Dieva laipnība un bardzība Viņa ļaudīm par mācību.
1 Asafa pamācība. Klausies, mana tauta, manu mācību, atveriet savas ausis manas mutes vārdiem!
2 Es atdarīšu savu muti runai ar sakāmiem vārdiem—stāstīšu senlaiku mīklas.
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
4 To mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis.
5 Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavē-lējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem,
6 Lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tic celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem,
7 Lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles,
8 Lai viņi nebūtu tādi kā viņu tēvi, pretestīga un nepaklausīga cilts; cilts, kas savā sirdī nebija pastāvīga, kam gars neturējās pie Dieva.
9 Efraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīņas dienā.
10 Viņi neturēja Dieva iecelto derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
11 Viņi aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš bija darījis brīnumus Ēģiptes zemē, Coānas laukos.
13 Viņš pāršķīra jūfu, lika viņiem tai izsojot. cauri un uzstatīja ūdeni kā aizsprostu;
14 Viņš tos vadīja ar padebesi dienā un cauru nakti ar uguns atspīdumu.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un dzirdināja viņus kā ar dzijuma ūdeņiem papilnam;
16 Viņš lika strūklām izplūst no klints un ūdenim tecēt straumēm.
17 Bet tie joprojām grēkoja pret Viņu un sacēlās pret Visaugstāko tuksnesī.
18 Viņi kārdināja Dievu savās sirdīs, prasīdami barību pēc savas iekāres.
19 Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami: „Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī?
20 Redzi, Viņš ir gan sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var savai tautai arī dot maizi un galu?“
21 Tāpēc, kad tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iededzās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu,
22 Jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Vina palīdzību.
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis,
24 Lika mannai līt uz viņiem barībai un deva viņiem debesu labību.
25 Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
26 Viņš lika austriņam celties debesu ārēs un atveda ar savu spēku dienvidu vēju,
27 Un birdināja uz viņiem gaļu kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis.
28 Viņš lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt viņu mājokļiem.
29 Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja,
30 Bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē,
31 Kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus.
32 Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem.
33 Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā.
34 Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu,
35 Un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints, un ka Dievs Visaugstākais ir viņu atsvabinātājs.
36 Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli,
37 Jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības.
38 Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa savas dusmas un nelika pamosties visai savai bardzībai,
39 Jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.
40 Cik reizes viņi to Kungu nekaitināja tuksnesī, neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā!
41 Vmi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto.
42 Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem,
43 Kad Viņš savas zīmes rādīja Ēģiptē un savus brīnumus Coānas klajumā.
44 Viņu upes Viņš pārvērta tur par asinīm un padarīja viņu strautus nedzeramus,
45 Uzsūtīdams viņiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas viņiem nesa bojā eju,
46 Un deva viņu augļus spradžiem un viņu pļauju siseņiem.
47 Viņš sadragāja viņu vīna kokus ar krusu un viņu vīģes kokus ar debesu ledus gabaliem;
48 Un nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem.
49 Un Viņš uzsūtīja viņiem savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku.
50 Viņš deva vaļu savām dusmām, nepasargādams no nāves viņu dvēseles, pamezdams viņu dzīvības mērim.
51 Un Viņš lika nomirt pirmdzimušajiem Ēģiptē, vīru spēka pirmdzimtajiem Chama teltīs,
52 Un veda savu tautu tālākā ceļā kā avis un vadīja viņus kā ganāmo pulku tuksnesī.
53 Un Viņš tos droši vadīja, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus apklāja jūra.
54 Un Viņš tos veda savas zemes svētajos novados, uz kalnāju, ko Viņa labā roka bija ieguvusi.
55 Viņš aizdzina tautas, viņiem ienākot, un piešķīra pēc izmestajiem mesliem viņu zemes gabalus Israēlam par mantojuma dalu un lika Israēla ciltīm dzīvot viņu teltīs.
56 Taču viņi kārdināja un kaitināja Dievu, to Visaugstāko, un neievēroja Viņa liecības.
57 Viņi novērsās un kļuva neuzticīgi kā viņu tēvi, viņi sabruka kā atslābis viltīgs stops.
58 Viņi sarūgtināja Viņu ar saviem elku kalniem un sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem.
59 Dievs dzirdēja to un apskaitās, un Israēls Viņam ļoti rieba, un Viņš to pameta pamazām gandrīz pavisam.
60 Viņš pameta savu mājokli Silo, savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvē-kiem.
61 Viņš lika savas varas zīmei krist gūstā un nodeva savu godību ienaidnieka rokā;
62 Viņš nodeva savu tautu zobena varā un iedegās dusmās pret savu mantojumu.
63 Viņu jaunekļus aprija uguns, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
64 Viņu priestej-i krita no zobena, un viņu atraitnes nevarēja viņus apraudāt.
65 Tad pamodās tas Kungs kā gulētājs, kā varonis, kas pieceļas no vīna noreibuma,
66 Un sita savus ienaidniekus no muguras puses, uzkrāva viņiem mūžīgu negodu.
67 Viņš atmeta Jāzepa telti un neizraudzīja sev vairs Ēfraima cilti,
68 Bet izredzēja Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis.
69 Viņš cēla savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kuļrai Viņš mūžīgus pamatus licis.
70 Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem;
71 Viņš lika viņam nākt no zīdītājām avīm ganīt Jēkabu, savu tautu, un Israēlu, savu mantojumu.
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi un vadīja viņus ar sapratīgu roku.
Dieva laipnība un Israēla pretestība
1 Āsāfa psalms .
Ieklausies, mana tauta, manā bauslībā!
Sniedziet ausi, ka dzirdat, ko saku!
2 Atvēršu līdzībām muti,
stāstīšu mīklas no senseniem laikiem,
3 ko esam dzirdējuši un turam prātā,
kā mūsu tēvi mums stāstījuši.
4 Mēs neslēpsim no viņu dēliem,
izstāstīsim nākamai audzei
Kunga slavu un viņa varu,
un brīnumus, ko viņš darījis.
5 Viņš noteica liecību Jēkabā
un bauslību nolika Israēlam,
un pavēlēja mūsu tēviem,
lai tie māca to saviem dēliem,
6 lai zina nākamā audze –
dēli, kas vēl tikai dzims,
lai aug un izstāsta saviem dēliem –
7 ka tie paļaujas uz Dievu
un neaizmirst Dieva darbus,
un ievēro viņa baušļus,
8 lai nav tādi kā viņu tēvi –
spītnieku un dumpinieku audze,
audze ar gļēvām sirdīm,
kuras gars nebija uzticīgs Dievam.
9 Efraima dēli, bruņotie loka šāvēji,
apcirtās bēgt sadursmes dienā –
10 tie lauza derību ar Dievu,
viņa bauslībā atteicās staigāt
11 un aizmirsa viņa darbus
un brīnumus, ko viņš tiem rādījis.
12 Viņu tēvu priekšā viņš darīja brīnumu
Ēģiptes zemē, Coanas laukā –
13 viņš šķēla jūru un izlaida tos cauri,
uzmetis ūdeņus kā gubu,
14 un veda tos dienā mākonim līdzi
un visu nakti uguns gaismā,
15 un šķēla klintis tuksnesī,
un dzirdīja kā no dzīles – papilnam,
16 un izdzina strūklas no klints,
un ūdeņiem lika tecēt kā upēm.
17 Bet atkal tie grēkoja pret viņu,
izkaltušā zemē dumpojās pret Visuaugsto,
18 tīšām tie pārbaudīja Dievu –
tie prasīja ēst, kas tiem kāro,
19 tie izrunājās pret Dievu, tie teica:
vai jaudās Dievs klāt tuksnesī galdu?
20 Viņš sita gan klinti, un šļācās ūdens
un straumes vēlās;
vai arī maizi viņš jaudās dot,
vai sagādās gaļu savai tautai? –
21 Kad Kungs to dzirdēja, viņš noskaitās,
un uguns iedegās pret Jēkabu,
un dusmas sacēlās pret Israēlu,
22 jo tie neticēja Dievam
un nepaļāvās, ka viņš tos izglābs!
23 Tad viņš pavēlēja mākoņiem augšā
un debesu durvis atdarīja,
24 viņš lika līt pār tiem mannai, ko ēst,
un debesu labību deva tiem.
25 Cilvēks ēda maizi, ko tik varenie ēd, –
viņš barību sūtīja tiem papilnam,
26 viņš izdzina austreni debesīs,
viņa spēks izlaida dienvidvēju,
27 viņš lika gaļai kā pīšļiem birt
un spārnotiem putniem kā jūras smiltīm.
28 Viņš lika tiem krist viņu nometnē
ap viņu mitekļiem,
29 viņi ēda un pieēdās ļoti –
ko tie kāroja, viņš tiem deva!
30 Pirms tie atrāvās no sava kāruma –
vēl ēdiens tiem mutē –,
31 Dieva dusmas cēlās pret tiem,
un viņš kāva brangākos no tiem,
Israēla jaunekļus gāza zemē.
32 Vienalga, tie grēkoja vēl,
tie nenoticēja viņa brīnumiem!
33 Viņš lika to dienām pazust dvesmā
un to gadiem – baismā!
34 Kad viņš tos kāva, tie sāka alkt viņa –
tie atgriezās un meklēja Dievu,
35 tie atcerējās, ka Dievs – viņu klints,
ka Dievs, Visuaugstais, viņu izpircējs.
36 Bet tie vīla viņu savām mutēm,
un savām mēlēm tie meloja viņam,
37 to sirdis nebija viņam drošas,
tie nebija uzticīgi viņa derībai,
38 bet viņš, līdzcietīgais, piedeva pārkāpumu
un neizpostīja.
Cik reižu viņš savaldīja savas dusmas
un nedeva vaļu visam naidam!
39 Viņš atcerējās, ka tie ir miesa –
vējš, kas aizskrien un neatgriežas!
40 Cik dumpojās tie pret viņu tuksnesī,
sāpināja viņu tukšatnē!
41 Jau atkal tie pārbaudīja Dievu,
Israēla svēto tie apšaubīja,
42 tie neatcerējās viņa roku,
kas reiz tos atpirka no naidnieka,
43 kad viņš rādīja Ēģiptē savas zīmes
un savas mīklas Coanas laukā.
44 Viņš pārvērta asinīs turienes teces,
ka no savām straumēm tie nedabū dzert,
45 tiem uzlaida spietu, kas tos ēda,
un vardes, kas tos izpostīja,
46 atdeva spradžiem viņu ražu
un viņu pūliņus siseņiem,
47 ar krusu nokāva viņu vīnadēstus
un viņu vīģu kokus ar salnu,
48 nodeva krusai viņu lopus
un viņu ganāmpulkus zibeņiem,
49 uzlaida tiem savu dusmu svelmi –
naidu, niknumu un postu –
ļaunuma vēstnešu pulku,
50 sataisīja ceļu savām dusmām,
neaiztaupīja tos nāvei,
viņu dzīvības sadzina mērim,
51 kāva visus pirmdzimtos Ēģiptē –
vīrišķības pirmziedu Hāma teltīs!
52 Viņš dzina kā avis savu tautu,
veda to tuksnesī kā ganāmpulku,
53 vadīja tos droši, un tie nebijās,
bet to naidniekus pārklāja jūra.
54 Viņš ieveda tos savās svētajās robežās,
pie kalna, ko guva viņa labā roka,
55 viņš izdzina tautas to priekšā,
ar mērauklu nomērīja tiem viņu daļu,
teltīs nometināja Israēla ciltis.
56 Bet tie pārbaudīja visaugsto Dievu
un dumpojās pret viņu,
viņa liecības neņēma vērā –
57 tie novērsās, pievīla kā viņu tēvi,
tie atspruka kā vaļīgs loks!
58 Tie dusmoja viņu ar savām augstienēm,
ar saviem elkiem tie viņu kaitināja –
59 izdzirda Dievs un apskaitās,
un pavisam atmeta Israēlu!
60 Viņš pameta savu mājokli Šīlo –
telti, kur viņš mita cilvēku vidū,
61 viņš atdeva gūstā savu spēku
un savu godību naidnieka rokā,
62 viņš sadzina zobenam savu tautu,
uz savu mantojumu viņš saniknojās.
63 To jaunekļus aprija uguns,
to jaunavām nebija kāzu dziesmu,
64 to priesteri krita no šķēpa,
to atraitnēm nebija raudu dziesmu.
65 Un modās Kungs kā no miega,
kā spēkavīrs klaigādams vīna skurbumā,
66 savu naidnieku pakaļas viņš sita trumiem –
mūžīgu negodu viņš uzkrāva tiem!
67 Viņš atmeta Jāzepa telti
un Efraima cilti neizraudzījās –
68 viņš izraudzījās Jūdas cilti,
Ciānas kalnu, kuru viņš mīl,
69 viņš cēla sev svētnīcu – kā debesis augstu,
kā zeme, ko viņš uz mūžiem dibinājis,
70 viņš izvēlējās Dāvidu sev par kalpu
un ņēma to no avju aplokiem,
71 no avju takām viņš to atveda
ganīt Jēkabu, viņa tautu,
un Israēlu, viņa mantojumu,
72 tas viņus ganīja ar krietnu sirdi
un ar prasmīgu roku vadīja viņus.
