1 Un Samuēls pasludināja šo Dieva atklāsmi visam Israēlam. Israēls devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezeras, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pie Afekas. 2 Un filistieši nostājās pret Israēlu, un kauja izvērsās jo plaša, un Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoši vīru. 3 Kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: "Kādēļ Tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šīlo pie sevis Tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas." 4 Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šīlo, un tie atveda no turienes Dieva, Tā Kunga Cebaota, kas mīt ķerubu tronī, derības šķirstu; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt arī abi Ēļa dēli - Hofnus un Pinehass. 5 Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja. 6 Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: "Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?" Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, 7 tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: "Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē." Un tie sacīja: "Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar! 8 Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām! 9 Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!" 10 Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku. 11 Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehass, nomira. 12 Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šīlo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme. 13 Kad viņš tur nonāca, tad redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja. 14 Un, kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: "Ko nozīmē šī briesmīgā kliegšana?" Tad tas vīrs steigdamies ienāca un pateica to Ēlim. 15 Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt. 16 Un, kad tas vīrs sacīja Ēlim: "Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka," - tad Ēlis jautāja: "Kā tad tur iet, mans dēls?" 17 Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: "Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu." 18 Un notika, tiklīdz tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus. 19 Bet viņa vedeklas, Pinehasa sievas, dzemdību laiks bija tuvu. Kad tā dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts ticis atņemts, ka tās vīratēvs miris un arī viņas pašas vīrs pagalam, tad viņa saļodzījās un dzemdēja, jo tai it pēkšņi bija uznākušas sāpes. 20 Un tanī brīdī, kad arī viņa mira, tad tās sievas, kas pie viņas stāvēja klāt, sacīja: "Nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdējusi." Bet viņa vairs neatbildēja un neņēma to pie sirds. 21 Tomēr tā vēl nosauca to puisēnu vārdā Ihabods, ar ko tā gribēja teikt: godība ir atņemta nost no Israēla, - tādēļ ka atņemts bija Dieva šķirsts un tādēļ ka bija miris viņas vīratēvs, kā arī viņas vīrs. 22 Un viņa sacīja: "Godība ir atņemta Israēlam, tādēļ ka ticis atņemts Dieva šķirsts, mans vīratēvs un mans vīrs!"
1 And the word of Samuel came to all Israel. Now Israel went out against the Philistines to battle, and pitched beside Eben-ezer: and the Philistines pitched in Aphek. 2 And the Philistines put themselves in array against Israel: and when they joined battle, Israel was smitten before the Philistines: and they slew of the army in the field about four thousand men.
3 ¶ And when the people were come into the camp, the elders of Israel said, Wherefore hath the LORD smitten us to day before the Philistines? Let us fetch the ark of the covenant of the LORD out of Shiloh unto us, that, when it cometh among us, it may save us out of the hand of our enemies. 4 So the people sent to Shiloh, that they might bring from thence the ark of the covenant of the LORD of hosts, which dwelleth between the cherubims: and the two sons of Eli, Hophni and Phinehas, were there with the ark of the covenant of God. 5 And when the ark of the covenant of the LORD came into the camp, all Israel shouted with a great shout, so that the earth rang again. 6 And when the Philistines heard the noise of the shout, they said, What meaneth the noise of this great shout in the camp of the Hebrews? And they understood that the ark of the LORD was come into the camp. 7 And the Philistines were afraid, for they said, God is come into the camp. And they said, Woe unto us! for there hath not been such a thing heretofore. 8 Woe unto us! who shall deliver us out of the hand of these mighty Gods? these are the Gods that smote the Egyptians with all the plagues in the wilderness. 9 Be strong, and quit yourselves like men, O ye Philistines, that ye be not servants unto the Hebrews, as they have been to you: quit yourselves like men, and fight.
10 ¶ And the Philistines fought, and Israel was smitten, and they fled every man into his tent: and there was a very great slaughter; for there fell of Israel thirty thousand footmen. 11 And the ark of God was taken; and the two sons of Eli, Hophni and Phinehas, were slain.
12 ¶ And there ran a man of Benjamin out of the army, and came to Shiloh the same day with his clothes rent, and with earth upon his head. 13 And when he came, lo, Eli sat upon a seat by the wayside watching: for his heart trembled for the ark of God. And when the man came into the city, and told it , all the city cried out. 14 And when Eli heard the noise of the crying, he said, What meaneth the noise of this tumult? And the man came in hastily, and told Eli. 15 Now Eli was ninety and eight years old; and his eyes were dim, that he could not see. 16 And the man said unto Eli, I am he that came out of the army, and I fled to day out of the army. And he said, What is there done, my son? 17 And the messenger answered and said, Israel is fled before the Philistines, and there hath been also a great slaughter among the people, and thy two sons also, Hophni and Phinehas, are dead, and the ark of God is taken. 18 And it came to pass, when he made mention of the ark of God, that he fell from off the seat backward by the side of the gate, and his neck brake, and he died: for he was an old man, and heavy. And he had judged Israel forty years.
19 ¶ And his daughter in law, Phinehas’ wife, was with child, near to be delivered: and when she heard the tidings that the ark of God was taken, and that her father in law and her husband were dead, she bowed herself and travailed; for her pains came upon her. 20 And about the time of her death the women that stood by her said unto her, Fear not; for thou hast born a son. But she answered not, neither did she regard it . 21 And she named the child I-chabod, saying, The glory is departed from Israel: because the ark of God was taken, and because of her father in law and her husband. 22 And she said, The glory is departed from Israel: for the ark of God is taken.
