1 Dārijs nolēma iecelt simts divdesmit apgabalu pārvaldniekus, kas būtu sadalīti pa visu valsti, 2 bet pār tiem trīs priekšniekus, un Daniēls bija viens no tiem trim. Pārvaldniekiem bija jādod priekšniekiem pārskats, lai ķēniņam nebūtu zaudējumu. 3 Daniēls bija pārāks par citiem priekšniekiem un par visiem pārvaldniekiem, tāpēc ka viņā mājoja spēcīgs gars; un ķēniņš bija nodomājis uzticēt viņam pārvaldīt visu valsti. 4 Tad priekšnieki un pārvaldnieki meklēja iemeslu, lai varētu apsūdzēt Daniēlu nolaidībā valsts pārvaldes lietās, bet tie nevarēja nekā kaitīga atrast, jo viņš bija uzticams, viņa rīcībā nebija atrodama nolaidība vai noziegums. 5 Tad tie vīri sacīja: "Mēs neatradīsim iemesla apsūdzībai pret šo Daniēlu, varbūt tikai viņa Dieva godināšanas jautājumā." 6 Tad šie priekšnieki un pārvaldnieki gāja kopā pie ķēniņa un sacīja: "Ķēniņš Dārijs lai dzīvo mūžīgi! 7 Visi augstākie valsts ierēdņi, priekšnieki, apgabalu pārvaldnieki un valsts padom nieki, kā arī augstākie pavēlnieki nolēma, ka izdodama ķēniņa pavēle, rīkojums un aizliegums, saskaņā ar kuru ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā griežas ar lūgšanu vai lūgumu pie kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi pie tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē. 8 Tad nu pasludini šādu aizliegumu, un tas lai ir rakstīts ķēniņa rīkojums, kas pēc negrozāmiem mēdiešu un persiešu likumiem nekad nevar tikt atcelts!" 9 Tad ķēniņš Dārijs lika uzrakstīt šādu rīkojumu ar jaunizsludināmo aizliegumu. 10 Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis. 11 Tad istabā ielauzās šie viņam naidīgie vīri un atrada to Dievu lūdzam un slavējam. 12 Tad tie gāja pie ķēniņa un tam jautāja: "Vai tu neizdevi pavēli, ka ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā ko lūgtu no kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi tikai no tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē?" Ķēniņš atbildēja un sacīja: "Tiešām, tas tā ir, un pēc mēdiešu un persiešu likumiem pavēle ir negrozāma!" 13 Tad tie sacīja ķēniņam: "Daniēls, viens no trimdā atvestajiem jūdiem, neievēro ne tevi, ak, ķēniņ, ne tavu pavēli, ko tu izdevi: viņš skaita lūgšanu savam Dievam trīs reizes dienā." 14 Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš visai noskuma un sāka prātot, kā izglābt Daniēlu, un līdz pat saules rietam viņš visādi gudroja, kā to atsvabināt. 15 Tad tie paši vīri atkal steigšus devās pie ķēniņa un teica: "Tu zini, ak, ķēniņ, mēdiešiem un persiešiem ir tāds likums, ka ķēniņa izdota pavēle nav nedz grozāma, nedz atceļama." 16 Tad ķēniņš pavēlēja atvest Daniēlu un to iemest lauvu bedrē. Ķēniņš sacīja vēl Daniēlam: "Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!" 17 Un apkalpotāji atnesa akmeni un to uzlika bedrei virsū, un ķēniņš aizzīmogoja to ar savu gredzenu un ar savu augstāko ierēdņu zīmogu, lai nekāda neparedzēta iejaukšanās par labu Daniēlam nevarētu notikt. 18 Tad ķēniņš gāja savā pilī un gavēja cauru nakti, viņš nelika arī pasaukt kādu no savām sievām, un tomēr viņš nevarēja nemaz gulēt. 19 Rītā agri, tikko svīda gaisma, ķēniņš piecēlās un gāja steigšus uz lauvu bedri. 20 Pienācis bedres tuvumā, viņš sauca noskumušā balsī pēc Daniēla un sacīja: "Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?" 21 Tad Daniēls atbildēja un sacīja: "Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! 22 Mans Dievs sūtīja Savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī pret ķēniņu es neesmu darījis nekā ļauna." 23 Tad ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam. 24 Tad ķēniņš pavēlēja atvest tos vīrus, kas bija apsūdzējuši Daniēlu, un tos iemeta lauvu bedrē līdz ar viņu sievām un bērniem. Un tie nebija vēl nokrituši līdz bedres dibenam, kad lauvas tos sakampa un saplosīja un tiem sadrupināja visus viņu kaulus. 25 Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visām tautām, tautībām un valodām, kas dzīvo zemes virsū: "Lai svētības jums būtu bagātīgi! 26 Tā ir mana pavēle: visā manā valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs, tas paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala. 27 Viņš izglābj un atsvabina, un dara zīmes un brīnumus debesīs un virs zemes, Viņš izglāba Daniēlu no lauvu rīkles." 28 Šis Daniēls kļuva varens vīrs Dārija un persieša Kīra valdīšanas laikā.
1 It pleased Darius to set over the kingdom an hundred and twenty princes, which should be over the whole kingdom; 2 And over these three presidents; of whom Daniel was first: that the princes might give accounts unto them, and the king should have no damage. 3 Then this Daniel was preferred above the presidents and princes, because an excellent spirit was in him; and the king thought to set him over the whole realm.
4 ¶ Then the presidents and princes sought to find occasion against Daniel concerning the kingdom; but they could find none occasion nor fault; forasmuch as he was faithful, neither was there any error or fault found in him. 5 Then said these men, We shall not find any occasion against this Daniel, except we find it against him concerning the law of his God.
6 Then these presidents and princes assembled together to the king, and said thus unto him, King Darius, live for ever. 7 All the presidents of the kingdom, the governors, and the princes, the counsellors, and the captains, have consulted together to establish a royal statute, and to make a firm decree, that whosoever shall ask a petition of any God or man for thirty days, save of thee, O king, he shall be cast into the den of lions. 8 Now, O king, establish the decree, and sign the writing, that it be not changed, according to the law of the Medes and Persians, which altereth not. 9 Wherefore king Darius signed the writing and the decree.
10 ¶ Now when Daniel knew that the writing was signed, he went into his house; and his windows being open in his chamber toward Jerusalem, he kneeled upon his knees three times a day, and prayed, and gave thanks before his God, as he did aforetime.
11 Then these men assembled, and found Daniel praying and making supplication before his God. 12 Then they came near, and spake before the king concerning the king’s decree; Hast thou not signed a decree, that every man that shall ask a petition of any God or man within thirty days, save of thee, O king, shall be cast into the den of lions? The king answered and said, The thing is true, according to the law of the Medes and Persians, which altereth not. 13 Then answered they and said before the king, That Daniel, which is of the children of the captivity of Judah, regardeth not thee, O king, nor the decree that thou hast signed, but maketh his petition three times a day. 14 Then the king, when he heard these words, was sore displeased with himself, and set his heart on Daniel to deliver him: and he laboured till the going down of the sun to deliver him. 15 Then these men assembled unto the king, and said unto the king, Know, O king, that the law of the Medes and Persians is , That no decree nor statute which the king establisheth may be changed. 16 Then the king commanded, and they brought Daniel, and cast him into the den of lions. Now the king spake and said unto Daniel, Thy God whom thou servest continually, he will deliver thee. 17 And a stone was brought, and laid upon the mouth of the den; and the king sealed it with his own signet, and with the signet of his lords; that the purpose might not be changed concerning Daniel.
18 ¶ Then the king went to his palace, and passed the night fasting: neither were instruments of musick brought before him: and his sleep went from him. 19 Then the king arose very early in the morning, and went in haste unto the den of lions. 20 And when he came to the den, he cried with a lamentable voice unto Daniel: and the king spake and said to Daniel, O Daniel, servant of the living God, is thy God, whom thou servest continually, able to deliver thee from the lions? 21 Then said Daniel unto the king, O king, live for ever. 22 My God hath sent his angel, and hath shut the lions’ mouths, that they have not hurt me: forasmuch as before him innocency was found in me; and also before thee, O king, have I done no hurt. 23 Then was the king exceeding glad for him, and commanded that they should take Daniel up out of the den. So Daniel was taken up out of the den, and no manner of hurt was found upon him, because he believed in his God.
24 ¶ And the king commanded, and they brought those men which had accused Daniel, and they cast them into the den of lions, them, their children, and their wives; and the lions had the mastery of them, and brake all their bones in pieces or ever they came at the bottom of the den.
25 ¶ Then king Darius wrote unto all people, nations, and languages, that dwell in all the earth; Peace be multiplied unto you. 26 I make a decree, That in every dominion of my kingdom men tremble and fear before the God of Daniel: for he is the living God, and stedfast for ever, and his kingdom that which shall not be destroyed, and his dominion shall be even unto the end. 27 He delivereth and rescueth, and he worketh signs and wonders in heaven and in earth, who hath delivered Daniel from the power of the lions. 28 So this Daniel prospered in the reign of Darius, and in the reign of Cyrus the Persian.
