1 Kad tai laikā filistieši sapulcināja savu karaspēku kara gājienam pret Israēlu, tad Ahišs sacīja Dāvidam: "Tev nopietni ir jāievēro, ka tev līdz ar taviem vīriem ir jāiet karā kopā ar mani." 2 Tad Dāvids sacīja Ahišam: "Labi! Gan tu pats redzēsi, ko tavs kalps spēj veikt." Un Ahišs sacīja Dāvidam: "Tāpēc es tevi iecelšu par savu miesassargu uz visiem laikiem." 3 Bet Samuēls jau bija nomiris, un viss Israēls bija par viņu sērojis, un tie bija viņu apglabājuši Rāmā, viņa dzimtajā pilsētā. Un Sauls bija izdzinis no zemes zīlniekus un burvjus. 4 Kad filistieši bija sapulcējušies, tad tie devās ceļā un apmetās nometnē pie Šunamas. Tikmēr arī Sauls sapulcināja visu Israēlu un apmetās nometnē Gilboas pakalnos. 5 Kad Sauls ieraudzīja filistiešu karaspēka nometni, tad viņš izbijās, un viņa sirdi pārņēma lielas bailes. 6 Un Sauls jautāja To Kungu, bet Tas Kungs viņam neatbildēja nedz ar sapņu, nedz ar urīma, nedz ar praviešu starpniecību. 7 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: "Atrodiet man kādu sievu, kurai ir vara pār mirušo gariem, ka es varētu pie tās doties un to izvaicāt." Un viņa kalpi tam atbildēja: "Redzi, En-Dorā dzīvo kāda sieva, kas ir šāda mirušo garu izsaucēja." 8 Tad Sauls padarīja sevi nepazīstamu, viņš uzvilka citas drēbes un kopā ar diviem saviem pavadoņiem devās ceļā. Kad viņi naktī nonāca pie tās sievas, viņš tai sacīja: "Lūdzu, nosaki man ar mirušo garu izsaukšanu nākotni un liec uznākt augšā tam garam, ko es tev nosaukšu." 9 Bet šī sieva viņam atbildēja: "Redzi, tu taču pats zini, ko Sauls ir izdarījis un ka viņš mirušo garu izsaucējus un burvjus ir šai zemē izskaudis. Kāpēc tu liec lamatas manai dzīvībai, lai mani nonāvētu?" 10 Bet Sauls viņai zvērēja pie Tā Kunga un sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, tev tas netiks pieskaitīts kā pārkāpums!" 11 Un tad šī sieva jautāja: "Ko lai es tev izsaucu?" Viņš atbildēja: "Liec, lai man parādās Samuēls!" 12 Kad šī sieva ieraudzīja Samuēlu, tad tā iebrēcās ar skaļu balsi un Saulam sacīja, teikdama: "Kāpēc tu mani esi pievīlis? Tu esi Sauls!" 13 Un ķēniņš viņai sacīja: "Nebīsties! Bet ko tu redzi?" Un sieva sacīja Saulam: "Es redzu pārcilvēcisku būtni kāpjam ārā no zemes." 14 Un viņš tai jautāja: "Kāds viņš ir pēc sava izskata?" Un viņa atbildēja: "Tur kāpj augšā vecs vīrs, ietinies mētelī." Tad Sauls noprata, ka tas ir Samuēls, un viņš noliecās ar savu vaigu pie zemes, parādīdams tam godu. 15 Un Samuēls sacīja Saulam: "Kāpēc tu mani traucē manā mierā, likdams man nākt augšā?" Tad Sauls sacīja: "Es esmu lielās bailēs, jo filistieši ir uzsākuši karu pret mani, bet Dievs ir no manis atstājies, un Viņš man vairs nedod atbildi nedz ar praviešu vārdiem, nedz sapņiem. Tāpēc es esmu licis tevi izsaukt, lai tu man dotu padomu, ko lai es daru." 16 Tad Samuēls sacīja: "Kāpēc tad tu mani vaicā, ja jau Tas Kungs no tevis ir novērsies un ir kļuvis tavs ienaidnieks? 17 Tas Kungs taču ir tev darījis tikai to, ko Viņš caur mani ir sacījis: Tas Kungs ir valstību izrāvis no tavas rokas un to iedevis Dāvidam, tavam tuvākam. 18 Tāpēc ka tu neesi klausījis Tā Kunga balsij un arī neesi licis piepildīties Viņa dusmu bargumam pret Amaleku, tāpēc Tas Kungs tev šodien to dara. 19 Un Tas Kungs nodos Israēlu līdz ar tevi filistiešu rokā, jo rīt tu būsi ar saviem dēliem pie manis, un Tas Kungs Israēla karaspēku nodos filistiešu rokā!" 20 Tad piepeši Sauls nogāzās visā savā garumā, kā viņš stāvēja, pie zemes: tik ļoti viņš bija izbijies no Samuēla vārdiem. Viņam arī nebija vairs spēka, tādēļ ka viņš nebija visu to dienu un visu to nakti nekā ēdis. 21 Kad tā sieva nāca pie Saula un redzēja, ka viņš bija ļoti izbijies, tad tā viņam sacīja: "Redzi, tava kalpone ir tavai balsij klausījusi, un es esmu savu dzīvību likusi savā rokā un paklausījusi taviem vārdiem, ko tu esi man sacījis! 22 Tad nu klausi arī tu tagad, lūdzams, savas kalpones balsi, jo es gribu celt tev galdā kādu kumosu maizes: ēd, lai tev būtu spēka, ka tu vari doties atceļā." 23 Taču viņš noraidīja viņu un sacīja: "Es negribu ēst!" Bet, kad viņa kalpi kopā ar to sievu viņu piespieda, tad viņš paklausīja viņu padomam; viņš piecēlās no zemes un apsēdās gultā. 24 Un tai sievai bija barots teļš aplokā, un viņa steidzās un to nokāva. Tad viņa ņēma smalkos miltus un tos samīcīja, un izcepa neraudzētas maizes. 25 Un viņa visu to cēla priekšā Saulam un viņa kalpiem, un tie ēda, cēlās un aizgāja no šīs vietas tai pašā naktī.
1 And it came to pass in those days, that the Philistines gathered their armies together for warfare, to fight with Israel. And Achish said unto David, Know thou assuredly, that thou shalt go out with me to battle, thou and thy men. 2 And David said to Achish, Surely thou shalt know what thy servant can do. And Achish said to David, Therefore will I make thee keeper of mine head for ever.
3 ¶ Now Samuel was dead, and all Israel had lamented him, and buried him in Ramah, even in his own city. And Saul had put away those that had familiar spirits, and the wizards, out of the land. 4 And the Philistines gathered themselves together, and came and pitched in Shunem: and Saul gathered all Israel together, and they pitched in Gilboa. 5 And when Saul saw the host of the Philistines, he was afraid, and his heart greatly trembled. 6 And when Saul enquired of the LORD, the LORD answered him not, neither by dreams, nor by Urim, nor by prophets.
7 ¶ Then said Saul unto his servants, Seek me a woman that hath a familiar spirit, that I may go to her, and enquire of her. And his servants said to him, Behold, there is a woman that hath a familiar spirit at Endor. 8 And Saul disguised himself, and put on other raiment, and he went, and two men with him, and they came to the woman by night: and he said, I pray thee, divine unto me by the familiar spirit, and bring me him up, whom I shall name unto thee. 9 And the woman said unto him, Behold, thou knowest what Saul hath done, how he hath cut off those that have familiar spirits, and the wizards, out of the land: wherefore then layest thou a snare for my life, to cause me to die? 10 And Saul sware to her by the LORD, saying, As the LORD liveth, there shall no punishment happen to thee for this thing. 11 Then said the woman, Whom shall I bring up unto thee? And he said, Bring me up Samuel. 12 And when the woman saw Samuel, she cried with a loud voice: and the woman spake to Saul, saying, Why hast thou deceived me? for thou art Saul. 13 And the king said unto her, Be not afraid: for what sawest thou? And the woman said unto Saul, I saw gods ascending out of the earth. 14 And he said unto her, What form is he of? And she said, An old man cometh up; and he is covered with a mantle. And Saul perceived that it was Samuel, and he stooped with his face to the ground, and bowed himself.
15 ¶ And Samuel said to Saul, Why hast thou disquieted me, to bring me up? And Saul answered, I am sore distressed; for the Philistines make war against me, and God is departed from me, and answereth me no more, neither by prophets, nor by dreams: therefore I have called thee, that thou mayest make known unto me what I shall do. 16 Then said Samuel, Wherefore then dost thou ask of me, seeing the LORD is departed from thee, and is become thine enemy? 17 And the LORD hath done to him, as he spake by me: for the LORD hath rent the kingdom out of thine hand, and given it to thy neighbour, even to David: 18 Because thou obeyedst not the voice of the LORD, nor executedst his fierce wrath upon Amalek, therefore hath the LORD done this thing unto thee this day. 19 Moreover the LORD will also deliver Israel with thee into the hand of the Philistines: and to morrow shalt thou and thy sons be with me: the LORD also shall deliver the host of Israel into the hand of the Philistines.
20 Then Saul fell straightway all along on the earth, and was sore afraid, because of the words of Samuel: and there was no strength in him; for he had eaten no bread all the day, nor all the night.
21 ¶ And the woman came unto Saul, and saw that he was sore troubled, and said unto him, Behold, thine handmaid hath obeyed thy voice, and I have put my life in my hand, and have hearkened unto thy words which thou spakest unto me. 22 Now therefore, I pray thee, hearken thou also unto the voice of thine handmaid, and let me set a morsel of bread before thee; and eat, that thou mayest have strength, when thou goest on thy way. 23 But he refused, and said, I will not eat. But his servants, together with the woman, compelled him; and he hearkened unto their voice. So he arose from the earth, and sat upon the bed. 24 And the woman had a fat calf in the house; and she hasted, and killed it, and took flour, and kneaded it , and did bake unleavened bread thereof: 25 And she brought it before Saul, and before his servants; and they did eat. Then they rose up, and went away that night.
