Bads beidzies
1 Bet Elīša teica: “Klausieties Kunga vārdu! Tā saka Kungs: rīt ap šo laiku Samarijas vārtos mērs smalku miltu maksās vienu šekeli un arī divi mēri miežu maksās vienu šekeli.” 2 Tad virsnieks, uz kura rokas balstījās ķēniņš, sacīja Dieva vīram: “Ja arī Kungs taisītu logus debesīs, vai tas varētu notikt?” Elīša sacīja: “Redzi, tu to redzēsi pats savām acīm, bet nebaudīsi!”
3 Pilsētas vārtos bija četri spitālīgi vīri, un tie sacīja viens otram: “Kāpēc mums šeit sēdēt, līdz mirstam? 4 Ja iesim pilsētā, tur ir bads un mēs mirsim, ja paliksim šeit – arī mirsim. Nu tad ejam uz Arāma nometni, ja tie mūs atstās dzīvus, tad dzīvosim, bet, ja nonāvēs, tad mirsim!” 5 Mijkrēslī tie cēlās un gāja uz Arāma nometni. Viņi nonāca līdz Arāma nometnei, un, redzi, tur neviena nebija! 6 Jo Kungs bija licis Arāma nometnē sadzirdēt kararatu, zirgu un liela karaspēka troksni, un tie bija teikuši cits citam: “Palūk, Israēla ķēniņš ir pret mums nolīdzis hetiešu ķēniņu un Ēģiptes ķēniņu, lai tie nāk pret mums!” 7 Mijkrēslī tie bija cēlušies, bēguši un pametuši savas teltis, zirgus un ēzeļus – nometni, kā tā stāvēja, – un bēguši, lai glābtu dzīvību. 8 Kad spitālīgie nonāca nometnē, viņi iegāja kādā teltī. Viņi ēda, dzēra un ņēma no turienes sudrabu, zeltu un drēbes, gāja un noslēpa. Pēc tam tie atgriezās, iegāja citā teltī un ņēma arī no tās, gāja un noslēpa.
9 Tad viņi sacīja viens otram: “Mēs nedarām labi! Šī diena ir labās vēsts diena – ja mēs klusēsim un gaidīsim līdz rītausmai, tad būsim vainīgi. Nāciet, iesim un stāstīsim to ķēniņa namā!” 10 Viņi gāja, sauca pilsētas vārtu sargus un stāstīja: “Mēs bijām Arāma nometnē – tur neviena nav un nedzird cilvēka balsi, tur ir tikai piesieti zirgi un ēzeļi un pamestas teltis.” 11 Un vārtu sargi sauca un pasludināja šo vēsti ķēniņa namā. 12 Ķēniņš piecēlās naktī un sacīja saviem kalpiem: “Es jums teikšu, ko aramieši grib mums darīt! Tie zina, ka mēs esam badā, tādēļ tie ir izgājuši no nometnes un paslēpušies laukā, sacīdami: kad viņi iznāks no pilsētas, mēs viņus sagrābsim dzīvus un iekļūsim pilsētā.” 13 Viens no viņa kalpiem atbildēja: “Lai ņem tos piecus zirgus, kas vēl palikuši, jo tas ir viss, kas atlicis no lielā Israēla pulka, un ar tiem notiks tāpat kā ar visu lielo Israēla pulku, kas ir pagalam. Sūtīsim tos, tad redzēsim!” 14 Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja pakaļ aramiešu karapulkam, sacīdams: “Ejiet un izlūkojiet!”
15 Viņi sekoja tiem līdz Jordānai, un, redzi, viss ceļš bija pilns drēbju un ieroču, ko aramieši bēgot bija pametuši. Un sūtņi atgriezās, lai to pastāstītu ķēniņam. 16 Tad tauta izgāja no pilsētas un izlaupīja aramiešu nometni. Tagad mērs smalku miltu maksāja vienu šekeli un arī divi mēri miežu vienu šekeli, kā Kungs bija teicis. 17 To virsnieku, uz kura rokas ķēniņš bija balstījies, viņš iecēla par vārtu pārraugu. Vārtos tauta viņu samina, un tas mira, kā Dieva vīrs bija teicis, kad ķēniņš bija pie viņa atnācis. 18 Notika tā, kā Dieva vīrs bija teicis ķēniņam: “Rīt ap šo laiku Samarijas vārtos divi mēri miežu maksās vienu šekeli un arī mērs smalku miltu vienu šekeli.” 19 Virsnieks bija atbildējis Dieva vīram: “Ja arī Kungs taisītu logus debesīs, vai tas varētu notikt?” Un viņš bija sacījis: “Redzi, pats savām acīm tu to redzēsi, bet nebaudīsi!” 20 Tā viņam notika, jo tauta to samina vārtos un tas nomira.
1 Tad Elīsa sacīja: "Klausaities Tā Kunga vārdu! Tā saka Tas Kungs: rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos mērs smalku kviešu miltu maksās vienu seķeli, bet divi mēri miežu arī vienu seķeli." 2 Tad tas virsnieks, uz kura rokas ķēniņš atbalstījās, atbildēja Dieva vīram un sacīja: "Un, ja arī Tas Kungs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu notikt?" Bet Elīsa atbildēja: "Redzi, tu pats savām acīm to redzēsi, bet tu no tā nebaudīsi!" 3 Un četri spitālīgi vīri bija pie ieejas vārtos, un tie cits citam sacīja: "Kādēļ mums šeit nīkt, tiekāms mirstam? 4 Ja mēs domājam iet uz pilsētu, tad pilsētā ir bads, un tur taču mēs mirsim, un, ja mēs paliekam tepat, tad arī mēs mirsim. Tāpēc nāciet, iesim aramiešu nometnē. Ja tie mūs atstās dzīvus, tad dzīvosim, bet, ja tie mūs nonāvēs, tad mirsim!" 5 Un pievakares krēslā tie cēlās, lai dotos uz aramiešu nometni. Kad viņi nonāca līdz aramiešu nometnes malai, tad redzi, tur nebija neviena cilvēka, 6 jo Tas Kungs bija licis aramiešiem viņu nometnē sadzirdēt lielu troksni no ratiem, no zirgiem, no liela karaspēka, tā ka tie cits citam sacīja: "Redzi, Israēla ķēniņš ir pret mums salīdzis gan hetiešu ķēniņus, gan ēģiptiešu ķēniņus, lai tie mums uzbrūk." 7 Un tie mijkrēslī bija cēlušies un metušies bēgt, pamezdami savas teltis, savus zirgus, savus ēzeļus, nometni, kā stāvēja, jo tie bija bēguši, lai glābtos. 8 Kad šie spitālīgie vīri nonāca pie nometnes malas un iegāja vienā teltī, tad tie ēda un dzēra un ņēma no turienes sudrabu, zeltu, drēbes, un tie aizgāja un to paslēpa; tad tie atkal nāca un gāja citā teltī un ņēma arī no turienes mantas un tās paslēpa. 9 Tad tie cits citam sacīja: "Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet, ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi. Tādēļ tagad nāciet, dosimies ceļā un paziņosim to ķēniņa namam." 10 Un viņi nāca un sauca pilsētas vārtu sargiem, un padeva tiem ziņu, sacīdami: "Mēs nonācām aramiešu nometnē, un redzi, tur nebija neviena cilvēka un nebija arī dzirdama cilvēka balss, vienīgi tur bija piesieti zirgi un ēzeļi un teltis stāvēja, kā stāvējušas." 11 Tad vārtu sargi izkliedza šo ziņu pilsētā un aiznesa šo vēsti ķēniņa pilī. 12 Tad ķēniņš cēlās naktī un sacīja saviem kalpiem: "Es jums teikšu, kā aramieši grib ar mums izrīkoties! Viņi zina, ka mēs esam badā, tāpēc tie ir izgājuši no nometnes ārā, lai kaut kur apkārtnē paslēptos, domādami: ja tie no pilsētas iznāks ārā, tad mēs tos sagūstīsim dzīvus, bet paši ielauzīsimies pilsētā." 13 Tad kāds no viņa kalpiem atbildēja un sacīja: "Ņemsim tos piecus atlikušos zirgus, kuri vēl pilsētā ir palikuši, jo redzi, tiem jau ir tāds pats liktenis, kāds ir tam lielam Israēla pulkam, kas vēl ir atlicies kopā ar mums pilsētā, un tāds pats, kāds tam lielajam Israēla pulkam, kas ir gājis bojā; izsūtīsim tos izlūkos un tad redzēsim." 14 Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja aramiešu karapulkiem pakaļ un deva pavēli: "Ejiet un raugiet!" 15 Kad tie viņiem sekoja līdz Jordānai, tad redzi, viss ceļš bija pilns drēbju un ieroču, kurus aramieši bija nometuši, lielā steigā bēgdami. Kad vēstneši bija atgriezušies atpakaļ un ķēniņam to paziņoja, 16 tad tauta izgāja ārā no pilsētas, un tie izlaupīja aramiešu nometni; un nu mērs smalku kviešu miltu tiešām maksāja vienu seķeli un divi mēri miežu arī bija pērkami par vienu seķeli, kā Tas Kungs to bija sacījis. 17 Bet ķēniņš bija iecēlis to virsnieku, uz kura rokas tas bija atbalstījies, par pārraugu pie vārtiem; bet tauta to vārtos samina, ka tas nomira, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis, kad tas nonāca pie viņa lejā. 18 Jo tas tiešām tā notika, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis: "Rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos divi mēri miežu maksās vienu seķeli un viens mērs smalku kviešu miltu arī maksās vienu seķeli." 19 Tad tas virsnieks bija atbildējis Dieva vīram un bija teicis: "Un redzi, ja Tas Kungs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu notikt?" Bet tas bija atbildējis: "Redzi, tu pats savām acīm to skatīsi, bet tu no tā gan nebaudīsi!" 20 Un tā patiešām arī viņam notika, jo tauta to samina vārtos, ka viņš nomira.
