1 Un viņš uz tiem sacīja: „Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.“
2 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri, Jēkabu un Jāni un tos veda savrup augstā kalnā.
3 Un viņš tapa apskaidrots viņu priekšā, un viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas, kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt,
4 Un tiem parādījās Ēlija ar Mozu un runāja ar Jēzu.
5 Un Pēteris griežas pie Jēzus un saka: „Mācītāj, šeit mums labi; taisīsim trīs teltis—vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.“
6 Jo viņš nezināja, ko runāja; jo tie bija pārbijušies.
7 Un padebess nāca, tos apēnodama; un balss nāca no padebess: „Šis ir mans mīļais dēls, klausait viņu!“
8 Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, kā vien Jēzu.
9 Un nokāpjot no kalna, viņš tiem piekodināja nevienam nesacīt, ko tie redzējuši, pirms Cilvēka Dēls nebūs augšām cēlies no miroņiem.
10 Un tie to vārdu paturēja pie sevis, pārrunādami savā starpā, kas tas esot: no miroņiem augšām celties.
11 Un tie viņam jautāja: „Kā tad rakstu mācītāji saka: Ēlijam jānāk pa-priekšu?“
12 Bet viņš uz tiem sacīja: „Gan Ēlija papriekšu nākdams visu atkal sataisīs; bet kā tad ir rakstīts par Cilvēka Dēlu, ka tam būs daudz riest un tapt nicinātam?
13 Bet es jums saku, ka ari Elija ir nācis, un ue tam ir darījuši ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.“
14 Un nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās.
15 Un tūdaļ visi ļaudis, kas viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši to sveici-nāja.
16 Un viņš tiem vaicāja: „Ko jūs ar tiem runājāt?“
17 Un viens no ļaudīm tam atbildēja: „Mācītāj, es savu dēlu pie tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars.
18 Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.“
19 Bet viņš tiem atbildēja un sacīja: „Ak tu neticīgā cilts! Cik ilgi es pie jums būšu? Cik ilgi es jūs panesīšu? Vediet to pie manis.“
20 Un tie to atveda pie viņa. Un kad tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās.
21 Un viņš jautāja viņa tēvam: „Cik ilgi viņam tas tā jau ir?“ Bet tas viņam sacīja: „No bērnības.
22 Un daudzkārt viņš to ir iemetis 1 gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; I bet ja tu ko spēji, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.“
23 Bet Jēzus uz to sacīja: „Tu saki: ja tu spēji! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.“
24 Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!“
25 Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķisto garu, uz to sacīdams: „Tu mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs viņā.“
26 Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: „Tas ir nomiris.“
27 Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās.
28 Un kad viņš namā bija iegājis, viņa mācekļi tam savrup jautāja: „Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?“
29 Un viņš tiem sacīja: „Šī suga citādi nevar iziet, kā vien ar Dieva lūgšanu.“
30 Un tie, no turienes izgājuši, pārstaigāja Galileju, un viņš negribēja, ka to kāds zinātu,
31 Jo viņš savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: „Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās, un tie to nokaus, un nokauts, viņš pēc trim dienām celsies augšām.“
32 Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās vimt-jatltāf.“
33 Un viņš nāca Kapernaumā, un mājās būdams, viņš tiem jautāja: „Par I ko jūs runājāt ceļā?“
34 Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies ceļā, kujrš esot lielākais.
35 Un viņš apsēdies atsauca tos divpadsmit un tiem saka: „Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.“
36 Un viņš ņēma kādu bērnu, to nostatīja viņu vidū un, to apkampis, uz tiem sacīja:
37 „Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet, kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet vto, kas mani sūtījis.“
38 Jānis tanr sarija: „Mācītāj, mēs kādu redzējām tavā vārdā izdzenam ļaunus garus. Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums.“
39 Bet Jēzus sacīja: „Neliedziet vi-ņam, jo neviens nedara brīnumu manā vārdā, kas tūdaļ par mani varētu runāt ļaunu.
40 Jo, kas nav pret mums, tas ir ar mums.
41 Jo, ja kāds jūs dzirdinās ar kausu ūdens tāpēc, ka jūs Kristum piederat, patiesi es jums saku: tam viņa alga nezudīs.
42 Un ja kas apgrēcina kādu no šiem mazajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāki, ja tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā.
43 Jeb ja tevi tava roka apgrēcina, nocērt to; tev ir labāki kā kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām noiet ellē, neizdzēšamā ugunī.
44 [Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.]
45 Un ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to: tev ir labāki, ka tu tizls noeji dzīvībā, nekā kad tev ir divas kājas un tu topi mests ellē.
[46 Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.]
47 Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; tev ir labāki ar vienu aci ieiet Dieva valstībā, nekā kad tev ir divas acis, un tu topi iemests ellē.
48 Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.
49 Jo ikviens ugunī taps sālīts.
50 Sāls ir laba lieta, bet ja sāls tapusi nesāliga, ar ko tad jūs to darīsit derīgu? Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā.“
1 Viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeit stāv, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku atnākam.”
Apskaidrošana kalnā
(Mt 17:1–13Lk 9:28–36)2 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma pie sevis Pēteri, Jēkabu un Jāni un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – 3 viņa drēbes tapa mirdzoši baltas, kā neviens balinātājs uz zemes nespēj balināt. 4 Viņiem parādījās Elija ar Mozu, un tie sarunājās ar Jēzu. 5 Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Rabi, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” 6 Jo viņš nezināja, ko sacīja; tādēļ ka tie bija pārbijušies. 7 Un padebesis tos apēnoja, un balss nāca no padebeša: “Šis ir mans mīļotais Dēls, klausiet viņu!” 8 Un, tūlīt apkārt palūkojušies, viņi nevienu vairs neredzēja kā vienīgi Jēzu. 9 Un, no kalna kāpjot, viņš tiem stingri piekodināja nevienam nestāstīt, ko redzējuši, kamēr Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no mirušajiem. 10 Un tie šos vārdus paturēja sevī, apspriezdami savā starpā, kas tas ir – augšāmcelties no mirušajiem. 11 Un tie viņu izjautāja: “Kādēļ rakstu mācītāji saka: Elijam jānāk papriekš?” 12 Bet viņš tiem sacīja: “Tiešām Elija, papriekš atnākdams, visu atjaunos. Un kā ir rakstīts par Cilvēka Dēlu, ka viņš daudz cietīs un tiks nonicināts? 13 Bet es jums saku: kad Elija bija atnācis, tie arī viņam darīja visu, ko gribēja, kā par viņu ir rakstīts.”
Jēzus atbrīvo zēnu no nešķīstā gara
(Mt 17:14–20; Lk 9:37–43a)14 Un, atnākuši pie mācekļiem, viņi ieraudzīja ap tiem lielu ļaužu pūli un rakstu mācītājus, kas ar tiem strīdējās. 15 Un visi ļaudis, viņu ieraudzījuši, tūlīt iztrūkās un pieskrējuši viņu sveicināja. 16 Un viņš tiem jautāja: “Par ko jūs strīdaties savā starpā?” 17 Un viens no ļaužu pūļa viņam atbildēja: “Skolotāj, es savu dēlu pie tevis esmu atvedis, viņā ir mēms gars. 18 Ikreiz, kad tas sagrābj viņu, tas viņu rausta, dzen putas pa muti, griež zobus un stindzina; un es taviem mācekļiem sacīju, lai tie to izdzen, bet viņi nespēja.” 19 Viņš tiem sacīja: “Ak tu neticīgā paaudze! Cik ilgi vēl būšu pie jums? Cik ilgi vēl jūs pacietīšu? Nesiet viņu pie manis!” 20 Tie atnesa zēnu pie viņa. Un gars, Jēzu ieraudzījis, tūlīt sāka zēnu raustīt, un viņš, pie zemes nokritis, vārtījās, putas laizdams. 21 Un viņš jautāja tā tēvam: “Kopš kura laika viņam tas tā ir?” Un tas sacīja: “Kopš bērna dienām. 22 Tas bieži meta viņu gan ugunī, gan ūdenī, lai viņu pazudinātu; bet es tevi lūdzu, ja tu ko spēj, iežēlojies par mums!” 23 Jēzus sacīja: “Ja spēj? Kas tic, tam viss ir iespējams.” 24 Tūlīt bērna tēvs iekliedzās: “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!” 25 Tad Jēzus, ieraudzījis saskrienam ļaudis, apsauca nešķīsto garu: “Tu mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu: izej no viņa un nekad vairs neieej viņā!” 26 Kliegdams un zēnu neganti raustīdams, gars izgāja. Zēns izskatījās kā mironis, un daudzi teica: “Viņš ir miris.” 27 Bet Jēzus viņu satvēra aiz rokām un cēla viņu augšā, un tas piecēlās. 28 Kad viņš bija iegājis mājā, mācekļi viņam atsevišķi jautāja: “Kādēļ mēs nespējām to izdzīt?” 29 Un viņš tiem sacīja: “Šī suga nevar iziet citādi kā vien ar lūgšanu.”
Jēzus vēlreiz māca par savu nāvi un augšāmcelšanos
(Mt 17:22–23Lk 9:43b–45)30 No turienes aizgājuši, tie devās cauri Galilejai, bet viņš negribēja, ka to kāds zinātu. 31 Viņš mācīja savus mācekļus un tiem sacīja: “Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās, un tie viņu nonāvēs, un nonāvēts viņš trešajā dienā augšāmcelsies.” 32 Viņi nesaprata šos vārdus, bet baidījās viņu izjautāt.
Kurš ir lielākais?
(Mt 18:1–5Lk 9:46–48)33 Tad viņi nonāca Kapernaumā. Un, mājās pārnācis, viņš tos izjautāja: “Ko jūs pārrunājāt ceļā?” 34 Bet tie klusēja; jo tie savā starpā bija sprieduši ceļā, kurš ir lielākais. 35 Apsēdies viņš pasauca tos divpadsmit un tiem sacīja: “Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” 36 Un viņš ņēma kādu bērniņu un nostādīja to viņu vidū un, to apkampis, sacīja viņiem: 37 “Ja kas vienu šādu bērniņu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani; un, kas mani uzņem, tas uzņem nevis mani, bet to, kas mani sūtījis.”
“Kas nav pret mums, tas ir ar mums”
(Lk 9:49–50)38 Jānis viņam sacīja: “Skolotāj, mēs redzējām kādu tavā vārdā izdzenam dēmonus, un mēs tam aizliedzām, jo viņš neseko mums.” 39 Bet Jēzus sacīja: “Neliedziet viņam! Nav tāda, kurš darītu brīnumu manā vārdā un tūlīt par mani varētu runāt ļaunu. 40 Kas nav pret mums, tas ir ar mums! 41 Kas vien jums manā vārdā dos dzert biķeri ūdens, tādēļ ka jūs piederat Kristum, patiesi es jums saku: tam viņa alga nezudīs.
Jēzus brīdina no apgrēcināšanas
(Mt 18:6–9Lk 17:1–2)42 Un, kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to iemestu jūrā. 43 Un, ja tava roka tevi apgrēcina, nocērt to; labāk tev kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas un tu nonāc ellē, neizdzēšamā ugunī. 45 Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, nocērt to; labāk tev kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas kājas un tu tiec iemests ellē, neizdzēšamā ugunī. 47 Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; labāk tev vienacainam ieiet Dieva valstībā, nekā ja tev ir abas acis un tu tiec iemests elles ugunī. 48 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. 49 Jo ikviens ugunī tiks sālīts. 50 Sāls ir laba, bet, ja sāls vairs nav sāļa, ar ko jūs to darīsiet derīgu? Turiet sāli sevī un mieru savā starpā.”
