1 Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā. 2 Atveriet mums savas sirdis, mēs neesam nevienam pāri darījuši, nevienu neesam veduši postā, nevienu pievīluši. 3 To es nesaku notiesādams. Jo es jums to jau esmu sacījis, ka jūs esat mūsu sirdīs, lai mēs kopā mirtu un kopā dzīvotu. 4 Man ir pilnīga uzticība uz jums, es esmu lepns uz jums un ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām, mans prieks ir ļoti liels. 5 Kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes. 6 Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu; 7 un ne ar viņa atnākšanu vien, bet arī ar to iepriecu, ko viņš saņēmis no jums, kad viņš mums stāstīja par jūsu ilgām, par jūsu skumjām, par jūsu rūpēm par mani, tad mani pārņēma vēl lielāks prieks. 8 Jebšu es jūs ar savu vēstuli esmu skumdinājis, tomēr es to nenožēloju; ja es agrāk arī to nožēloju - jo es redzu gan, ka šī vēstule jūs skumdināja, lai arī tikai uz brīdi, - 9 tad tagad es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu. 10 Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi. 11 Jo redziet, šīs dievišķās skumjas - kādu rosību tās ir jūsos modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi. 12 Ko es jums arī rakstīju, tas nenotika apvainotāja vai apvainotā dēļ, bet tādēļ, lai jūsu rūpība par mums parādītos jūsu vidū Dieva priekšā. 13 Tādēļ mēs esam iepriecināti. Mūsu ieprieca top vēl pilnīgāka, vērojot Tita prieku, jo jūs visi esat viņa garu atspirdzinājuši. 14 Ja es jūs viņam kaut kā esmu slavējis, tad es neesmu palicis kaunā; bet, tāpat kā es jums visās lietās esmu runājis patiesību, tā arī mūsu uzslava Titam ir bijusi patiesība. 15 Viņa sirsnība pret jums ir vēl lielāka, atceroties jūsu paklausību, kā jūs viņu uzņēmāt ar bailēm un bijību. 16 Es priecājos, ka varu uz jums paļauties visās lietās.
1 Having therefore these promises, dearly beloved, let us cleanse ourselves from all filthiness of the flesh and spirit, perfecting holiness in the fear of God.
2 Receive us; we have wronged no man, we have corrupted no man, we have defrauded no man. 3 I speak not this to condemn you : for I have said before, that ye are in our hearts to die and live with you . 4 Great is my boldness of speech toward you, great is my glorying of you: I am filled with comfort, I am exceeding joyful in all our tribulation. 5 For, when we were come into Macedonia, our flesh had no rest, but we were troubled on every side; without were fightings, within were fears. 6 Nevertheless God, that comforteth those that are cast down, comforted us by the coming of Titus; 7 And not by his coming only, but by the consolation wherewith he was comforted in you, when he told us your earnest desire, your mourning, your fervent mind toward me; so that I rejoiced the more. 8 For though I made you sorry with a letter, I do not repent, though I did repent: for I perceive that the same epistle hath made you sorry, though it were but for a season. 9 Now I rejoice, not that ye were made sorry, but that ye sorrowed to repentance: for ye were made sorry after a godly manner, that ye might receive damage by us in nothing. 10 For godly sorrow worketh repentance to salvation not to be repented of: but the sorrow of the world worketh death. 11 For behold this selfsame thing, that ye sorrowed after a godly sort, what carefulness it wrought in you, yea, what clearing of yourselves, yea, what indignation, yea, what fear, yea, what vehement desire, yea, what zeal, yea, what revenge! In all things ye have approved yourselves to be clear in this matter. 12 Wherefore, though I wrote unto you, I did it not for his cause that had done the wrong, nor for his cause that suffered wrong, but that our care for you in the sight of God might appear unto you. 13 Therefore we were comforted in your comfort: yea, and exceedingly the more joyed we for the joy of Titus, because his spirit was refreshed by you all. 14 For if I have boasted any thing to him of you, I am not ashamed; but as we spake all things to you in truth, even so our boasting, which I made before Titus, is found a truth. 15 And his inward affection is more abundant toward you, whilst he remembereth the obedience of you all, how with fear and trembling ye received him. 16 I rejoice therefore that I have confidence in you in all things.
