1 Tad Jāzeps nespēja vairs valdīties to priekšā, kas ap viņu stāvēja, un viņš sauca: "Lai aiziet visi, kas pie manis!" Tad neviena vairs nebija pie viņa, kad Jāzeps devās pazīstams saviem brāļiem. 2 Un viņš pacēla savu balsi un sāka raudāt, tā ka to dzirdēja ēģiptieši un to dzirdēja faraona nams. 3 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: "Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?" Bet viņa brāļi nespēja atbildēt, jo tik iztrūkušies tie bija, viņa priekšā stāvot. 4 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: "Nāciet tuvāk klāt!" Un tie pienāca. Un viņš sacīja: "Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti. 5 Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību. 6 Jo šis ir otrais bada gads šinī zemē, un vēl būs pieci gadi, kuros nebūs nedz aršanas, nedz pļaušanas. 7 Bet Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku. 8 Tā ne jūs mani šurp esat sūtījuši, bet Dievs, un Viņš mani ir iecēlis faraonam par tēvu un par kungu visam viņa namam, un par valdnieku pār visu Ēģiptes zemi. 9 Steidzieties atgriezties pie mana tēva un sakiet viņam: to tev liek teikt tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir nolicis par kungu visai Ēģiptes zemei; nāc pie manis un nevilcinies! 10 Tu dzīvosi Gošenes zemē un būsi man tuvu, gan tu, gan tavi bērni, gan tavi bērnubērni, gan tavi sīklopi, gan tavi liellopi, gan viss, kas tev pieder. 11 Un es tevi apgādāšu tur ar uzturu, ka tu nekļūsti nabags, nedz tu, nedz tavs nams, nedz kas tev ir, jo vēl būs pieci bada gadi. 12 Jūsu acis redz, un mana brāļa Benjamīna acis redz, ka tā ir mana mute, kas uz jums runā. 13 Un stāstiet manam tēvam par visu manu godību Ēģiptes zemē un par visu, ko jūs esat redzējuši; steidzieties, noejiet pie mana tēva!" 14 Un viņš krita Benjamīnam, savam brālim, ap kaklu un raudāja; un Benjamīns raudāja pie viņa krūts. 15 Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un, to darīdams, raudāja. Pēc tam viņa brāļi runāja ar to. 16 Un šī ziņa kļuva zināma faraona namā, proti, ka atnākuši Jāzepa brāļi. Un tas patika faraonam un viņa kalpiem. 17 Un faraons sacīja Jāzepam: "Saki tā saviem brāļiem: dariet to, apseglojiet savus lopus un dodieties ceļā, un ejiet uz Kānaāna zemi. 18 Paņemiet savu tēvu un savu iedzīvi un nāciet pie manis: un es jums gribu dot Ēģiptes zemes labumu, un jūs ēdīsit šīs zemes labumu. 19 Un tu pavēli: tā jums būs darīt, ņemiet sev līdzi no Ēģiptes zemes ratus saviem bērniem un sievām un atvediet savu tēvu, un nāciet paši. 20 Lai jūsu acīm nav žēl jūsu iedzīves, jo visas Ēģiptes zemes labumi būs jūsu." 21 Un Israēla bēni darīja tā, un Jāzeps deva tiem ratus, kā faraons to bija teicis, un deva tiem ceļamaizi līdzi ceļā. 22 Un ikvienam viņš deva savu drēbju kārtu, bet Benjamīnam viņš deva trīs simti seķeļu sudraba naudas un piecas drēbju kārtas. 23 Un savam tēvam viņš vēl sūtīja desmit ēzeļus, kas nesa dāvanas no Ēģiptes dārgumiem, desmit ēzeļu mātes, apkrautas ar labību, pārtiku un ceļamaizi tēvam. 24 Tad viņš atlaida savus brāļus, un tie aizgāja, bet viņš tiem sacīja: "Ceļā būdami, esiet bez bailēm." 25 Tā viņi aizgāja no Ēģiptes un nonāca Kānaāna zemē pie sava tēva Jēkaba. 26 Un tie pavēstīja viņam: "Jāzeps vēl ir dzīvs, un tas valda pār visu Ēģiptes zemi!" Bet viņa sirds neiesila, jo viņš tiem nespēja ticēt. 27 Bet, kad tie atstāstīja viņam visus Jāzepa vārdus, kurus tas bija runājis uz viņiem, un tas ieraudzīja ratus, ko Jāzeps bija atsūtījis, lai aizvestu viņu, tad viņu tēva, Jēkaba, gars atdzīvojās. 28 Un Israēls sacīja: "Pietiek! Mans dēls Jāzeps vēl ir dzīvs. Es celšos, lai viņu redzētu, pirms mirstu."
1 Then Joseph could not refrain himself before all them that stood by him; and he cried, Cause every man to go out from me. And there stood no man with him, while Joseph made himself known unto his brethren. 2 And he wept aloud: and the Egyptians and the house of Pharaoh heard. 3 And Joseph said unto his brethren, I am Joseph; doth my father yet live? And his brethren could not answer him; for they were troubled at his presence. 4 And Joseph said unto his brethren, Come near to me, I pray you. And they came near. And he said, I am Joseph your brother, whom ye sold into Egypt. 5 Now therefore be not grieved, nor angry with yourselves, that ye sold me hither: for God did send me before you to preserve life. 6 For these two years hath the famine been in the land: and yet there are five years, in the which there shall neither be earing nor harvest. 7 And God sent me before you to preserve you a posterity in the earth, and to save your lives by a great deliverance. 8 So now it was not you that sent me hither, but God: and he hath made me a father to Pharaoh, and lord of all his house, and a ruler throughout all the land of Egypt. 9 Haste ye, and go up to my father, and say unto him, Thus saith thy son Joseph, God hath made me lord of all Egypt: come down unto me, tarry not: 10 And thou shalt dwell in the land of Goshen, and thou shalt be near unto me, thou, and thy children, and thy children’s children, and thy flocks, and thy herds, and all that thou hast: 11 And there will I nourish thee; for yet there are five years of famine; lest thou, and thy household, and all that thou hast, come to poverty. 12 And, behold, your eyes see, and the eyes of my brother Benjamin, that it is my mouth that speaketh unto you. 13 And ye shall tell my father of all my glory in Egypt, and of all that ye have seen; and ye shall haste and bring down my father hither. 14 And he fell upon his brother Benjamin’s neck, and wept; and Benjamin wept upon his neck. 15 Moreover he kissed all his brethren, and wept upon them: and after that his brethren talked with him.
16 ¶ And the fame thereof was heard in Pharaoh’s house, saying, Joseph’s brethren are come: and it pleased Pharaoh well, and his servants. 17 And Pharaoh said unto Joseph, Say unto thy brethren, This do ye; lade your beasts, and go, get you unto the land of Canaan; 18 And take your father and your households, and come unto me: and I will give you the good of the land of Egypt, and ye shall eat the fat of the land. 19 Now thou art commanded, this do ye; take you wagons out of the land of Egypt for your little ones, and for your wives, and bring your father, and come. 20 Also regard not your stuff; for the good of all the land of Egypt is yours. 21 And the children of Israel did so: and Joseph gave them wagons, according to the commandment of Pharaoh, and gave them provision for the way. 22 To all of them he gave each man changes of raiment; but to Benjamin he gave three hundred pieces of silver, and five changes of raiment. 23 And to his father he sent after this manner; ten asses laden with the good things of Egypt, and ten she asses laden with corn and bread and meat for his father by the way. 24 So he sent his brethren away, and they departed: and he said unto them, See that ye fall not out by the way.
25 ¶ And they went up out of Egypt, and came into the land of Canaan unto Jacob their father, 26 And told him, saying, Joseph is yet alive, and he is governor over all the land of Egypt. And Jacob’s heart fainted, for he believed them not. 27 And they told him all the words of Joseph, which he had said unto them: and when he saw the wagons which Joseph had sent to carry him, the spirit of Jacob their father revived: 28 And Israel said, It is enough; Joseph my son is yet alive: I will go and see him before I die.
