1 Cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas bija ļaužu pilna! Tā, kas bija liela starp tautām, ir kļuvusi kā atraitne, un, kas bija valdniece pār novadiem, ir kļuvusi pati par verdzeni. 2 Tā gauži raud naktī, tai asaras rit pār vaigiem. Nav iepriecinātāja tai starp tiem, kas to mīl, visi tās tuvie tai neuzticīgi, tie kļuvuši par ienaidniekiem. 3 Jūdas cilts ir gājusi gūstā, no ciešanām, smagās verdzības, tā mīt starp tautām un neatrod miera; tās vajātāji ir iedzinuši to šaurā aizā. 4 Ciānas ceļi skumst, jo neviens nenāk uz svētkiem; visi pilsētas vārti stāv nevirināti, tās priesteri smagi nopūšas; pilsētas jaunavas noskumušas, bēdīga pati pilsēta. 5 Tās nomācēji valda, tās ienaidniekiem klājas labi. Jo Tas Kungs ir licis tai smagi ciest tās daudzo grēku dēļ. Tās bērni aizgāja trimdā savu ienaidnieku priekšā. 6 Zudis ir viss Ciānas meitas greznums; viņas dižciltīgie ir kā brieži, kas neatrod ganības un iet bez spēka vajātāju priekšā. 7 Jeruzāleme piemin savās bēdu un klejojuma dienās visus dārgumus, kas tai bija agrākos laikos; tās ļaudis krīt ienaidnieka rokā, un palīga viņai nav, tās ienaidnieki noraugās tajā un smejas par viņas sabrukumu. 8 Grēkodama grēkoja Jeruzāleme tādēļ kļuvusi kā sārņaina sieva. Visi, kas viņu cienīja, tagad to nicina, tāpēc ka redz tās kailumu; arī pati tā vaid un novēršas. 9 Tās netīrumi līp pie viņas tērpa malas; tā nebija domājusi par savu galu; tādēļ tā ir tik bezgalīgi pazemota, un tai nav neviena iepriecinātāja. "Uzlūko, Kungs, manas bēdas, jo ienaidnieks gavilē!" 10 Naidnieks ir izstiepis savu roku pār visiem viņas dārgumiem. Viņai bija jānoskatās, kā citas tautas ielaužas viņas svētnīcā, kaut gan viņiem Tu esi liedzis ieiet Tavā draudzē. 11 Visi tās iedzīvotāji vaimanā un meklē maizi. Viņi atdod visus savus dārgumus par ēdamo, lai uzturētu sevi pie dzīvības. "Raugies, Kungs, kādā negodā es esmu nonākusi!" 12 Vai jūs, kas ejat garām, tas nemaz neskar? Skatieties un redziet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes, kas pārņēmušas mani un ar ko Tas Kungs mani piemeklējis Savas niknās dusmības dienā. 13 No augšienes Viņš ir metis uguni manos kaulos un licis tai tur plosīties. Viņš manām kājām izpletis tīklu un licis man griezties atpakaļ. Viņš iegrūdis mani postā, darījis slimu ik dienas. 14 Mani pārkāpumi Viņa rokās savīti visi kopā un kā jūgs uzlikti man uz kakla; Viņš satriecis ar to manu spēku; Tas Kungs mani nodevis tādiem rokās, kuriem nevaru pretoties. 15 Tas Kungs ir saminis visus spēcīgos vīrus manā vidū, Viņš ir sasaucis pret mani sapulci, lai sagrautu manus jaunekļus; Tas Kungs pats ir minis vīna spaidu jaunavai, Jūdas meitai. 16 Par to man rūgti jāraud, un manas acis ir asaru pilnas, jo tālu no manis ir mierinātājs, kas varētu iepriecināt manu dvēseli. Manu bērnu man vairs nav, jo ienaidnieks ir guvis virsroku. 17 Ciāna izstiepj savas rokas, bet nav, kas viņu iepriecinātu. Tas Kungs ir pavēlējis ienaidniekiem, kas visapkārt ap Jēkabu, lai Jeruzāleme kļūtu viņu vidū kā sārņaina sieva. 18 Tas Kungs ir taisns, tomēr es Viņa baušļiem pretojos. Klausieties, tautas, un raugait manas sāpes! Manas jaunavas un mani jaunekļi aizgāja gūstā. 19 Es piesaucu savus draugus, bet tie mani pievīluši. Mani priesteri un vecaji pilsētā ir nonīkuši, meklēdami sev ēdamo, lai uzturētu sevi pie dzīvības. 20 Ak, Kungs, kā man bail! Manas iekšas saraujas sāpēs, mana sirds ir pilna nemiera, tāpēc ka es Tev pretojos. Ārā zobens laupīdams, mājā - nāve. 21 Tie dzird mani vaidam, tomēr nav man iepriecinātāja! Visi mani ienaidnieki redz manu nelaimi un priecājas, ka Tu to man esi darījis. Lai nāk Tevis sludinātā diena, tad viņiem klāsies kā man! 22 Lai nāk Tavā priekšā visa viņu ļaunprātība, un dari Tu viņiem tā, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ. Neskaitāmas ir manas nopūtas, un mana sirds ir pagurusi.
1 How doth the city sit solitary, that was full of people! how is she become as a widow! she that was great among the nations, and princess among the provinces, how is she become tributary! 2 She weepeth sore in the night, and her tears are on her cheeks: among all her lovers she hath none to comfort her: all her friends have dealt treacherously with her, they are become her enemies. 3 Judah is gone into captivity because of affliction, and because of great servitude: she dwelleth among the heathen, she findeth no rest: all her persecutors overtook her between the straits. 4 The ways of Zion do mourn, because none come to the solemn feasts: all her gates are desolate: her priests sigh, her virgins are afflicted, and she is in bitterness. 5 Her adversaries are the chief, her enemies prosper; for the LORD hath afflicted her for the multitude of her transgressions: her children are gone into captivity before the enemy. 6 And from the daughter of Zion all her beauty is departed: her princes are become like harts that find no pasture, and they are gone without strength before the pursuer. 7 Jerusalem remembered in the days of her affliction and of her miseries all her pleasant things that she had in the days of old, when her people fell into the hand of the enemy, and none did help her: the adversaries saw her, and did mock at her sabbaths. 8 Jerusalem hath grievously sinned; therefore she is removed: all that honoured her despise her, because they have seen her nakedness: yea, she sigheth, and turneth backward. 9 Her filthiness is in her skirts; she remembereth not her last end; therefore she came down wonderfully: she had no comforter. O LORD, behold my affliction: for the enemy hath magnified himself . 10 The adversary hath spread out his hand upon all her pleasant things: for she hath seen that the heathen entered into her sanctuary, whom thou didst command that they should not enter into thy congregation. 11 All her people sigh, they seek bread; they have given their pleasant things for meat to relieve the soul: see, O LORD, and consider; for I am become vile.
12 ¶ Is it nothing to you, all ye that pass by? behold, and see if there be any sorrow like unto my sorrow, which is done unto me, wherewith the LORD hath afflicted me in the day of his fierce anger. 13 From above hath he sent fire into my bones, and it prevaileth against them: he hath spread a net for my feet, he hath turned me back: he hath made me desolate and faint all the day. 14 The yoke of my transgressions is bound by his hand: they are wreathed, and come up upon my neck: he hath made my strength to fall, the Lord hath delivered me into their hands, from whom I am not able to rise up. 15 The Lord hath trodden under foot all my mighty men in the midst of me: he hath called an assembly against me to crush my young men: the Lord hath trodden the virgin, the daughter of Judah, as in a winepress. 16 For these things I weep; mine eye, mine eye runneth down with water, because the comforter that should relieve my soul is far from me: my children are desolate, because the enemy prevailed. 17 Zion spreadeth forth her hands, and there is none to comfort her: the LORD hath commanded concerning Jacob, that his adversaries should be round about him: Jerusalem is as a menstruous woman among them.
18 ¶ The LORD is righteous; for I have rebelled against his commandment: hear, I pray you, all people, and behold my sorrow: my virgins and my young men are gone into captivity. 19 I called for my lovers, but they deceived me: my priests and mine elders gave up the ghost in the city, while they sought their meat to relieve their souls. 20 Behold, O LORD; for I am in distress: my bowels are troubled; mine heart is turned within me; for I have grievously rebelled: abroad the sword bereaveth, at home there is as death. 21 They have heard that I sigh: there is none to comfort me: all mine enemies have heard of my trouble; they are glad that thou hast done it: thou wilt bring the day that thou hast called, and they shall be like unto me. 22 Let all their wickedness come before thee; and do unto them, as thou hast done unto me for all my transgressions: for my sighs are many, and my heart is faint.
