1 Tad Elīsa sacīja: "Klausaities Tā Kunga vārdu! Tā saka Tas Kungs: rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos mērs smalku kviešu miltu maksās vienu seķeli, bet divi mēri miežu arī vienu seķeli." 2 Tad tas virsnieks, uz kura rokas ķēniņš atbalstījās, atbildēja Dieva vīram un sacīja: "Un, ja arī Tas Kungs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu notikt?" Bet Elīsa atbildēja: "Redzi, tu pats savām acīm to redzēsi, bet tu no tā nebaudīsi!" 3 Un četri spitālīgi vīri bija pie ieejas vārtos, un tie cits citam sacīja: "Kādēļ mums šeit nīkt, tiekāms mirstam? 4 Ja mēs domājam iet uz pilsētu, tad pilsētā ir bads, un tur taču mēs mirsim, un, ja mēs paliekam tepat, tad arī mēs mirsim. Tāpēc nāciet, iesim aramiešu nometnē. Ja tie mūs atstās dzīvus, tad dzīvosim, bet, ja tie mūs nonāvēs, tad mirsim!" 5 Un pievakares krēslā tie cēlās, lai dotos uz aramiešu nometni. Kad viņi nonāca līdz aramiešu nometnes malai, tad redzi, tur nebija neviena cilvēka, 6 jo Tas Kungs bija licis aramiešiem viņu nometnē sadzirdēt lielu troksni no ratiem, no zirgiem, no liela karaspēka, tā ka tie cits citam sacīja: "Redzi, Israēla ķēniņš ir pret mums salīdzis gan hetiešu ķēniņus, gan ēģiptiešu ķēniņus, lai tie mums uzbrūk." 7 Un tie mijkrēslī bija cēlušies un metušies bēgt, pamezdami savas teltis, savus zirgus, savus ēzeļus, nometni, kā stāvēja, jo tie bija bēguši, lai glābtos. 8 Kad šie spitālīgie vīri nonāca pie nometnes malas un iegāja vienā teltī, tad tie ēda un dzēra un ņēma no turienes sudrabu, zeltu, drēbes, un tie aizgāja un to paslēpa; tad tie atkal nāca un gāja citā teltī un ņēma arī no turienes mantas un tās paslēpa. 9 Tad tie cits citam sacīja: "Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet, ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi. Tādēļ tagad nāciet, dosimies ceļā un paziņosim to ķēniņa namam." 10 Un viņi nāca un sauca pilsētas vārtu sargiem, un padeva tiem ziņu, sacīdami: "Mēs nonācām aramiešu nometnē, un redzi, tur nebija neviena cilvēka un nebija arī dzirdama cilvēka balss, vienīgi tur bija piesieti zirgi un ēzeļi un teltis stāvēja, kā stāvējušas." 11 Tad vārtu sargi izkliedza šo ziņu pilsētā un aiznesa šo vēsti ķēniņa pilī. 12 Tad ķēniņš cēlās naktī un sacīja saviem kalpiem: "Es jums teikšu, kā aramieši grib ar mums izrīkoties! Viņi zina, ka mēs esam badā, tāpēc tie ir izgājuši no nometnes ārā, lai kaut kur apkārtnē paslēptos, domādami: ja tie no pilsētas iznāks ārā, tad mēs tos sagūstīsim dzīvus, bet paši ielauzīsimies pilsētā." 13 Tad kāds no viņa kalpiem atbildēja un sacīja: "Ņemsim tos piecus atlikušos zirgus, kuri vēl pilsētā ir palikuši, jo redzi, tiem jau ir tāds pats liktenis, kāds ir tam lielam Israēla pulkam, kas vēl ir atlicies kopā ar mums pilsētā, un tāds pats, kāds tam lielajam Israēla pulkam, kas ir gājis bojā; izsūtīsim tos izlūkos un tad redzēsim." 14 Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja aramiešu karapulkiem pakaļ un deva pavēli: "Ejiet un raugiet!" 15 Kad tie viņiem sekoja līdz Jordānai, tad redzi, viss ceļš bija pilns drēbju un ieroču, kurus aramieši bija nometuši, lielā steigā bēgdami. Kad vēstneši bija atgriezušies atpakaļ un ķēniņam to paziņoja, 16 tad tauta izgāja ārā no pilsētas, un tie izlaupīja aramiešu nometni; un nu mērs smalku kviešu miltu tiešām maksāja vienu seķeli un divi mēri miežu arī bija pērkami par vienu seķeli, kā Tas Kungs to bija sacījis. 17 Bet ķēniņš bija iecēlis to virsnieku, uz kura rokas tas bija atbalstījies, par pārraugu pie vārtiem; bet tauta to vārtos samina, ka tas nomira, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis, kad tas nonāca pie viņa lejā. 18 Jo tas tiešām tā notika, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis: "Rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos divi mēri miežu maksās vienu seķeli un viens mērs smalku kviešu miltu arī maksās vienu seķeli." 19 Tad tas virsnieks bija atbildējis Dieva vīram un bija teicis: "Un redzi, ja Tas Kungs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu notikt?" Bet tas bija atbildējis: "Redzi, tu pats savām acīm to skatīsi, bet tu no tā gan nebaudīsi!" 20 Un tā patiešām arī viņam notika, jo tauta to samina vārtos, ka viņš nomira.
1 Tad Elīsa sacīja: „Klausaities tā Kunga vārdu! Tā saka tas Kungs: Rītdien ap šo laiku mērs smalku kviešu miltu maksās vienu seķeli, bet divi mēri miežu arī vienu seķeli Samarijas vārtos!“
2 Tad tas virsnieks, uz kuj-a rokas ķēniņš atbalstījās, atbildēja Dieva vīram un sacīja: „Un pat ja arī Dievs, tas Kungs, debesīs iztaisītu logus, vai tad tas varētu notikt?“ Bet Elīsa atbildēja: „Redzi, tu pats ar savām acīm to redzēsi, bet tu no tā nebaudīsi!“
3 Un četri spitālīgi vīri bija pie ieejas vārtos, un tie cits citam sacīja: „Kādēļ mums še nīkt, tiekāms mirstam?
4 Ja mēs nodomājam iet uz pilsētu, tad pilsētā ir bads, un tur mēs taču mirsim, un ja mēs paliekam še pat, tad arī mums jāmirst. Tāpēc nāciet, iesim aramiešu nometnē! Ja tie mūs atstās dzīvus, tad dzīvosim, bet ja tie mūs nonāvēs, nu, tad mirsim!“
5 Un pievakara krēslā tie cēlās, lai dotos uz aramiešu nometni. Kad nu viņi nonāca līdz aramiešu nometnes malai, tad redzi, tur nebija neviena cilvēka,
6 Jo Dievs tas Kungs bija licis aramiešiem viņu nometnē sadzirdēt lielu troksni ir no ratiem, ir no zirgiem, ir no liela karaspēka, tā ka tie cits citam sacīja: „Redzi, Israēla ķēniņš ir pret mums salīdzis ir hetiešu ķēniņus, ir ēģiptiešu ķēniņus, lai tie mums uzbrūk!“
7 Un tie bija mijkrēslī cēlušies un metušies bēgt, pamezdami ir savas teltis, ir savus zirgus, ir savus ēzeļus nometnē, kā tā stāvēja, jo tie bija bēguši, lai tikai glābtu savu dzīvību.
8 Kad nu šie spitālīgie vīri nonāca pie nometnes malas un iegāja vienā teltī, tad tie ēda un dzēra, un ņēma no turienes ir sudrabu, ir zeltu, ir drēbes, un tic aizgāja un to paslēpa; tad tie nāca atkal un gāja citā teltī, un ņēma arī no turienes mantas un tās paslēpa.
9 Tad tie cits citam sacīja: „Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi. Tādēļ tagad nāciet, dosimies ceļā un paziņosim to ķēniņa namam!“
10 Un viņi nāca, un sauca pilsētas vārtu sargiem, un padeva tiem ziņu, sacīdami: „Mēs nonācām aramiešu no-metnē, un tur nebija neviena cilvēka, un nebija arī dzirdama cilvēka balss, vienīgi tur stāvēja piesieti zirgi un ēzeļi un teltis kā stāvējušas.“
11 Tad vārtu sargi izkliedza šo ziņu pilsētā un aiznesa šo vēsti ķēniņa pilī.
12 Tad ķēniņš cēlās naktī un sacīja saviem kalpiem: „Es jums teikšu, kā aramieši grib ar mums izrīkoties! Viņi zina, ka mēs esam badā, tāpēc tie ir izgājuši no nometnes ārā, lai kaut kur apkārtnē paslēptos, domādami: Ja tie no pilsētas iznāks ārā, tad mēs tos sagūstīsim dzīvus, bet paši ielauzīsimies pilsētā.“
13 Tad kāds no viņa kalpiem atbildēja un sacīja: „Ņemsim tos piecus atlikušos zirgus, kuņ vēl ir pilsētā palikuši, jo redzi, tiem jau ir tāds pats liktenis, kāds ir tam lielam Israēla pulkam, kas vēl ir atlicies kopā ar mums pilsētā, un tāds pats, kāds tam lielajam Israēla pulkam, kas ir gājis bojā; izsūtīsim tos izlūkos, un tad redzēsim.“
14 Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja aramiešu kara pulkiem pakaļ un deva pavēli: „Ejiet un raugiet!“
15 Kad nu tie viņiem sekoja pakaļ līdz Jardānai, tad redzi, —viss ceļš bija pilns drēbju un ieroču, kurus aramieši bija nometuši, lielā steigā bēgdami. Kad nu vēstneši bija atgriezušies atpakaļ un ķēmņam to paziņoja,
16 Tad tauta izgāja ārā no pilsētas, un tie izlaupīja aramiešu nometni; un nu mērs smalku kviešu miltu tiešām maksāja vienu seķeli, un divi mēri miežu bija pērkami arī par vienu seķeli, kā tas Kungs to bija sacījis.
17 Bet ķēniņš bija iecēlis to virsnieku, uz kura rokas tas bija atbalstījies, par pārraugu pie vārtiem; bet tauta to vārtos samina, ka tas nomira, —kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis, kad tas nonāca pie viņa lejā,
18 Jo tas tiešām tā notika, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis: „Rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos divi mēri miežu maksās vienu seķeli, un viens mērs smalku kviešu miltu arī maksās vienu seķeli.“
19 Tad tas virsnieks bija atbildējis Dieva vīram un bija teicis: „Un redzi, ja pats Dievs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu notikt?“ Bet tas bija atbildējis: „Redzi, tu pats to ar savām acīm skatīsi, bet tu no tā gan nebaudīsi!“
20 Un tā patiešām arī viņam notika, jo tauta to samina vārtos, ka viņš nomira.
