdīm kustīgam ritumam pieskaņotos pantos.
2 Kungs, es dzirdēju tavu vēsti, mani māc bailes tavu darbu priekšā. Plūstošo gadu straumē īsteno savu darbu un dari to gadu plūsmā ari visiem zināmu un skaidri saskatāmu! Dusmās atceries ari apžēlošanu!
3 Dievs uzsāka savas gaitas no Temanas, Svētais no Paranas kalniem. Viņa godība apklāja debesis. Viņa slavas bija pilna visa zeme.
4 Viņa mirdzums izlaužas un laistās kā saules spožums, gaismas stari nāk no Viņa rokām, tur slēpjas Viņa vara.
5 Viņam pa priekšu iet mēris, un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums.
6 Kad Viņš apstājas, sakustas zeme; kad Viņš raugās uz tautām, tad tās krīt bailēs; kalni, kas no mūžības pastāv, pēkšņi sabirst drumslās, pakalni, kas bijuši jau no pašiem pirmajiem laikiem, saplok un izlīdzinās; Viņš iet ceļus, kādus Viņš jau reiz mūžībā gājis.
7 Es redzu Kušana teltis postā un vēroju, kā plivinās vējā Midiana telšu pārklāji.
8 Vai, ak Kungs, pret upēm vispārīgi ir iedegusies tava bardzība, jeb vai tavas dusmas ir iedegušās pret upēm, un Tevi pārņēmusi nepatika pret jūru, ka Tu sēsties, lai trauktos uz priekšu savu zirgu vilktajos uzvaras nesējos braucamos ratos?
9 Tavs spodrais loks ir šaušanas gatavībā, bultu soma ir bultu pilna. Tu skaldi zemi, ka no tās dziļumiem rodas strauti.
10 Kad kalni Tevi ierauga, tiem paliek bail, tie trīc, un ūdeņi gāžas no mākoņiem, jūfa paceļ savu dziļumu balsi, tā krāc un augstu pret debesīm paceļ savas rokas.
11 Saule un mēness paliek stāvam savās mājvietās, kad liesmo tavas lidojošās šautras un mirdz tavs spīguļojošais šķēps.
12 Dusmās Tu pārstaigā zemi, bardzība Tu samin svešas tautas.
13 Tu dodies uzbrukumā, lai gādātu glābiņu sava paša tautai, lai būtu klāt ar palīdzību savam Svaidītajam; Tu notriec zelmini bezdievīgo namam un atsedz nama pamatus līdz klintij, uz kuras tas celts.
14 Tu satriec ar savām bultām viņu vadoņu galvas, kuri traucas šurp kā vētra, lai man uzbruktu, un gavilēja pārliecībā, ka viņi mani nabagu varēs mierīgi aprīt manā vienkāršajā paslēptuvē.
15 Tu staigā ar saviem zirgiem pa jūru, tur brāžas un šalc varenas ūdeņu plūsmas.
16 Kad es to dzirdēju, nemiera trīsas izgāja caur manu miesu, un manas lūpas nodrebēja, atskanot balsij. Nāves bailes pārņēma mani, kaulos kļuva sajūtams ļenganums; es trīcēju visā savā ķermenī it kā savas bojā ejas stundā, bet man mierīgi ir jānogaida līdz nelaimes piemeklējuma dienai, kamēr pienāks klāt tā tauta, kas mums uzbruks.
17 Ja vīģes koks ari neziedēs, un vīna kokam nebūs ogu, un ja nepiepildās ari cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem, un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, —
18 Tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!
19 Jo Dievs tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani. —Nodziedāt stīgu mūzikas instrumenta pavadībā.
