1 Un notika, kad Dāvids bija atgriezies savā namā, tad Dāvids sacīja pravietim Nātānam; „Redzi, es dzīvoju ciedru namā, bet tā Kunga derības šķirsts mīt zem telts drānām.“
2 Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: „Dari itin visu, kas vien ir tavā sirdsprātā, jo Dievs ir ar tevi!“
3 Bet tanī pašā naktī notika, ka Dieva vārds atklājās Nātānam, sacīdams viņam:
4 Noej un saki manam kalpam Dāvidam: Tā saka tas Kungs: Tu nedrīksti man celt dzīvojamo namu!
5 Jo Es neesmu dzīvojis nevienā namā, sākot no tās dienas, kopš Es Israēla tautu esmu izvedis laukā no Ēģiptes, līdz šai dienai, bet Es esmu gājis no telts uz telti un no dzīvokļa uz dzīvokli.
6 Un vai Es esmu visu to laiku, kamēr Es esmu staigājis ar visu Israēlu, runājis vārdu uz kādu no Israēla soģiem, kam Es esmu pavēlējis ganīt savu tautu, sacīdams: Kādēļ jūs Man neesat uzcēluši ciedru namu?
7 Tāpēc tev tagad ir tā jāsaka manam kalpam Dāvidam: Ta saka tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no avīm, lai tu kļūtu par vadoni manai Israēla tautai.
8 Un Es esmu bijis ar tevi itin vistu:, kur vien tu esi gājis, un Es esmu izdeldējis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu tev sagādājis slavenu vārdu, tādu pašu, kāds vārds ir visiem lielajiem virs zemes.
9 Un Es gribu ierādīt savai tautai Israēlam vietu, un Es to tur iedēstīšu, lai tā savvaļā dzīvotu un turpmāk vairs netiktu satraukta un lai varmākas to vairs tā neizposta, kā tas bija iesākumā
10 Un vēl tai laikā, kad Es iecēlu soģus pār savu Israēla tautu; Es gribu pazemot visus tavus ienaidniekus, un bez tam Es tev daru zināmu, ka tas Kungs tev uzcels namu.
11 Un reiz notiks, kad tavu dienu skaits būs piepildījies un tev būs jāiet pie saviem tēviem, tad pēc tavas nāves Es likšu tev celties pēcnācējiem, kas tev sekos, un radīsies kāds no taviem dēliem, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības varu.
12 Tas Man uzcels namu, un Es viņa troni nostiprināšu uz mūžīgiem laikiem.
13 Un Es tam būšu par tēvu, bet viņš Man būs par dēlu, un savu žēlastību Es neatraušu no viņa, kā Es to gan esmu atrāvis no tava priekšgājēja.
14 Bet Es viņu ielikšu savā namā un savā ķēniņa valstībā uz mūžīgiem laikiem, un viņa tronis pastāvēs mūžīgi!“
15 Kā visi šie vārdi un visas šīs parādības mācīja, tā Nātāns to pateica Dāvidam.
16 Un ķēniņš Dāvids gāja un metās tā Kunga priekšā zemē un lūdza: „Kas gan es esmu, Kungs, mans Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu esi mani līdz šejienei vadījis?
17 Un tas vēl ir licies tavās acīs pārāk maz, ak Dievs, bet Tu vēl attieksmē uz sava kalpa dzimtu esi runājis par tāliem nākošiem laikiem, un Tu esi mani uzlūkojis par piederīgu tādai cilvēku kārtai, kas ļoti augsti cienīta, Kungs, mans Dievs!
18 Un ko gan lai vēl Dāvids spētu Tev pateikt, zīmējoties uz godu, kāds tavam kalpam piešķirts? Bet Tu jau pats pazīsti savu kalpu!
19 Ak Kungs, sava kalpa labad un pēc tava paša sirds nodoma Tu esi visas šīs lielās lietas darījis, lai visas šīs varenās lietas kļūtu zināmas.
20 Kungs, nav neviena, kas ir tāds kā Tu, un nav neviena cita dieva, atskaitot Tevi vienīgi, pēc visa tā, ko mēs esam ar savām ausīm dzirdējuši.
21 Un kur gan ir kāda cita tauta virs zemes, kas līdzinātos tavai Israēla tautai, kuļru Dievs pats sev ir devis, lai to izglābtu sev par īpašu tautu un lai sev celtu lielu un bijājamu vārdu ar lieliem un brīnišķīgiem darbiem, izdzīdams pagānu tautas savas tautas acu priekšā, ko Tu pats atbrīvoji no Ēģiptes.
22 Un Tu esi savu tautu Israēlu iecēlis sev par tautu uz mūžīgiem laikiem, un Tu, Kungs, esi kļuvis viņu Dievs.
23 Bet nu tagad, Kungs, lai tas apsolījums, ko Tu esi izteicis savam kalpam un viņa namam, lai tas īstenotos kā patiesība uz mūžīgiem laikiem, un dari, kā Tu esi sacījis!
24 Un tavs vārds būs ar to pierādījies par patiesu un augs mūžīgā godā, kad sacīs: „Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, ir Dievs pār Israēlu un Israēla labā,“ un Tava kalpa Dāvida nams pastāvēs stiprs tavā priekšā!
25 Jo Tu pats, mans Dievs, esi darījis zināmu savam kalpam atklāsmi, ka Tu gribi viņam uzcelt namu, un tādēļ tavs kalps ir iedrošinājies nākt ar šo lūgšanu tava vaiga priekšā.
26 Un nu tagad, Kungs, Tu esi Dievs, un Tu esi savam kalpam šīs labās vēstis vēstījis,
27 Un lai tad nu Tev labpatiktu svētīt sava kalpa namu, lai tas pastāvētu mūžīgi Tavā priekšā, jo ko Tu, Kungs, esi svētījis, tas ir svētīts mūžīgi!“
Dieva apsolījums Dāvidam
(2Sam 7:1–17)1 Un bija tā – Dāvids dzīvoja savā namā, un reiz viņš sacīja pravietim Nātānam: “Redzi, es dzīvoju ciedru koka namā, bet Kunga derības šķirsts zem aizkariem!” 2 Nātāns sacīja Dāvidam: “Dari visu, ko esi nodomājis, jo Dievs ir ar tevi!”
3 Bet tonakt pār Nātānu nāca Dieva vārds: 4 “Ej un saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Kungs: tu necelsi man namu, kur dzīvot, 5 jo es neesmu dzīvojis namā kopš dienas, kad es izvedu Israēlu, līdz šai dienai, bet es mitu no telts uz telti un no mītnes uz mītni. 6 Visur, kur vien es Israēlam liku iet, tur taču es neteicu katram Israēla soģim, kam pavēlēju ganīt savu Israēla tautu: kāpēc jūs man neceļat ciedru koka namu?
7 Un tagad saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Pulku Kungs: es ņēmu tevi no ganībām, no avju pulka, lai tu valdītu pār manu tautu Israēlu! 8 Es būšu ar tevi visur, kur tu iesi, es iznīdēšu visus tavus ienaidniekus, un es celšu tavu vārdu pār visiem vārdiem uz zemes! 9 Es dēstīšu savu tautu Israēlu šajā vietā, un es to audzēšu, un tie tur mitīs, nemiera tur nebūs, netaisnības darītāji tos vairs nenomāks, kā bija agrāk! 10 Un kopš tā laika, kad es iecēlu soģus pār savu tautu Israēlu, es pakļāvu visus tavus ienaidniekus. Tagad es daru tev zināmu – tev namu uzcels Kungs! 11 Kad tavu dienu skaits būs pilns un tu iesi pie tēviem, tad es tavā vietā celšu tavu dzimumu – vienu no taviem dēliem – un es nostiprināšu viņa valsti! 12 Viņš uzcels manu namu, un es nostiprināšu viņa troni mūžīgi! 13 Es būšu viņam par tēvu, un viņš būs man par dēlu! Es viņam neatņemšu savu derības žēlastību, kā to atņēmu tam, kas bija pirms tevis! 14 Es viņu nostiprināšu viņa namā un viņa valstībā mūžīgi! Viņa tronis pastāvēs mūžīgi!” 15 Visu dzirdēto un redzēto Nātāns atstāstīja Dāvidam.
Dāvida lūgšana
(2Sam 7:18–29)16 Tad ķēniņš Dāvids gāja, apsēdās Kunga priekšā un sacīja: “Kas gan es esmu, Kungs Dievs, kas gan mans nams, ka līdz šejienei tu mani vadīji!? 17 Vai tas tev vēl maz, ak, Dievs! Tu runā par sava kalpa namu tik tālu nākotnē un rādi man nākamās paaudzes, kurām tu liksi nākt, ak, Dievs! 18 Ko vēl lai tev Dāvids saka par tava kalpa godību? Tu taču pazīsti savu kalpu! 19 Ak, Kungs, sava kalpa dēļ un pēc savas sirds nolūka tu dari šīs diženās lietas un dari tās zināmas! 20 Ak, Kungs, neviens nav kā tu, nav cita Dieva bez tevis, to liecina viss, ko dzirdējām savām ausīm! 21 Kurš vēl ir kā tava tauta – kā Israēls? Vienīgā tauta virs zemes, kuru Dievs gāja izpirkt sev par tautu, lai pagodinātu sevi, lai veiktu diženas lietas, bijājamas lietas – tavas tautas priekšā izdzenot tautas, tu tos no Ēģiptes izpirki! 22 Savu tautu Israēlu tu padarīji sev par tautu uz mūžiem! Tu, Kungs, kļuvi viņiem par Dievu!
23 Tad nu, Kungs Dievs, tiem vārdiem, ko tu runā par savu kalpu un viņa namu, liec pastāvēt mūžam un dari, kā esi sacījis! 24 Tavs vārds būs stiprs un varens uz mūžiem, tie sacīs: Pulku Kungs – Israēla Dievs! – tu Israēla Dievs! Un tava kalpa Dāvida nams pastāvēs tavā priekšā! 25 Jo tu, mans Dievs, tā vēstīji savam kalpam: es tev uzcelšu namu – tavs kalps ir uzdrīkstējies tev sacīt šo lūgšanu! 26 Ak, Kungs, tu esi Dievs, tu esi solījis savam kalpam šīs labās lietas! 27 Lai tev tīk svētīt sava kalpa namu, lai tas ir mūžīgi tavā priekšā – ko tu, Kungs, svētī, tas ir svētīts uz mūžiem!”
