1 Mans dēls, iegaumē manus vārdus un saglabā sevī dzīvus manus baušļus! 2 Ja tu paturēsi savā atmiņā dzīvus manus baušļus un ja tu glabāsi manus likumus kā savu acuraugu, tad tu dzīvosi! 3 Piesien tos pie saviem pirkstiem, uzraksti tos uz savas sirds plāksnes! 4 Uzrunā gudrību, sacīdams:"Tu esi mana māsa!" Un nosauc atziņu par savu draudzeni, 5 lai tu kļūtu pasargāts gan no sveša vīra sievas, gan arī no ikvienas citas, kas lokanu valodu runā. 6 Lūk, es skatījos pa sava nama logu cauri sētas skadriņiem 7 un noraudzījos jaunajos nejēgās, un starp jaunajiem zēniem manu uzmanību saistīja kāds neprātīgs jauneklis, 8 kas pagāja garām zināmam ielas stūrim un novirzījās uz ceļu gar viņas māju 9 vakara krēslā, kad jau bija satumsis un gandrīz jau iestājusies nakts. 10 Un raugi, viņa priekšā parādās sieva greznā netikles tērpā, viltīga savā sirdī, 11 trakulīga, palaidnīga un nesavaldīga, tā ka viņas kājas nevar viņas namā mieru atrast. 12 Brīžiem viņa ir vienkārši ārā, mājas priekšā, brīžiem klejo pa ielu un glūn gar visiem stūriem. 13 Tagad viņa panāk jaunekli, nekautrīgi noskūpsta jaunekli un saka viņam: 14 "Es šodien nokārtoju par sevi pateicības ziedojuma nodevu saskaņā ar savu solījumu. 15 Tāpēc es esmu arī izgājusi, lai tevi sastaptu, lai redzētu tavu vaigu, un nu es esmu tevi atradusi. 16 Es esmu izrotājusi jo skaisti savu gultu ar raibām ēģiptiešu segām un grezniem pārklājiem. 17 Es esmu izsmidzinājusi savu guļasvietu ar mirrēm un alvejām un apbirdinājusi to ar kanēļa smelkni. 18 Nāc, lai iegrimstam saldkāres priekos līdz pašam rītam un izbaudām mīlestību līdz pašiem apslēptākiem tās dziļumiem! 19 Jo mana vīra nav mājās, viņš ir devies tālā ceļā; 20 viņš ir paņēmis sev līdzi savu naudas maisu, viņš atgriezīsies tikai uz svētkiem." 21 Viņa pārliecināja viņu ar saviem daudzajiem vārdiem un pakļāva viņu sev ar savu mīksto mēli. 22 Un viņš seko viņai tūliņ pa pēdām kā vērsis, ko ved uz kaušanu, vai arī kā trakais, kas ļaujas uzmest sev valgu, ar kuru to saista un savalda, 23 kamēr kāda bulta pāršķeļ viņa sirdi; līdzīgi putnam viņš steidzas uz ķeramo sprostu un nezina, ka tas maksā viņam dzīvību. 24 Tā nu esiet uzmanīgi pret mani, mani bērni, un ievērojiet labi manas mutes vārdus! 25 Lai tava sirds nenovirzās uz netikles ceļu, un neļaujies ievilināt sevi viņas gaitās! 26 Jo daudzus viņa ir nāvīgi ievainojusi un gar zemi gāzusi, un daudz vareno viņa ir nogalinājusi. 27 Viņas nams ir sākums ceļam uz pazušanu, un pa to noiet drūmajos nāves mājokļos.
1 My son, keep my words, and lay up my commandments with thee. 2 Keep my commandments, and live; and my law as the apple of thine eye. 3 Bind them upon thy fingers, write them upon the table of thine heart. 4 Say unto wisdom, Thou art my sister; and call understanding thy kinswoman: 5 That they may keep thee from the strange woman, from the stranger which flattereth with her words.
6 ¶ For at the window of my house I looked through my casement, 7 And beheld among the simple ones, I discerned among the youths, a young man void of understanding, 8 Passing through the street near her corner; and he went the way to her house, 9 In the twilight, in the evening, in the black and dark night: 10 And, behold, there met him a woman with the attire of an harlot, and subtil of heart. 11 (She is loud and stubborn; her feet abide not in her house: 12 Now is she without, now in the streets, and lieth in wait at every corner.) 13 So she caught him, and kissed him, and with an impudent face said unto him, 14 I have peace offerings with me; this day have I payed my vows. 15 Therefore came I forth to meet thee, diligently to seek thy face, and I have found thee. 16 I have decked my bed with coverings of tapestry, with carved works , with fine linen of Egypt. 17 I have perfumed my bed with myrrh, aloes, and cinnamon. 18 Come, let us take our fill of love until the morning: let us solace ourselves with loves. 19 For the goodman is not at home, he is gone a long journey: 20 He hath taken a bag of money with him, and will come home at the day appointed. 21 With her much fair speech she caused him to yield, with the flattering of her lips she forced him. 22 He goeth after her straightway, as an ox goeth to the slaughter, or as a fool to the correction of the stocks; 23 Till a dart strike through his liver; as a bird hasteth to the snare, and knoweth not that it is for his life.
24 ¶ Hearken unto me now therefore, O ye children, and attend to the words of my mouth. 25 Let not thine heart decline to her ways, go not astray in her paths. 26 For she hath cast down many wounded: yea, many strong men have been slain by her. 27 Her house is the way to hell, going down to the chambers of death.
