1 Ījabs atbildēja un sacīja tā: 2 "Ak, kaut jel manas nepatikas svērtin tiktu svērtas un arī manas sāpes kopā ar tām tiktu liktas svaru kausos! 3 Tad tās izrādītos smagākas nekā smiltis jūras malā, un tāpēc mani vārdi izskan aplami. 4 Paša Visuvarenā bultas ir ieurbušās manī, un viņu indi dzer mans gars. Dieva iedvestās šausmas ir pret mani. 5 Vai tad meža ēzelis zviedz kā badā, ja tas stāv uz zaļa maura? Un vai vērsis mauj aiz neēšanas, ja tam ir sava barība? 6 Vai tad sāju ēdienu var ēst bez sāls? Vai ir kāda noteikta garša olas baltumā? 7 Mana dvēsele atsakās tam pieskarties, un tam līdzīgs ir manas barības negaršīgums. 8 Kaut notiktu, ko es lūdzos, un kaut Dievs manu cerību piepildītu! 9 Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt vai kaut Viņš paceltu Savu roku, lai pārgrieztu manas dzīvības pavedienu! 10 Tad tas man tomēr būtu apmierinājums, es un vēl savās nežēlīgās sāpēs, kas nemitas, palēktos gaisā, ka es neesmu aizliedzis Svētā vārdus. 11 Cik liels tad vēl ir mans spēks, ka es vēl spētu izturēt? Un kāds būs mans gals, ka manai dvēselei būtu vēl jāpaciešas? 12 Un, ja mans spēks būtu akmens stiprumā, ja mana miesa būtu no vara, 13 tad tomēr man pašam sevī nav nekāda padoma, un atbalsta un glābiņa iespējas man visas ir atrautas. 14 Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no savu tuvinieku puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visuvarenā priekšā. 15 Mani draugi mani neuzticībā pievīluši kā kalnu strauti, kā kalnu strautu gultnes, kuras lietus laikā plūst pāri, 16 kuras plūst duļķaina ledus ūdens pilnas, kad tajās ieplūdis izkusušais sniegs, 17 bet kas brīdī, kad tās skar saules versme, izsīkst: kad paliek silts, tad tās ir bez pēdām pazudušas. 18 Līkumodamas izvijas viņu tecējumu tekas, izgaro tukšajā gaisā un izzūd. 19 Pēc šiem strautiem meklē pakaļ Temas karavānas, uz tiem liek savas cerības Sabas ceļotāju pulki, 20 bet ar tādu cerību viņi paliek kaunā, un, nonākuši galā, viņi redz sevi vīlušos. 21 Tiešām, arī jūs man tagad neesat vairs it nekas: jūs redzat briesmas un esat bezspēcīgi! 22 Vai es jebkad esmu sacījis: piešķiriet man kaut ko un atnesiet man kādas dāvanas no savas pārticības, 23 un izglābiet mani no ienaidnieku rokas, un izpērciet mani no varmācīgo varas, kā arī no nežēlīgo augļotāju nagiem? 24 Pamāciet mani, tad es palikšu klusu, un, kur esmu izdarījis pārkāpumu, to lieciet man matīt! 25 Cik iespaidīgi ir taisnīgā izteicieni, bet ko panāk jūsu rājiena nopēlumi? 26 Vai jūsu nodoms ir izteikt manus vārdus pareizāk? Bet vai tad kāda izmisuma pilna cilvēka vārdi nav vējam teikti? 27 Jūs jau esat pat ar mieru mest likteņa meslus par bāreni, un savus draugus jūs esat gatavi pārdot par naudu! 28 Bet tagad esiet labi un uzlūkojiet mani, jo jums sejā es nestāstīšu melus! 29 Pagrieziet šurpu savu vaigu, lai man nenotiek netaisnība! Pagriezieties jel šurp pret mani: taisnība vēl ir manā pusē! 30 Jeb vai tad jau uz manas mēles būtu aplama runa? Vai es būtu zaudējis spēju atšķirt taisnību no netaisnības?
1 But Job answered and said, 2 Oh that my grief were throughly weighed, and my calamity laid in the balances together! 3 For now it would be heavier than the sand of the sea: therefore my words are swallowed up. 4 For the arrows of the Almighty are within me, the poison whereof drinketh up my spirit: the terrors of God do set themselves in array against me. 5 Doth the wild ass bray when he hath grass? or loweth the ox over his fodder? 6 Can that which is unsavoury be eaten without salt? or is there any taste in the white of an egg? 7 The things that my soul refused to touch are as my sorrowful meat.
8 Oh that I might have my request; and that God would grant me the thing that I long for! 9 Even that it would please God to destroy me; that he would let loose his hand, and cut me off! 10 Then should I yet have comfort; yea, I would harden myself in sorrow: let him not spare; for I have not concealed the words of the Holy One. 11 What is my strength, that I should hope? and what is mine end, that I should prolong my life? 12 Is my strength the strength of stones? or is my flesh of brass? 13 Is not my help in me? and is wisdom driven quite from me?
14 To him that is afflicted pity should be shewed from his friend; but he forsaketh the fear of the Almighty. 15 My brethren have dealt deceitfully as a brook, and as the stream of brooks they pass away; 16 Which are blackish by reason of the ice, and wherein the snow is hid: 17 What time they wax warm, they vanish: when it is hot, they are consumed out of their place. 18 The paths of their way are turned aside; they go to nothing, and perish. 19 The troops of Tema looked, the companies of Sheba waited for them. 20 They were confounded because they had hoped; they came thither, and were ashamed. 21 For now ye are nothing; ye see my casting down, and are afraid.
22 Did I say, Bring unto me? or, Give a reward for me of your substance? 23 Or, Deliver me from the enemy’s hand? or, Redeem me from the hand of the mighty? 24 Teach me, and I will hold my tongue: and cause me to understand wherein I have erred. 25 How forcible are right words! but what doth your arguing reprove? 26 Do ye imagine to reprove words, and the speeches of one that is desperate, which are as wind? 27 Yea, ye overwhelm the fatherless, and ye dig a pit for your friend. 28 Now therefore be content, look upon me; for it is evident unto you if I lie. 29 Return, I pray you, let it not be iniquity; yea, return again, my righteousness is in it. 30 Is there iniquity in my tongue? cannot my taste discern perverse things?
