Mājas vieta tam Kungam. Tā Kunga apsolījums Dāvidam.
1 Svētceļnieku dziesma. Piemini, ak Kungs, Dāvidu un visas viņa ciešanas, viņu,
2 Kas zvērēja tam Kungam un solījās Jēkaba varenajam:
3 Tiešām, es neiešu savas telts mītnē, es nekāpšu savas gultas cisās;
4 Es neatvēlēšu savām acīm miegu un neļaušu snaust saviem acu plakstiem,
5 Līdz kamēr nebūšu atradis vietu tam Kungam, mājokli Jēkaba varenajam!“
6 Redzi, mēs dzirdējām par to Efratā, mēs to atradām Jaāra laukos:
7 „Iesim Viņa miteklī un zemosimies Viņa kāju pamesla priekšā!
8 Nāc, Kungs, savā dusas vietā, Tu un Tavas godības šķirsts!
9 Tavi priesteri lai tērpjas taisnībā, un lai gavilē Tavi svētie!
10 Sava kalpa Dāvida dēļ nenoraidi sava svaidītā vaigu!“
11 Tas Kungs ir devis Dāvidam patiesu zvērestu, no tā Viņš neatkāpsies: „No tavas miesas augļiem vienu Es celšu uz tava troņa.
12 Ja tavi dēli turēs Manu derību un Manas liecības, ko Es tiem mācīšu, tad ari viņu dēli sēdēs mūžīgi uz tava troņa!“
13 Jo tas Kungs ir izraudzījis Ciānu, tur Viņš grib mājot:
14 „Tā ir Mana atpūtas vieta uz visiem laikiem, te Es mājošu, jo tā Es vēlos.
15 Svētīdams Es svētīšu Ciānas barību, tās nabagus Es paēdināšu ar maizi.
16 Es apģērbšu tās priesterus ar pestīšanu, un gavilēt gavilēs tās svētie.
17 Tur es uzcelšu Dāvidam ragu, Es savam svaidītajam sagādāšu spīdekli.
18 Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņa galvā mirdzēs viņa valdnieka vainags!“
Kunga mājoklis Ciānā
1 Augšupceļa dziesma.
Ieskaiti, Kungs, Dāvidam
visu, ko viņš pārcietis –
2 kā viņš zvērēja Kungam,
solījās Jēkaba Varenajam:
3 es nenākšu savā teltī,
nelikšos savas gultas pēļos,
4 neļaušu miegu savām acīm,
saviem plakstiem ne mirkli snaudas,
5 pirms atrodu vietu Kungam,
mājokli Jēkaba Varenajam! –
6 Redzi, mēs dzirdējām par to Efrātā,
mēs to atradām Jāaras laukos,
7 iesim nu uz viņa mājokli,
paklanīsimies viņa kājsolam!
8 Ienāc jel, Kungs, savā atpūtas vietā –
tu un tavas varenības šķirsts!
9 Tavi priesteri lai taisnību uzģērbj,
un tavi svētītie lai gavilē!
10 Dāvida, sava kalpa, dēļ nepamet savu svaidīto!
11 Kungs zvērējis Dāvidam pēc patiesības –
viņš no tās neatkāpsies:
tavas miesas augli es iecelšu tavā tronī!
12 Ja tavi dēli turēs manu derību
un manas liecības, ko tiem mācīšu,
arīdzan viņu dēli uz mūžiem sēdēs tavā tronī!
13 Jo Kungs ir Ciānu izraudzījis,
iekārojis par sēdekli sev:
14 tā mana atpūtas vieta uz laiku laikiem,
te es sēdēšu, jo es to iekāroju!
15 Ar iztiku es to svētīt svētīšu,
tās nabagos mielošu ar maizi,
16 tās priesterus tērpšu pestīšanā,
tās svētītie gavilēt gavilēs!
17 Tur es pacelšu Dāvida ragu,
tur likšu gaismekli savam svaidītajam!
18 Viņa naidniekus es tērpšu kaunā,
bet pār viņu mirdzēs viņa kronis!
