1 Tad atnāca vīri no Kirjat-Jeārimas un aizveda Tā Kunga šķirstu kalnup, un tie to noveda Abinadaba namā uz pakalna; tur viņi iesvētīja tā dēlu Ēleāzaru, lai tas apsargātu Tā Kunga šķirstu. 2 Un pagāja no tās dienas, kopš šķirsts bija novietots Kirjat-Jeārimā, daudz laika, pilni divdesmit gadi, un viss Israēla nams vaimanāja un meklēja To Kungu. 3 Tad Samuēls runāja, visam Israēla namam sacīdams: "Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie Tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un Aštartes tēlus, pievērsiet savu sirdi Tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam, tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas." 4 Un tad Israēla bērni izmeta Baala un Aštartes tēlus un kalpoja vienīgi Tam Kungam. 5 Un Samuēls sacīja: "Sapulciniet visu Israēlu Micpā, tad es jūsu labad piesaukšu To Kungu!" 6 Un tie tika sapulcināti Micpā, un viņi smēla ūdeni un to izlēja Tā Kunga priekšā; un viņi to dienu gavēja un sacīja: "Mēs esam grēkojuši Tā Kunga priekšā." Tā Samuēls Micpā sprieda tiesu pār Israēla bērniem. 7 Kad filistieši dzirdēja, ka Israēla bērni ir sapulcējušies Micpā, tad filistiešu lielkungi devās kalnā pret Israēlu. Un Israēla bērniem, to dzirdot, sametās bailes filistiešu priekšā. 8 Un Israēla bērni sacīja Samuēlam: "Nemities mūsu labad skaļi piesaukt To Kungu, mūsu Dievu, lai Viņš mūs izglābj no filistiešu rokas!" 9 Tad Samuēls ņēma vienu zīdāmu jēru un to visu upurēja Tam Kungam kā dedzināmo upuri; un Samuēls skaļā balsī lūdza Israēla labad To Kungu, un Tas Kungs viņu uzklausīja. 10 Kad Samuēls patlaban upurēja Tam Kungam dedzināmo upuri, tad filistieši ar kauju uzbruka Israēlam; bet Tas Kungs tanī dienā lika lielam negaisam ar briesmīgiem pērkona grāvieniem iet pāri filistiešiem un iedvesa tiem tādas bailes un radīja viņos tādu sajukumu, ka tie tika Israēla sakauti. 11 Un Israēla vīri devās laukā no Micpas, un tie kāva filistiešus un vajāja tos līdz pat Bet-Karai. 12 Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp Micpu un Šenu; viņš nosauca to vārdā Eben-Ēzera un sacīja: "Līdz šejienei Tas Kungs mums ir palīdzējis." 13 Tā filistieši tika pazemoti, un tie vairs nenāca Israēla robežās; un Tā Kunga roka bija visu laiku pret filistiešiem, kamēr Samuēls dzīvoja. 14 Bet tās pilsētas, ko filistieši bija atņēmuši Israēlam, nonāca atkal atpakaļ Israēla īpašumā no Ekronas līdz Gātai, un arī to robežu apgabalus Israēls izrāva no filistiešu rokas. Un miers bija arī starp Israēlu un amoriešiem. 15 Un Samuēls bija soģis pār Israēlu visu savu dzīves laiku. 16 Un viņš gāja gadu no gada visapkārt uz Bēteli, Gilgalu un Micpu; un, kad nu viņš visās tanīs vietās bija Israēlu tiesājis, 17 tad viņš atkal atgriezās atpakaļ Rāmā, jo tur bija viņa nams, un tur viņš arī sprieda tiesu pār Israēlu, un tur viņš uzcēla altāri Tam Kungam.
1 And the men of Kirjath-jearim came, and fetched up the ark of the LORD, and brought it into the house of Abinadab in the hill, and sanctified Eleazar his son to keep the ark of the LORD. 2 And it came to pass, while the ark abode in Kirjath-jearim, that the time was long; for it was twenty years: and all the house of Israel lamented after the LORD.
3 ¶ And Samuel spake unto all the house of Israel, saying, If ye do return unto the LORD with all your hearts, then put away the strange gods and Ashtaroth from among you, and prepare your hearts unto the LORD, and serve him only: and he will deliver you out of the hand of the Philistines. 4 Then the children of Israel did put away Baalim and Ashtaroth, and served the LORD only. 5 And Samuel said, Gather all Israel to Mizpeh, and I will pray for you unto the LORD. 6 And they gathered together to Mizpeh, and drew water, and poured it out before the LORD, and fasted on that day, and said there, We have sinned against the LORD. And Samuel judged the children of Israel in Mizpeh.
7 And when the Philistines heard that the children of Israel were gathered together to Mizpeh, the lords of the Philistines went up against Israel. And when the children of Israel heard it , they were afraid of the Philistines. 8 And the children of Israel said to Samuel, Cease not to cry unto the LORD our God for us, that he will save us out of the hand of the Philistines.
9 ¶ And Samuel took a sucking lamb, and offered it for a burnt offering wholly unto the LORD: and Samuel cried unto the LORD for Israel; and the LORD heard him. 10 And as Samuel was offering up the burnt offering, the Philistines drew near to battle against Israel: but the LORD thundered with a great thunder on that day upon the Philistines, and discomfited them; and they were smitten before Israel. 11 And the men of Israel went out of Mizpeh, and pursued the Philistines, and smote them, until they came under Beth-car. 12 Then Samuel took a stone, and set it between Mizpeh and Shen, and called the name of it Eben-ezer, saying, Hitherto hath the LORD helped us.
13 ¶ So the Philistines were subdued, and they came no more into the coast of Israel: and the hand of the LORD was against the Philistines all the days of Samuel. 14 And the cities which the Philistines had taken from Israel were restored to Israel, from Ekron even unto Gath; and the coasts thereof did Israel deliver out of the hands of the Philistines. And there was peace between Israel and the Amorites. 15 And Samuel judged Israel all the days of his life. 16 And he went from year to year in circuit to Beth-el, and Gilgal, and Mizpeh, and judged Israel in all those places. 17 And his return was to Ramah; for there was his house; and there he judged Israel; and there he built an altar unto the LORD.
