Lūgšana ciešanu laikā
1 Dziedātāju vadonim. Pēc meldijas "Lilijas". Dāvida dziesma. 2 Palīdzi man, ak, Dievs, jo ūdeņi apdraud manu dzīvību! 3 Es grimstu dziļās dūņās, kur nav pamata; es esmu iekļuvis ūdens dziļumos, un ūdens straume draud mani aizskalot projām. 4 Es esmu piekusis kliedzot, mana rīkle ir aizsmakusi, manas acis ir izdzisušas, gaidīdamas uz manu Dievu. 5 Vairāk nekā matu uz manas galvas ir to, kas mani bez vainas ienīst; stipri ir tie, kas mani grib iznīcināt un man netaisni uzbrūk; ko es nemaz neesmu nolaupījis, tas man jāatlīdzina. 6 Dievs, Tu gan zini manas aplamības, un mani pārkāpumi nav Tev apslēpti. 7 Lai manis dēļ nekrīt kaunā tie, kas uz Tevi cer, ak, Dievs, ak, Kungs Cebaot! Lai manis dēļ nesarkst aiz kauna tie, kas Tevi meklē, Israēla Dievs! 8 Jo Tevis dēļ es nesu negodu, Tevis dēļ manu vaigu klāj kauns. 9 Es esmu kļuvis svešs saviem brāļiem un svešinieks savas mātes bērniem. 10 Jo dedzība Tava nama labad mani ir ēdusi un Tavu zaimotāju zaimi ir krituši uz mani. 11 Ja es raudāju un gavēdams šķīstīju savu dvēseli, tad tas kļuva man par apsmieklu. 12 Es uzvilku sev par sēru apģērbu maisu, bet es kļuvu viņiem par zobgalīgu sakāmvārdu. 13 Par mani tenko tie, kas sēž vārtos, par mani dzied vīna dzērēji. 14 Bet es Tevi lūdzu, Kungs, laikā, kad Tev tas labpatiktu; ak, Dievs, uzklausi mani Savā lielajā žēlastībā, Savā uzticīgajā palīdzībā! 15 Izvelc mani no dūņām, lai es nenogrimstu, izglāb mani no nīdētājiem un no ūdens dziļumiem, 16 lai ūdens viļņi mani neapklāj, lai mani neaprij ūdens virpuļi un lai atvari pār mani neaizdara savu muti. 17 Paklausi mani, Kungs, jo dārga ir Tava žēlastība; griezies pie manis Savā lielajā žēlsirdībā, 18 neapslēp Savu vaigu Savam kalpam, jo man ir bailes, paklausi mani drīz! 19 Tuvojies manai dvēselei, atpestī to, izglāb mani manu ienaidnieku dēļ! 20 Tu zini manu kaunu un manu negodu, un manu apsmieklu; visi mani ienaidnieki ir Tavā priekšā. 21 Kauns man lauž sirdi, es izsamistu un nīkstu; es cerēju uz līdzjūtību, bet velti, un uz mierinātāju, bet to neatrodu. 22 Taisni otrādi - viņi man deva ēst žulti, un, kad es biju izslāpis, viņi mani dzirdināja ar etiķi. 23 Lai viņu galds kļūst viņiem par cilpu un viņu upuru mielasts par slazdu! 24 Lai viņu acis tiek aptumšotas, ka viņi neredz, un lai viņu gurni vienmēr ļodzās! 25 Izgāz pār viņiem Savu bardzību, un lai viņus ķer Tavu dusmu kvēle! 26 Viņu nometnes lai top par kailu tukšumu, viņu teltīs lai neviens nedzīvo, 27 jo viņi vajā to, ko Tu esi sitis, un vairo tā sāpes, ko Tu esi ievainojis. 28 Lai tiem krājas noziegums pie nozieguma, ka viņi netiek pie Tavas taisnības! 29 Lai viņi tiek izdzēsti no dzīvības grāmatas, lai viņus nepieraksta pie taisnajiem! 30 Bet es esmu nonīcis un pilns sāpju, Tava palīdzība, ak, Dievs, lai mani uztur! 31 Es slavēšu Dieva Vārdu ar dziesmu un godināšu Viņu ar pateicību. 32 Tas Tam Kungam patiks labāk nekā liellopi, nekā vērsis ar ragiem un šķeltiem nagiem. 33 Skatieties, jūs pazemīgie, un priecājieties, jūs Dieva meklētāji! Lai atspirgst jūsu sirds, 34 jo Tas Kungs uzklausa nabagus un nenicina Savus sagūstītos. 35 Lai Viņu slavē debess un zeme, jūras un viss, kas tur kustas! 36 Un taču Dievs atpestīs Ciānu un uzcels Jūdas pilsētas, lai tās ļaudīm kļūst par mājvietu un īpašumu. 37 Un Viņa kalpu dzimums tās iemantos, un, kas Viņa Vārdu mīl, tie tur dzīvos.
To the chief Musician upon Shoshannim, A Psalm of David.
1 Save me, O God; for the waters are come in unto my soul.
2 I sink in deep mire, where there is no standing: I am come into deep waters, where the floods overflow me.
3 I am weary of my crying: my throat is dried: mine eyes fail while I wait for my God.
4 They that hate me without a cause are more than the hairs of mine head: they that would destroy me, being mine enemies wrongfully, are mighty: then I restored that which I took not away.
5 O God, thou knowest my foolishness; and my sins are not hid from thee.
6 Let not them that wait on thee, O Lord GOD of hosts, be ashamed for my sake: let not those that seek thee be confounded for my sake, O God of Israel.
7 Because for thy sake I have borne reproach; shame hath covered my face.
8 I am become a stranger unto my brethren, and an alien unto my mother’s children.
9 For the zeal of thine house hath eaten me up; and the reproaches of them that reproached thee are fallen upon me.
10 When I wept, and chastened my soul with fasting, that was to my reproach.
11 I made sackcloth also my garment; and I became a proverb to them.
12 They that sit in the gate speak against me; and I was the song of the drunkards.
13 But as for me, my prayer is unto thee, O LORD, in an acceptable time: O God, in the multitude of thy mercy hear me, in the truth of thy salvation.
14 Deliver me out of the mire, and let me not sink: let me be delivered from them that hate me, and out of the deep waters.
15 Let not the waterflood overflow me, neither let the deep swallow me up, and let not the pit shut her mouth upon me.
16 Hear me, O LORD; for thy lovingkindness is good: turn unto me according to the multitude of thy tender mercies.
17 And hide not thy face from thy servant; for I am in trouble: hear me speedily.
18 Draw nigh unto my soul, and redeem it: deliver me because of mine enemies.
19 Thou hast known my reproach, and my shame, and my dishonour: mine adversaries are all before thee.
20 Reproach hath broken my heart; and I am full of heaviness: and I looked for some to take pity, but there was none; and for comforters, but I found none.
21 They gave me also gall for my meat; and in my thirst they gave me vinegar to drink.
22 Let their table become a snare before them: and that which should have been for their welfare, let it become a trap.
23 Let their eyes be darkened, that they see not; and make their loins continually to shake.
24 Pour out thine indignation upon them, and let thy wrathful anger take hold of them.
25 Let their habitation be desolate; and let none dwell in their tents.
26 For they persecute him whom thou hast smitten; and they talk to the grief of those whom thou hast wounded.
27 Add iniquity unto their iniquity: and let them not come into thy righteousness.
28 Let them be blotted out of the book of the living, and not be written with the righteous.
29 But I am poor and sorrowful: let thy salvation, O God, set me up on high.
30 I will praise the name of God with a song, and will magnify him with thanksgiving.
31 This also shall please the LORD better than an ox or bullock that hath horns and hoofs.
32 The humble shall see this, and be glad: and your heart shall live that seek God.
33 For the LORD heareth the poor, and despiseth not his prisoners.
34 Let the heaven and earth praise him, the seas, and every thing that moveth therein.
35 For God will save Zion, and will build the cities of Judah: that they may dwell there, and have it in possession.
36 The seed also of his servants shall inherit it: and they that love his name shall dwell therein.
