1 Un notika, kad ķēniņš mierīgi dzīvoja savā mājā, —jo tas Kungs bija viņam devis mieru visapkārt no visiem viņa ienaidniekiem—,
2 Ka ķēniņš tad sacīja pravietim Nātānam: „Redzi, es te dzīvoju ciedru koku namā, bet tā Kunga šķirsts mīt starp telts segām!“
3 Tad Nātāns atbildēja ķēniņam: „Ej un dari visu, kas vien ienāk tavā sirds prātā, jo tas Kungs ir ar tevi!“
4 Bet vēl tanī pašā naktī tā Kunga vārds atklājās Nātānam, un tas Kungs teica:
5 „Ej un saki Dāvidam, manam kalpam: Tā saka tas Kungs: Vai tev būs man celt namu, lai Es tanī dzīvotu?
6 Es taču nevienā namā neesmu apmeties, sākot no tās dienas, kad Es izvedu Israēla bērnus ārā no Ēģiptes, un vēl līdz pat šai dienai, bet Es esmu apkārt staigājis telšu miteklī.
7 Un visu to laiku, kopš Es esmu apkārt staigājis ar visiem Israēla bērniem, vai Es būtu vienu vienīgu vārdu, —un kaut vai tikai vienai vienīgai ciltij no Israēla ciltīm, vai kādam viņu soģim, kuram Es biju uzdevis ganīt manu Israēla tautu, ko iebildis, sacīdams: Kādēļ jūs Man neesat cēluši ciedru koku namu?
8 Tāpēc tu tagad runā tā ar manu kalpu Dāvidu: Tā saka tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no sīklopiem, lai tu būtu valdītājs pār manu tautu, pār Israēlu.
9 Un Es esmu visur bijis ar tevi, kur tikai tu esi gājis, un Es esmu iznīcinājis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu lielu darījis tavu slavu un diženu tavu vārdu, kādu guvuši tikai paši lielākie vīri zemes virsū.
10 Un savai tautai, Israēlam, Es esmu nolicis drošu vietu, un Es gribu likt tai tur jo dziļi iesakņoties, lai tā var savā vietā mierīgi dzīvot, lai to neviens vairs nebaida un lai ļauni ļaudis to vairs neapspiež kā agrāk, un tā mana vēlēšanās
11 Jau kopš tiem laikiem, kad Es iecēlu soģus pār savu tautu Israēlu; un tiešam Es tev gribu dot mieru no visiem taviem ienaidniekiem; un tas Kungs dara tev zināmu, ka tas Kungs pats cels tev namu.
12 Kad tavs laiks būs piepildījies, un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostip-rināšu viņa valstību.
13 Un tas uzcels namu manam vārdam, un Es nostiprināšu viņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.
14 Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Ja tad viņš pret Mani apgrēkosies, tad Es viņu pārmācīšu ar rīksti un ar cilvēka bērna sitieniem.
15 Bet mana žēlastība no viņa neatkāpsies, kā tā atkāpās no Saula, tava priekšgājēja.
16 Nē, —bet tavs nams un tava ķēniņa valstība, —tie pastāvēs nešaubīgi uz mūžīgiem laikiem manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi!“
17 Un gluži tā, kā šie vārdi, patiešām, bija teikti un šī parādība bija notikusi, tā Nātāns tos vēstīja Dāvidam.
18 Tad ķēniņš Dāvids nāca iekšā svētuma teltī, nometās tā Kunga priekšā un sacīja: „Kas gan es esmu, ak Kungs, mans Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu mani esi līdz šejienei vadījis!
19 Un ar to Tev vēl nav bijis gana, vēl bez tam Tu esi, ak Kungs, mans Dievs, runājis par sava kalpa namu, un esi solījumus devis par nākamajiem, ilgiem laikiem, un tomēr cilvēkam saprotami, ak Kungs, mans Dievs!
20 Un ko gan vēl vairāk lai Dāvids Tev varētu teikt? Tu tak pats pazīsti savu kalpu, ak Kungs, mans Dievs!
21 Sava vārda labā un pēc savas sirds Tu esi visas šīs lielās lietas darījis, lai tās darītu zināmas savam kalpam.
22 Tāpēc Tu esi tik liels, ak Kungs, mans Dievs! Tas tiešām tā, un nav neviena Tev līdzīga, un nav neviena cita, kā Tu, Dievs, viens vienīgs, pēc visa tā, ko mēs esam dzirdējuši ar savām ausīm.
23 Un kur gan būtu cita kāda tauta virs zemes, kas būtu tāda kā tava tauta, kā Israēls? Un šī ir vienīgā tauta virs zemes, kuļras dēļ Dievs ir nācis, lai to atpestītu sev par tautu, un lai celtu tai vārdu, un viņiem par labu darītu tik lielas un bijājamas lietas, —tavā zemē, savas tautas priekšā, ko Tu esi sev atpestījis no Ēģiptes un kurai par labu Tu no šejienes esi izdzinis pagānu tautas un viņu elku dievus.
24 Un tā Tu esi savu tautu, Israēlu, apstiprinājis sev par savu tautu uz mūžīgiem laikiem, un Tu, Kungs, esi viņiem palicis par Dievu.
25 Un nu, Kungs, mans Dievs, tagad šo pasludinājumu, ko Tu esi runājis, kas attiecas uz tavu kalpu un viņa namu, piepildi to visos laiku mūžos un rīkojies tā, kā Tu esi solījis!
26 Tad tavs vārds kļūs varens uz mūžīgiem laikiem, jo sacīs: Tas Kungs Cebaots ir Dievs pār Israēlu! Un tava kalpa Dāvida cilts pastāvēs tavā priekšā.
27 Jo Tu, Kungs Cebaots, Israēla Dievs, esi atklāsmē, savam kalpam dzirdot, sacījis: Es tev celšu namu! Tādēļ tavs kalps arī ir uzdrošinājies ar šo lūgšanu griezties pie Tevis.
28 Tad nu tagad, Kungs, mans Dievs, Tu esi Dievs, un tavi vārdi ir patiesība! Un Tu tikdaudz laba esi solījis savam kalpam,
29 Lai tagad Tev labpatīk svētīt sava kalpa namu, ka tas pastāvētu tavā priekšā uz mūžīgiem laikiem! Tu taču pats, Kungs, mans Dievs, to esi apsolījis un ar tavu svētību tava kalpa nams būs svētīts mūžīgi!“
Dieva apsolījums Dāvidam
(1L 17:1–15)1 Kad nu ķēniņš mita savā namā un Kungs viņam bija devis atelpu no visiem ienaidniekiem, 2 ķēniņš teica pravietim Nātānam: “Redzi nu, es mītu ciedru koka namā, bet Dieva šķirsts starp aizkariem!” 3 Nātāns teica ķēniņam: “Dari visu, kas tev padomā, jo Kungs ir ar tevi!”
4 Tajā pašā naktī Kunga vārds nāca pār Nātānu: 5 “Ej un saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Kungs: vai tu man celsi namu, kur dzīvot? 6 Es neesmu dzīvojis namā, kopš izvedu Israēlu no Ēģiptes līdz pat šai dienai, – klejojumos es allaž esmu mitinājies teltī! 7 Visos klejojumos, iedams līdzi Israēlam, – vai es bildu kaut vārdu kādai no tām Israēla ciltīm, kam liku ganīt savu tautu Israēlu, vai es teicu: kāpēc jūs neceļat man ciedru koka namu? – 8 Tad nu tā saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Pulku Kungs: es ņēmu tevi no ganībām, kur tu ganīji avis, lai tu būtu valdnieks manai tautai Israēlam. 9 Es biju ar tevi, lai kurp tu gāji, visus tavus ienaidniekus es iznīdēju tavā priekšā, tavu vārdu es darīju diženu kā zemes varenajiem! 10 Es ierādīšu vietu savai tautai Israēlam – es to iedēstīšu, tas tur apmetīsies, viņu vairs netraucēs. Ļaundari to vairs nevajās, kā bija iepriekš, 11 kad es iecēlu soģus savai tautai Israēlam, nu es dodu tev atelpu no visiem ienaidniekiem! Kungs tev pasludina – pats Kungs tev cels namu! 12 Kad tavs dienu skaits būs pilns, tu iesi pie saviem tēviem, es celšu tev pēcnācēju, kas no tevis paša dzimis, es nostiprināšu viņa valdīšanu! 13 Viņš uzcels namu manam vārdam, es nostiprināšu viņa valsts troni uz mūžiem! 14 Es būšu viņa tēvs, viņš būs mans dēls! Par viņa vainu es sitīšu viņu ar ļaužu rīksti, ar cilvēkbērnu pātagām. 15 Savu uzticību neatraušu viņam, kā es to atrāvu Saulam, kuru atstūmu, tev nākot! 16 Tavs nams un tava valsts pastāvēs mūžīgi manā priekšā, tavs tronis būs stiprs uz mūžiem!” 17 Nātāns izstāstīja Dāvidam visus šos vārdus un visu savu redzējumu.
Dāvida lūgšana
(1L 17:16–27)18 Tad ķēniņš Dāvids nāca, apsēdās Kunga priekšā un sacīja: “Kas gan es esmu, Kungs Dievs, kas gan mans nams, ka tu mani cēli tik augstu! 19 Vai tas tev vēl maz, Kungs Dievs, – tu runā par sava kalpa namu tik tālu nākotnē, un tā ir mācība cilvēkam, Kungs Dievs! 20 Ko vēl lai tev Dāvids saka? Tu taču pazīsti savu kalpu, Kungs Dievs! 21 Pēc saviem vārdiem un pēc savas sirds nolūka tu dari šīs diženās lietas, lai tavs kalps tās piedzīvotu! 22 Cik liels tu, Kungs Dievs, – neviens nav kā tu, nav cita Dieva bez tevis, to liecina viss, ko dzirdējām savām ausīm! 23 Kurš vēl ir kā tava tauta – kā Israēls? Vienīgā tauta virs zemes, kuru Dievs gāja izpirkt sev par tautu, lai pagodinātu sevi, lai veiktu diženas lietas, bijājamas lietas – tavā zemē, tavas tautas priekšā, kuru tu sev izpirki no Ēģiptes, no tautām un viņu dieviem! 24 Savu tautu Israēlu tu nostiprināji sev par tautu uz mūžiem, tu, Kungs, kļuvi viņiem par Dievu!
25 Tad nu, Kungs Dievs, tiem vārdiem, ko tu runāji par savu kalpu un viņa namu, liec pastāvēt mūžam un dari, kā esi sacījis! 26 Tavs vārds būs varens uz mūžiem, tie sacīs: Pulku Kungs – Israēla Dievs! Un tava kalpa Dāvida nams pastāvēs tavā priekšā! 27 Tu, Pulku Kungs, Israēla Dievs, tā vēstīji savam kalpam: es tev uzcelšu namu – tavs kalps ir uzdrīkstējies tev sacīt šo lūgšanu!
28 Mans Kungs, Dievs, tu esi Dievs, tavi vārdi ir patiesi, ko tu sacīji savam kalpam – tas labs! 29 Lai tev tīk svētīt sava kalpa namu, lai tas ir mūžīgi tavā priekšā – jo tu, mans Kungs, Dievs, esi runājis, un tava kalpa nams būs svētīts ar tavu svētību mūžīgi!”
