1 Septītā gada piektā mēneša desmitajā dienā ieradās daži Israēla vecaji, lai Tam Kungam ko jautātu, un apsēdās manā priekšā. 2 Tad pār mani nāca Tā Kunga vārds: 3 "Cilvēka bērns, runā uz Israēla vecajiem un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: vai jūs esat nākuši pie Manis Man ko jautāt? Tik tiešām, ka Es dzīvoju, Es negribu, ka jūs nākat pie Manis ar jautājumiem," - tā saka Dievs Tas Kungs. 4 "Vai tu negribi drīzāk tos tiesāt, cilvēka bērns? Ja gribi tos tiesāt, rādi tiem viņu tēvu negantības! 5 Saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: tanī dienā, kad Es izredzēju Israēlu, Es pacēlu Savu roku pār Jēkaba nama dzimumu zvērestam. Ēģiptes zemē Es tiem atklājos, Es pacēlu Savu roku pār tiem un sacīju: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. 6 Tanī dienā Es pacēlu Savu roku pār tiem, ka Es tos izvedīšu no Ēģiptes zemes un tos ievedīšu tai zemē, ko Es esmu tiem izraudzījis, kur piens un medus tek un kas jaukāka par visām zemēm. 7 Vēl Es tiem pavēlēju: ikviens lai atmet tos gānekļus, uz kuriem viņa acis līdz šim raudzījušās, un neapgānieties ar Ēģiptes elkiem! Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. 8 Bet tie bija pretestības pilni un negribēja Man klausīt. Neviens neatmeta tos gānekļus, uz kuriem līdz šim bija raudzījušās viņu acis; no Ēģiptes elkiem tie neatteicās. Tad Es gribēju pār tiem izgāzt Savas dusmas un tiem parādīt visu Savu bardzību Ēģiptes zemē. 9 Bet tad Es no tā atteicos Sava Vārda dēļ, lai tas netop likts negodā to tautu acīs, kuru starpā tie dzīvoja un kuru priekšā Es tiem parādījos un solīju tos izvest no Ēģiptes zemes. 10 Un Es tos izvedu no Ēģiptes zemes un aizvedu tuksnesī. 11 Tur Es tiem devu Savus likumus un mācīju tiem Savus baušļus; kas tos tur, tas dzīvos. 12 Es devu tiem arī Savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētījis. 13 Bet Israēla nams bija stūrgalvīgs arī tuksnesī, tie nestaigāja pēc Maniem likumiem un nepildīja Manus baušļus, kas cilvēkam jāpilda, lai tas dzīvotu, un arī Manas svētās dienas tie nesvētīja; tad Es gribēju pār tiem izgāzt Savas dusmas tuksnesī, lai tos pavisam iznīcinātu. 14 Bet Es no tā atteicos Sava Vārda dēļ, lai tas netop negodā likts to tautu acīs, kuru priekšā Es tos izvedu. 15 Tomēr Es pacēlu Savu roku zvērestam, ka Es tos neievedīšu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek un kas ir jaukāka par visām zemēm, 16 tāpēc ka tie nepildīja Manus baušļus un nestaigāja pēc Maniem likumiem, un nesvētīja Manas svētās dienas, jo viņu sirds turējās tikai pie saviem elkiem. 17 Tomēr Mana acs raudzījās žēlīgi uz viņiem, tā ka Es viņus neiznīcināju un neliku viņiem dabūt galu tuksnesī. 18 Tad Es sacīju viņu bērniem tuksnesī: nestaigājiet pēc savu tēvu paražām un nepildiet viņu baušļus, un nepadariet sevi nešķīstus ar viņu elkiem! 19 Es, Tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Staigājiet pēc Maniem likumiem, pildiet Manus baušļus un turieties pie tiem! 20 Svētījiet Manas svētās dienas, ka tās ir par derības zīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, Tas Kungs, esmu jūsu Dievs. 21 Bet arī bērni bija stūrgalvīgi, tie nestaigāja pēc Maniem likumiem un nepildīja Manus baušļus, nerīkodamies pēc tiem, kas cilvēkam jādara, lai tas dzīvotu. Arī Manas svētās dienas tie nesvētīja. Tad Es gribēju izgāzt pār tiem Savas dusmas, parādīt tiem tuksnesī visu Savu bardzību. 22 Bet Es atrāvu Savu roku atkal atpakaļ Sava Vārda dēļ, lai tas netop negodā likts tautu acīs, kuru priekšā Es tos izvedu. 23 Un tomēr Es pacēlu Savu roku zvērestam pār tiem tuksnesī, ka tos izkaisīšu citu tautu starpā un tos izklīdināšu pa dažādām zemēm, 24 tāpēc ka tie nav dzīvojuši pēc Maniem baušļiem, ir atmetuši Manus likumus un nav svētījuši Manas svētās dienas, bet savas acis piegriezuši savu tēvu elkiem. 25 Tā arī Es tiem devu likumus, kas tiem nebija par labu, un baušļus, kas tiem nedod dzīvību. 26 Es ļāvu tiem kļūt nešķīstiem ar viņu upuru dāvanām, kad viņi veltīja ikvienu pirmdzimušo uguns upurim; Es viņiem gribēju iedvest šausmas, lai tie atzīst, ka Es esmu Tas Kungs. 27 Tāpēc, cilvēka bērns, runā tu ar Israēla namu un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: arī vēl jūsu tēvi ir Mani zaimojuši, ka viņi lauzuši Man uzticību. 28 Proti, kad Es biju tos novedis tai zemē, ko Es zvērēdams tiem biju apsolījis, tie izlietoja katru augstāku pakalnu un katru zaļu koku un nesa tur elkiem savus kaujamos upurus un savas dāvanas, kvēpināja tur savu saldo smaržu un izlēja savus dzeramos upurus, lai Mani sarūgtinātu. 29 Es jautāju tiem: kas tā par augstieni, kurp jūs ejat? Un tās vārds tiek saukts Bāmā līdz pat šai dienai. 30 Tādēļ saki Israēla namam: tā saka Dievs Tas Kungs: vai arī jūs gribat pēc savu tēvu priekšzīmes nešķīsti kļūt un piekopt elkdievību ar viņu gānekļiem? 31 Tiešām, ar savām elku upuru dāvanām, pat savus bērnus atnesdami upurim ugunī, jūs esat aptraipījušies ar visiem saviem elkiem līdz pat šai dienai. Un Es lai uzklausu jūsu jautājumus, Israēla nams? Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Es negribu dzirdēt jūsu jautājumus. 32 Kas jums nācis prātā, ka jūs sakāt: mēs darīsim tā kā citas tautas, kā tautas citās zemēs: mēs pielūgsim koku un akmeni? - Tik tiešām, tas nekad nenotiks. 33 Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, ar stipru roku un paceltu elkoni un ar dusmām Es pār jums valdīšu kā ķēniņš. 34 Es jūs aizvedīšu projām no citām tautām un sapulcināšu no zemēm un valstīm, kuru vidū jūs esat izkaisīti, ar stipru roku, paceltu elkoni un tā, lai Es varētu dot vaļu Savām bargajām dusmām. 35 Un Es jūs vedīšu tuksnesī tautu vidū un tur iešu ar jums tiesā vaigu vaigā. 36 Kā Es reiz tiesājos ar jūsu tēviem Ēģiptes tuksnesī, tā Es tiesāšos arī ar jums, saka Dievs Tas Kungs. 37 Es likšu jums staigāt zem rīkstes un vedīšu jūs derības saitēs. 38 Es izmetīšu no jūsu vidus nepaklausīgos un no Manis atkritušos; Es tos gan izvedīšu no tās zemes, kur tie dzīvo kā svešinieki, bet Israēla zemē tie nenāks atpakaļ, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs. 39 Bet jūs, Israēla nams, tā saka Dievs Tas Kungs, ejiet ikviens pie saviem elkiem un kalpojiet tiem. Bet vēlāk jūs patiešām Mani klausīsit un Manu svēto Vārdu neaptraipīsit vairs ar savām upuru dāvanām un ar saviem elkiem. 40 Jo Manā svētajā kalnā, Israēla augstākajā kalnā, tā saka Dievs Tas Kungs, tur Man kalpos viss Israēla nams, visi, kas tanī zemē dzīvo; tur Man būs labs prāts uz tiem, tur Es pieņemšu jūsu cilājamos upurus un jūsu visu lietu pirmajos upurim, un visu, ko jūs Man veltījat. 41 Kā patīkamu upura smaržu Es jūs pieņemšu, kad Es jūs izvedīšu no to tautu vidus un jūs sapulcināšu no tām zemēm un valstīm, kurās jūs tagad esat izklīdināti, un Es parādīšos jums kā Svētais visu tautu acu priekšā. 42 Tad jūs atzīsit, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es jūs ievedīšu atpakaļ Israēla zemē - tai zemē, ko Es, Savu roku paceldams zvērestam, solīju piešķirt jūsu tēviem. 43 Tur jūs tad atcerēsities savu ceļu un savu darbību, ar ko jūs esat aptraipījuši sevi, un jūs sajutīsit riebumu paši pret sevi par visu to ļaunumu, ko jūs esat darījuši. 44 Tad jūs arī atzīsit, ka Es esmu Tas Kungs, jo Es esmu jums tā darījis Sava Vārda dēļ un ne saskaņā ar jūsu ļaunajiem ceļiem un jūsu netikliem darbiem, Israēla nams," - tā saka Dievs Tas Kungs.
1 And it came to pass in the seventh year, in the fifth month , the tenth day of the month, that certain of the elders of Israel came to enquire of the LORD, and sat before me. 2 Then came the word of the LORD unto me, saying, 3 Son of man, speak unto the elders of Israel, and say unto them, Thus saith the Lord GOD; Are ye come to enquire of me? As I live, saith the Lord GOD, I will not be enquired of by you. 4 Wilt thou judge them, son of man, wilt thou judge them ? cause them to know the abominations of their fathers:
5 ¶ And say unto them, Thus saith the Lord GOD; In the day when I chose Israel, and lifted up mine hand unto the seed of the house of Jacob, and made myself known unto them in the land of Egypt, when I lifted up mine hand unto them, saying, I am the LORD your God; 6 In the day that I lifted up mine hand unto them, to bring them forth of the land of Egypt into a land that I had espied for them, flowing with milk and honey, which is the glory of all lands: 7 Then said I unto them, Cast ye away every man the abominations of his eyes, and defile not yourselves with the idols of Egypt: I am the LORD your God. 8 But they rebelled against me, and would not hearken unto me: they did not every man cast away the abominations of their eyes, neither did they forsake the idols of Egypt: then I said, I will pour out my fury upon them, to accomplish my anger against them in the midst of the land of Egypt. 9 But I wrought for my name’s sake, that it should not be polluted before the heathen, among whom they were , in whose sight I made myself known unto them, in bringing them forth out of the land of Egypt.
10 ¶ Wherefore I caused them to go forth out of the land of Egypt, and brought them into the wilderness. 11 And I gave them my statutes, and shewed them my judgments, which if a man do, he shall even live in them. 12 Moreover also I gave them my sabbaths, to be a sign between me and them, that they might know that I am the LORD that sanctify them. 13 But the house of Israel rebelled against me in the wilderness: they walked not in my statutes, and they despised my judgments, which if a man do, he shall even live in them; and my sabbaths they greatly polluted: then I said, I would pour out my fury upon them in the wilderness, to consume them. 14 But I wrought for my name’s sake, that it should not be polluted before the heathen, in whose sight I brought them out. 15 Yet also I lifted up my hand unto them in the wilderness, that I would not bring them into the land which I had given them , flowing with milk and honey, which is the glory of all lands; 16 Because they despised my judgments, and walked not in my statutes, but polluted my sabbaths: for their heart went after their idols. 17 Nevertheless mine eye spared them from destroying them, neither did I make an end of them in the wilderness. 18 But I said unto their children in the wilderness, Walk ye not in the statutes of your fathers, neither observe their judgments, nor defile yourselves with their idols: 19 I am the LORD your God; walk in my statutes, and keep my judgments, and do them; 20 And hallow my sabbaths; and they shall be a sign between me and you, that ye may know that I am the LORD your God. 21 Notwithstanding the children rebelled against me: they walked not in my statutes, neither kept my judgments to do them, which if a man do, he shall even live in them; they polluted my sabbaths: then I said, I would pour out my fury upon them, to accomplish my anger against them in the wilderness. 22 Nevertheless I withdrew mine hand, and wrought for my name’s sake, that it should not be polluted in the sight of the heathen, in whose sight I brought them forth. 23 I lifted up mine hand unto them also in the wilderness, that I would scatter them among the heathen, and disperse them through the countries; 24 Because they had not executed my judgments, but had despised my statutes, and had polluted my sabbaths, and their eyes were after their fathers’ idols. 25 Wherefore I gave them also statutes that were not good, and judgments whereby they should not live; 26 And I polluted them in their own gifts, in that they caused to pass through the fire all that openeth the womb, that I might make them desolate, to the end that they might know that I am the LORD.
27 ¶ Therefore, son of man, speak unto the house of Israel, and say unto them, Thus saith the Lord GOD; Yet in this your fathers have blasphemed me, in that they have committed a trespass against me. 28 For when I had brought them into the land, for the which I lifted up mine hand to give it to them, then they saw every high hill, and all the thick trees, and they offered there their sacrifices, and there they presented the provocation of their offering: there also they made their sweet savour, and poured out there their drink offerings. 29 Then I said unto them, What is the high place whereunto ye go? And the name thereof is called Bamah unto this day. 30 Wherefore say unto the house of Israel, Thus saith the Lord GOD; Are ye polluted after the manner of your fathers? and commit ye whoredom after their abominations? 31 For when ye offer your gifts, when ye make your sons to pass through the fire, ye pollute yourselves with all your idols, even unto this day: and shall I be enquired of by you, O house of Israel? As I live, saith the Lord GOD, I will not be enquired of by you. 32 And that which cometh into your mind shall not be at all, that ye say, We will be as the heathen, as the families of the countries, to serve wood and stone.
33 ¶ As I live, saith the Lord GOD, surely with a mighty hand, and with a stretched out arm, and with fury poured out, will I rule over you: 34 And I will bring you out from the people, and will gather you out of the countries wherein ye are scattered, with a mighty hand, and with a stretched out arm, and with fury poured out. 35 And I will bring you into the wilderness of the people, and there will I plead with you face to face. 36 Like as I pleaded with your fathers in the wilderness of the land of Egypt, so will I plead with you, saith the Lord GOD. 37 And I will cause you to pass under the rod, and I will bring you into the bond of the covenant: 38 And I will purge out from among you the rebels, and them that transgress against me: I will bring them forth out of the country where they sojourn, and they shall not enter into the land of Israel: and ye shall know that I am the LORD. 39 As for you, O house of Israel, thus saith the Lord GOD; Go ye, serve ye every one his idols, and hereafter also , if ye will not hearken unto me: but pollute ye my holy name no more with your gifts, and with your idols. 40 For in mine holy mountain, in the mountain of the height of Israel, saith the Lord GOD, there shall all the house of Israel, all of them in the land, serve me: there will I accept them, and there will I require your offerings, and the firstfruits of your oblations, with all your holy things. 41 I will accept you with your sweet savour, when I bring you out from the people, and gather you out of the countries wherein ye have been scattered; and I will be sanctified in you before the heathen. 42 And ye shall know that I am the LORD, when I shall bring you into the land of Israel, into the country for the which I lifted up mine hand to give it to your fathers. 43 And there shall ye remember your ways, and all your doings, wherein ye have been defiled; and ye shall lothe yourselves in your own sight for all your evils that ye have committed. 44 And ye shall know that I am the LORD, when I have wrought with you for my name’s sake, not according to your wicked ways, nor according to your corrupt doings, O ye house of Israel, saith the Lord GOD.
45 ¶ Moreover the word of the LORD came unto me, saying, 46 Son of man, set thy face toward the south, and drop thy word toward the south, and prophesy against the forest of the south field; 47 And say to the forest of the south, Hear the word of the LORD; Thus saith the Lord GOD; Behold, I will kindle a fire in thee, and it shall devour every green tree in thee, and every dry tree: the flaming flame shall not be quenched, and all faces from the south to the north shall be burned therein. 48 And all flesh shall see that I the LORD have kindled it: it shall not be quenched. 49 Then said I, Ah Lord GOD! they say of me, Doth he not speak parables?
