1 Kā gan apsūbējis zelta spožums, kā gan mainījies pats tīrākais zelts! Svētnīcas dārgie akmeņi ir izkaisīti visos ielas stūros. 2 Ciānas cienījamie dēli, kas bija līdzīgi tīram zeltam, kā gan tie kļuvuši līdzīgi māla traukiem, podnieka roku darbam. 3 Pat šakāļu mātes zīda savus mazuļus un baro tos; bet manas tautas meita ir kļuvusi nežēlīga kā strausi tuksnesī. 4 Zīdaiņiem līp mēle aiz slāpēm pie aukslējām; bērni prasa maizes, bet neviens viņiem tās nedod. 5 Kas ēda gardumus, tie tagad mirst badā uz ielas; kas audzināti purpurā, tie tagad guļ uz mēslu kaudzes. 6 Manas tautas meitas noziegums ir lielāks nekā Sodomas grēki, kas tika sagrauta piepeši, nevienam nepieliekot rokas. 7 Viņas dižciltīgie bija dzidrāki nekā sniegs, baltāki nekā piens, un viņu miesas bija sārtākas nekā koraļļi; savā izskatā viņi bija kā safīrs. 8 Bet tagad viņu sejas ir melnākas nekā sodrēji, viņus nevar vairs pazīt uz ielas. Viņu āda līp pie kauliem, tā ir izkaltusi kā plāna skaida. 9 Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma. 10 Visžēlsirdīgāko sievu rokas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā. 11 Tas Kungs ir piepildījis Savu dusmu mēru, Viņš izlējis Savu bardzību un iededzinājis uguni Ciānā, kas aprija tās pamatus. 12 Ne ķēniņi zemes virsū, ne visas pasaules iedzīvotāji nekad nebūtu ticējuši, ka Jeruzālemes pretinieki un ienaidnieki varētu kādreiz ieiet pa tās vārtiem. 13 Bet tas ir noticis tās praviešu grēku un tās priesteru noziegumu dēļ, tie ir izlējuši tās vidū taisno asinis. 14 Tie klejoja kā akli pa ielām, aptraipīti asinīm, tā ka nevarēja aizskart viņu drēbes. 15 Ļaudis sauca uz viņiem: "Prom, nešķīstie! Prom, prom, neskarieties nekam klāt!" Un, kad viņi bēga un klejoja apkārt, tad atskanēja runas pat citu tautu starpā: "Viņi nedrīkst ilgāk palikt te." 16 Tā Kunga dusmas viņus izklīdināja, Viņš tos vairs neuzlūko. Priesterus vairs necienīja un vecajus nežēloja. 17 Vēl ilgi velti raudzījās mūsu acis pēc palīdzības, jo mēs gaidīt gaidījām uz tautu, kas nevarēja palīdzēt. 18 Mūs sāka vajāt, tā ka mēs nevarējām vairs staigāt pa savām ielām. Mūsu gals ir tuvu, skaitītas mūsu dienas, mūsu gals ir klāt. 19 Mūsu vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi apakš debess. Tie vajāja mūs kalnos, tie uzglūnēja mums tuksnesī. 20 Mūsu dzīvības gars, Tā Kunga svaidītais, ir sagūstīts viņu bedrēs, par kuru domājām: Viņa ēnā dzīvosim tautu starpā. 21 Priecājies un līksmojies, Edoma meita, tu, kas dzīvo Ucas zemē. Arī tev neies garām kauss, tu piedzersies un izģērbsies kaila. 22 Tavs noziegums, Ciānas meita, ir izlīdzināts: Viņš tevi vairs neliks aizvest gūstā. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, un tavus grēkus Viņš atklās.
1 How is the gold become dim! how is the most fine gold changed! the stones of the sanctuary are poured out in the top of every street. 2 The precious sons of Zion, comparable to fine gold, how are they esteemed as earthen pitchers, the work of the hands of the potter! 3 Even the sea monsters draw out the breast, they give suck to their young ones: the daughter of my people is become cruel, like the ostriches in the wilderness. 4 The tongue of the sucking child cleaveth to the roof of his mouth for thirst: the young children ask bread, and no man breaketh it unto them. 5 They that did feed delicately are desolate in the streets: they that were brought up in scarlet embrace dunghills. 6 For the punishment of the iniquity of the daughter of my people is greater than the punishment of the sin of Sodom, that was overthrown as in a moment, and no hands stayed on her. 7 Her Nazarites were purer than snow, they were whiter than milk, they were more ruddy in body than rubies, their polishing was of sapphire: 8 Their visage is blacker than a coal; they are not known in the streets: their skin cleaveth to their bones; it is withered, it is become like a stick. 9 They that be slain with the sword are better than they that be slain with hunger: for these pine away, stricken through for want of the fruits of the field. 10 The hands of the pitiful women have sodden their own children: they were their meat in the destruction of the daughter of my people. 11 The LORD hath accomplished his fury; he hath poured out his fierce anger, and hath kindled a fire in Zion, and it hath devoured the foundations thereof. 12 The kings of the earth, and all the inhabitants of the world, would not have believed that the adversary and the enemy should have entered into the gates of Jerusalem.
13 ¶ For the sins of her prophets, and the iniquities of her priests, that have shed the blood of the just in the midst of her, 14 They have wandered as blind men in the streets, they have polluted themselves with blood, so that men could not touch their garments. 15 They cried unto them, Depart ye; it is unclean; depart, depart, touch not: when they fled away and wandered, they said among the heathen, They shall no more sojourn there . 16 The anger of the LORD hath divided them; he will no more regard them: they respected not the persons of the priests, they favoured not the elders. 17 As for us, our eyes as yet failed for our vain help: in our watching we have watched for a nation that could not save us . 18 They hunt our steps, that we cannot go in our streets: our end is near, our days are fulfilled; for our end is come. 19 Our persecutors are swifter than the eagles of the heaven: they pursued us upon the mountains, they laid wait for us in the wilderness. 20 The breath of our nostrils, the anointed of the LORD, was taken in their pits, of whom we said, Under his shadow we shall live among the heathen.
21 ¶ Rejoice and be glad, O daughter of Edom, that dwellest in the land of Uz; the cup also shall pass through unto thee: thou shalt be drunken, and shalt make thyself naked.
22 ¶ The punishment of thine iniquity is accomplished, O daughter of Zion; he will no more carry thee away into captivity: he will visit thine iniquity, O daughter of Edom; he will discover thy sins.
