1 Sauss kumoss pieticīgā mierā ir labāks nekā pilns nams ar gaļu, bet kopā ar rāšanos un nesaskaņām. 2 Gudrs kalps valdīs pār laiskiem mantiniekiem un sadalīs starp brāļiem mantojumu. 3 Kā uguns sudrabu un kausējamā krāsns zeltu, tā Tas Kungs pārbauda sirdis. 4 Ļauns cilvēks uztver mēlnešu tenkas, un nepatiess cilvēks viegli klausa kaitētājām baumām. 5 Kas apsmej nabagu, tas nicina viņa Radītāju, un, kas priecājas par cita nelaimi, nepaliks nesodīts. 6 Vecu cilvēku vainagojums ir viņu bērni, un bērnu gods ir viņu tēvi. 7 Ģeķim neklājas runāt par augstām lietām, un vēl mazāk piederas dižciltīgam būt tādam, lai labprāt melotu. 8 Ja kam ir kas ko dāvināt, tad tam ir tā, it kā viņam piederētu kāds dārgakmens: lai viņš griežas kur griezdamies, visur viņu godā par gudru. 9 Kas nosedz un noslēpj grēku, tas rada draudzību, bet, kas šādu lietu no jauna paceļ, tas rada nesaskaņu draugos. 10 Sapratīgu cilvēku norāšana skar vairāk nekā simts nūju sitienu nejēgu. 11 Dumpīgs cilvēks savā tukšajā pašiedomā tiecas nodarīt tikai ļaunu, bet pret viņu tad arī tiks sūtīts cietsirdīgs ķēniņa sūtnis. 12 Ir labāk sastapt lāču māti, kam nolaupīti viņas mazuļi, nekā vientiesīgu nejēgu viņa neprātībā. 13 Kas labu atlīdzina ar ļaunu, no tā nama ļaunums neatstāsies. 14 Kas uzsāk asu vārdu maiņu, ir līdzīgs tam, kas sagrauj ūdenim tā aizsprostu. Atturies no asas vārdu maiņas, iekāms tu neesi vēl tajā iejaukts! 15 Kas bezdievi attaisno un taisno nosoda, abi ir negantnieki Tā Kunga acīs. 16 Ko palīdz nauda nejēgas rokā, lai pirktu augstāko gudrību, ja viņš tomēr ir un paliek nepraša. 17 Draugs arvien mīl draugu un likstas gadījumā viņu izjūt kā brāli. 18 Nejēga ir tas, kas savu roku dod apsolījumam par savu tuvāku un kļūst viņam par galvinieku. 19 Kas mīl nesaskaņas, mīl grēku, un, kas savas durvis taisa pārmērīgi augstas, tas sagādā iespēju namam sabrukt. 20 Kam nelieša sirds, tas neatrod nekur nekā laba, un, kam greizi ievirzīta mēle, tas iekritīs nelaimē. 21 Kas dzemdina nejēgu, tam ir skumjas, un nejēgas tēvam nav nekāda prieka. 22 Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus. 23 Bezdievis labprāt pieņem slepeni dāvanas, lai apzinīgi locītu taisnības ceļus. 24 Sapratīgais izturas gudri un nosvērti, nejēga uztraukts raida savus skatus līdz zemes galiem. 25 Nepraša dēls ir sava tēva sēras un mātes, savas dzemdētājas, apbēdinājums. 26 Jau nav labi taisno sodīt, ne nu vēl dižciltīgo sist, kas rīkojas taisnīgi. 27 Sapratīgais savaldās savā runā, un sapratīgais ir cilvēks ar aukstu un apsvērīgu prātu. 28 Nejēgu atzītu par gudru, ja viņš klusētu, un par sapratīgu, ja viņš valdītu savu muti.
1 Better is a dry morsel, and quietness therewith, than an house full of sacrifices with strife. 2 A wise servant shall have rule over a son that causeth shame, and shall have part of the inheritance among the brethren. 3 The fining pot is for silver, and the furnace for gold: but the LORD trieth the hearts. 4 A wicked doer giveth heed to false lips; and a liar giveth ear to a naughty tongue. 5 Whoso mocketh the poor reproacheth his Maker: and he that is glad at calamities shall not be unpunished. 6 Children’s children are the crown of old men; and the glory of children are their fathers. 7 Excellent speech becometh not a fool: much less do lying lips a prince. 8 A gift is as a precious stone in the eyes of him that hath it: whithersoever it turneth, it prospereth. 9 He that covereth a transgression seeketh love; but he that repeateth a matter separateth very friends. 10 A reproof entereth more into a wise man than an hundred stripes into a fool. 11 An evil man seeketh only rebellion: therefore a cruel messenger shall be sent against him. 12 Let a bear robbed of her whelps meet a man, rather than a fool in his folly. 13 Whoso rewardeth evil for good, evil shall not depart from his house. 14 The beginning of strife is as when one letteth out water: therefore leave off contention, before it be meddled with. 15 He that justifieth the wicked, and he that condemneth the just, even they both are abomination to the LORD. 16 Wherefore is there a price in the hand of a fool to get wisdom, seeing he hath no heart to it ? 17 A friend loveth at all times, and a brother is born for adversity. 18 A man void of understanding striketh hands, and becometh surety in the presence of his friend. 19 He loveth transgression that loveth strife: and he that exalteth his gate seeketh destruction. 20 He that hath a froward heart findeth no good: and he that hath a perverse tongue falleth into mischief. 21 He that begetteth a fool doeth it to his sorrow: and the father of a fool hath no joy. 22 A merry heart doeth good like a medicine: but a broken spirit drieth the bones. 23 A wicked man taketh a gift out of the bosom to pervert the ways of judgment. 24 Wisdom is before him that hath understanding; but the eyes of a fool are in the ends of the earth. 25 A foolish son is a grief to his father, and bitterness to her that bare him. 26 Also to punish the just is not good, nor to strike princes for equity.
27 He that hath knowledge spareth his words: and a man of understanding is of an excellent spirit. 28 Even a fool, when he holdeth his peace, is counted wise: and he that shutteth his lips is esteemed a man of understanding.
