1 Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: „Kas gan ir lielākais debesu valstība?“
2 Un Jēzus pasauca bērnu, nostātīja to viņu vidū
3 Un sacīja: „Patiesi es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit debesu valstībā.
4 Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais debesu valstībā.
5 Un kas uzņem tādu bērnu manā vārdā, tas uzņem mani.
6 Bet kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnavu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā.
7 Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!
8 Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to prom; jo tas tev labāk, ka tu tizls vai kropls ieej dzīvībā, nekā kad tev ir divi rokas, vai divi kājas, un tevi iemet mūžīgā ugunī.
9 Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to prom; tas tev labāk ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā kad tev ir divi acis, un tevi iemet elles ugunī.
10 Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesis vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu.
[11 Jo Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo.]
12 Kā jums šķiet? Ja kādam cilvē-kam ir simts avju un viena no tām nomaldās, vai viņš neatstās tās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas nomaldījusies?
13 Un ja viņam laimējas to atrast, patiesi es jums saku, viņš vairāk priecājas par to nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās.
14 Tāpat arī nav jūsu debesu Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu.
15 Bet ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acim; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis.
16 Un ja viņš neklausa, tad pieaicin vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts.
17 Bet ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitinieku.
18 Patiesi es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.
19 Atkal es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad mans debesu Tēvs to tiem dos.
20 Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.“
21 Tad Pēteris, piegājis pie viņa, sacīja. „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?“
22 Jēzus saka uz to: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.
23 Tāpēc debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties.
24 Un kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talantu (podu).
25 Bet kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt.
26 Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: Cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu.
27 Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida.
28 Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denariju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: Maksā, ko esi parādā!
29 Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: Cieties ar mani, es tev samaksāšu.
30 Bet viņš negribēja; un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā.
31 Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis.
32 Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: Tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi.
33 Vai tad tev arīdzan nebija apžē-loties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?
34 Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā.
35 Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.“
Lielākais Debesu valstībā
(Mk 9:33–37Lk 9:46–48)1 Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja: “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” 2 Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, 3 sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. 4 Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. 5 Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani.
Jēzus brīdina no apgrēcināšanas
(Mk 9:42–48Lk 17:1–2)6 Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā. 7 Vai! pasaulei, kad nāk apgrēcība! Apgrēcībai gan ir jānāk, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība! 8 Un, ja tava roka vai kāja tevi apgrēcina, nocērt to un aizmet projām! Labāk tev tizlam un kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas un kājas un tu tiec iemests mūžīgā ugunī. 9 Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un aizmet projām. Labāk tev vienacainam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas acis un tu tiec iemests elles ugunīs.
Līdzība par pazudušo avi
(Lk 15:3–7)10 Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu. 12 Kā jūs domājat? Ja kādam cilvēkam pieder simts avju un viena no tām nomaldās, vai tad viņš neatstās pārējās deviņdesmit deviņas kalnos un nedosies meklēt to nomaldījušos? 13 Un, ja viņam gadās to atrast, es jums saku: patiesi viņš priecājas par to vairāk nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nebija nomaldījušās. 14 Tāpat tas nav pēc jūsu debesu Tēva prāta, ka iet bojā viens no šiem mazākajiem.
Ja brālis grēko
(Lk 17:3)15 Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis. 16 Ja viņš tevi neklausa, tad ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts . 17 Ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; un, ja viņš neklausa draudzi, tad uzskati viņu par pagānu vai muitnieku. 18 Es jums saku: patiesi, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs. 19 Un vēl es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. 20 Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.”
Līdzība par nelietīgo kalpu
21 Tad Pēteris piegāja viņam klāt un jautāja: “Cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai pietiek līdz septiņām reizēm?” 22 Jēzus viņam atbildēja: “Es tev nesaku: līdz septiņām reizēm, bet gan: līdz septiņdesmit reiz septiņām. 23 Tādēļ Debesu valstība ir salīdzināma ar ķēniņu, kas nolēma prasīt norēķinu saviem kalpiem. 24 Kad viņš sāka to darīt, viņam pieveda kādu, kas viņam bija parādā desmit tūkstošus talantu. 25 Un, tā kā viņš nespēja samaksāt, viņa kungs pavēlēja pārdot gan viņu pašu, gan viņa sievu un bērnus, gan visu, kas tam bija, un parādu samaksāt. 26 Tad kalps krita pie zemes un lūdzās: pagaidi uz mani, es visu samaksāšu. 27 Kungs iežēlojās par šo kalpu un atlaida tam aizdevumu. 28 Šis kalps, izgājis ārā, ieraudzīja kādu savu biedru, kas viņam bija parādā simts denāriju. Viņš to satvēris žņaudza un sacīja: atdod, ko esi parādā! 29 Tad viņa biedrs krita pie zemes un lūdzās: pagaidi uz mani, es visu samaksāšu. 30 Taču viņš negribēja gaidīt un aizgājis to ielika cietumā, līdz tas parādu būs samaksājis. 31 Citi kalpi, viņa biedri, to redzēdami, ļoti noskuma; tie gāja un visu notikušo atstāstīja kungam. 32 Tad kungs viņu pasauca un sacīja: tu nelietīgais kalps, visu tavu parādu es tev atlaidu, kad tu lūdzi. 33 Vai tev tāpat nevajadzēja apžēloties par savu biedru, kā es par tevi apžēlojos? 34 Un kungs saniknojies nodeva to spīdzinātājiem, līdz tas būs samaksājis visu parādu. 35 Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet.”
