1 Ciānas dēļ es neklusēšu un Jeruzālemes dēļ es nerimšu, kamēr tās taisnība aust kā rīta saule un tās pestīšana atspīd kā degoša lāpa, 2 kamēr tautas redzēs tavu taisnību, visi ķēniņi tavu godību un tevi sauks jaunā vārdā, ko noteiks Tā Kunga mute. 3 Un tu būsi skaists vainags Tā Kunga rokā un ķēniņa galvas rota tava Dieva rokā. 4 Tevi vairs nesauks: Atstātā, nedz tavu zemi: Tuksnesis, bet tevi sauks: Pie kā Man labs prāts un tavu zemi: Salaulātā. Jo Tam Kungam būs labs prāts pie tevis, un tava zeme būs it kā salaulāta ar Viņu. 5 Jo, kā jauneklis apprecas ar jaunavu, tā tavi bērni vienosies ar tevi, un, kā līgavainis priecājas par savu līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi. 6 "Pār taviem mūriem, Jeruzāleme, Es iecēlu sargus, tie necietīs klusu ne dienu, ne nakti." Jūs, kam jādomā par To Kungu, neliecieties mierā 7 un nemitieties Viņam atgādināt, kamēr Viņš neizveido Jeruzālemi un nepadara to slavenu virs zemes. 8 Tas Kungs ir zvērējis pie Savas labās rokas un pie Sava stiprā elkoņa: "Tavu labību Es turpmāk vairs nedošu ēšanai taviem ienaidniekiem, un svešinieki nekad vairs nedzers tavu vīnu, gar kuru tu esi nopūlējusies! 9 Bet, kas ievāks, tie arī ēdīs un slavēs To Kungu, un, kas lasīs ogas vīnam, tie to arī dzers Manas svētnīcas pagalmos." 10 Izeita, izeita pa vārtiem! Sataisiet ceļu tautai, dariet līdzenu, dariet līdzenu staigājamo ceļu! Novāciet akmeņus, uzvelciet karogu tautām! 11 Redzi, Tas Kungs liek pasludināt līdz pasaules galam: "Sakait Ciānas meitai: redzi, tava pestīšana nāk, un tās alga nāk līdz ar to, un tās atmaksa iet tai pa priekšu!" 12 Un viņu, Ciānas meitu, sauks: Svētā tauta, Tā Kunga atpestītie! Un tevi sauks: Meklētā, nekad vairs neatstājamā pilsēta.
1 For Zion’s sake will I not hold my peace, and for Jerusalem’s sake I will not rest, until the righteousness thereof go forth as brightness, and the salvation thereof as a lamp that burneth. 2 And the Gentiles shall see thy righteousness, and all kings thy glory: and thou shalt be called by a new name, which the mouth of the LORD shall name. 3 Thou shalt also be a crown of glory in the hand of the LORD, and a royal diadem in the hand of thy God. 4 Thou shalt no more be termed Forsaken; neither shall thy land any more be termed Desolate: but thou shalt be called Hephzi-bah, and thy land Beulah: for the LORD delighteth in thee, and thy land shall be married.
5 ¶ For as a young man marrieth a virgin, so shall thy sons marry thee: and as the bridegroom rejoiceth over the bride, so shall thy God rejoice over thee.
6 I have set watchmen upon thy walls, O Jerusalem, which shall never hold their peace day nor night: ye that make mention of the LORD, keep not silence, 7 And give him no rest, till he establish, and till he make Jerusalem a praise in the earth. 8 The LORD hath sworn by his right hand, and by the arm of his strength, Surely I will no more give thy corn to be meat for thine enemies; and the sons of the stranger shall not drink thy wine, for the which thou hast laboured: 9 But they that have gathered it shall eat it, and praise the LORD; and they that have brought it together shall drink it in the courts of my holiness.
10 ¶ Go through, go through the gates; prepare ye the way of the people; cast up, cast up the highway; gather out the stones; lift up a standard for the people. 11 Behold, the LORD hath proclaimed unto the end of the world, Say ye to the daughter of Zion, Behold, thy salvation cometh; behold, his reward is with him, and his work before him. 12 And they shall call them, The holy people, The redeemed of the LORD: and thou shalt be called, Sought out, A city not forsaken.
