1 Bet pēc divdesmit gadiem, kad Salamans bija uzcēlis Tā Kunga namu un savu namu, 2 tad Salamans no jauna nocietināja tās pilsētas, ko Hūrāms no savējām bija piešķīris Salamanam, un viņš tur novietoja Israēla bērnus. 3 Pēc tam Salamans devās uz Hamat-Cobu un to iekaroja. 4 Un viņš nocietināja tuksnesī Tadmoru un visas pārējās noliktavu pilsētas, ko viņš Hamatā bija cēlis. 5 Un viņš izveidoja Kalna un Lejas Bet-Horonu par stiprām pilsētām ar mūriem, vārtiem un vārtu aizšaujamiem, 6 tāpat arī Baalatu un visas noliktavu pilsētas, kas Salamanam piederēja, un visas kara ratu pilsētas, visas jātnieku pilsētas un visas pilsētas, ko Salamans vēlējās uzcelt gan Jeruzālemē, gan Libanonā, gan arī visā viņa ķēniņa valstī. 7 Un visiem ļaudīm, kas bija atlikušies no hetiešiem, no amoriešiem, no ferisiešiem, no heviešiem un no jebusiešiem, kuri nebija Israēla izcelsmes, 8 viņu pēcnācējiem, kas bija palikuši pēc viņiem šinī zemē un kurus Israēla bērni nebija pilnīgi iznīcinājuši, - tiem Salamans uzlika darbu klausību, līdz pat šai dienai. 9 Bet no Israēla dēliem Salamans nevienu nepadarīja par vergu savos darbos, bet tie kalpoja karaspēkā kā karavīri, kā virsnieki un kā pavēlnieki pār viņa kara ratiem un pār viņa jātniekiem. 10 Un pārraugu skaits, kas bija ķēniņam Salamanam, bija divi simti piecdesmit; viņu pienākums bija uzraudzīt tautu tās darbos. 11 Un faraona meitas dzīvokli Salamans pārvietoja no Dāvida pilsētas augšup uz to namu, ko viņš viņai bija uzcēlis, jo viņš teica tā: "Nevienai manai sievai nebūs dzīvot Israēla ķēniņa Dāvida namā, jo tās ir svētas vietas, kopš tajās ir novietots Tā Kunga šķirsts." 12 Tad Salamans upurēja Tam Kungam dedzināmos upurus uz Tā Kunga altāra, ko viņš bija uzcēlis priekštelpas priekšā, 13 upurēdams ikkatru dienu savu tiesu, kā Mozus bija pavēlējis, sabatos un Jauna mēness svētkos, un noteiktos svētkos trīs reizes gadā: Neraudzētās maizes svētkos, nedēļas svētkos un Būdiņu svētkos. 14 Un viņš pēc sava tēva Dāvida pavēles izveidoja nodaļas - priesterus kalpošanai un levītus savam amatam, slavēt un palīdzēt priesteriem, kā noteikts, ik dienas; tāpat viņš noteica vārtu sargu nodaļām noteiktus vārtus sargāšanai; tā viņš izpildīja Dāvida, Dieva vīra, pavēles. 15 Un nevienā vietā viņi neatkāpās no ķēniņa rīkojumiem par priesteriem un levītiem un arī par dārgumu krātuvēm. 16 Tā Salamans pabeidza visu savu darbu, no Tā Kunga nama pamatu likšanas dienas līdz Tā Kunga nama pilnīgai uzcelšanai. 17 Tad Salamans devās uz Ecion-Geberu un uz Ēlatu jeb Ēlotu, kas atradās jūras malā Edoma zemē. 18 Bet Hūrāms viņam nosūtīja ar saviem kalpiem kuģus un ļaudis, kas labi pazina jūru. Viņi devās kopā ar Salamana kalpiem uz Ofīru, atveda no turienes četri simti piecdesmit talentus zelta un to nodeva ķēniņam Salamanam.
1 And it came to pass at the end of twenty years, wherein Solomon had built the house of the LORD, and his own house, 2 That the cities which Huram had restored to Solomon, Solomon built them, and caused the children of Israel to dwell there. 3 And Solomon went to Hamath-zobah, and prevailed against it. 4 And he built Tadmor in the wilderness, and all the store cities, which he built in Hamath. 5 Also he built Beth-horon the upper, and Beth-horon the nether, fenced cities, with walls, gates, and bars; 6 And Baalath, and all the store cities that Solomon had, and all the chariot cities, and the cities of the horsemen, and all that Solomon desired to build in Jerusalem, and in Lebanon, and throughout all the land of his dominion.
7 ¶ As for all the people that were left of the Hittites, and the Amorites, and the Perizzites, and the Hivites, and the Jebusites, which were not of Israel, 8 But of their children, who were left after them in the land, whom the children of Israel consumed not, them did Solomon make to pay tribute until this day. 9 But of the children of Israel did Solomon make no servants for his work; but they were men of war, and chief of his captains, and captains of his chariots and horsemen. 10 And these were the chief of king Solomon’s officers, even two hundred and fifty, that bare rule over the people.
11 ¶ And Solomon brought up the daughter of Pharaoh out of the city of David unto the house that he had built for her: for he said, My wife shall not dwell in the house of David king of Israel, because the places are holy, whereunto the ark of the LORD hath come.
12 ¶ Then Solomon offered burnt offerings unto the LORD on the altar of the LORD, which he had built before the porch, 13 Even after a certain rate every day, offering according to the commandment of Moses, on the sabbaths, and on the new moons, and on the solemn feasts, three times in the year, even in the feast of unleavened bread, and in the feast of weeks, and in the feast of tabernacles.
14 ¶ And he appointed, according to the order of David his father, the courses of the priests to their service, and the Levites to their charges, to praise and minister before the priests, as the duty of every day required: the porters also by their courses at every gate: for so had David the man of God commanded. 15 And they departed not from the commandment of the king unto the priests and Levites concerning any matter, or concerning the treasures. 16 Now all the work of Solomon was prepared unto the day of the foundation of the house of the LORD, and until it was finished. So the house of the LORD was perfected.
17 ¶ Then went Solomon to Ezion-geber, and to Eloth, at the sea side in the land of Edom. 18 And Huram sent him by the hands of his servants ships, and servants that had knowledge of the sea; and they went with the servants of Solomon to Ophir, and took thence four hundred and fifty talents of gold, and brought them to king Solomon.
