1 Un notikās, kad Jēzus bija pabeidzis visas šās runas, tad viņš sacīja saviem mācekļiem:
2 „Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Lieldienas, un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai viņu krustā sistu.“
3 Tad sapulcējās augstie priesteri un ļaužu vecaji augstā priestera Kajafas pilī.
4 Un tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu saņemt un nokaut.
5 Bet tie sacīja: „Tikai ne svētkos, lai ļaudīs neceltos nemiers.“
6 Bet kad Jēzus bija Betānijā spitālīgā Sīmaņa namā,
7 Viena sieva piegāja pie viņa, tai bija akmens trauciņš ar dārgu svaidāmo eļļu, kuj-u tā izlēja viņam uz galvu, viņam sēžot pie galda.
8 Kad mācekļi to redžēja, tie apskaitās un sacīja: „Kamdēļ šī izšķērdība?
9 To varēja dārgi pārdot un naudu izdalīt nabagiem.“
10 Bet Jēzus to nomanījis, sacīja tiem: „Kam jūs apgrūtināt šo sievu? Viņa pie manis ir padarījusi labu darbu.
11 Jo nabagi ir arvien pie jums, bet es neesmu arvien.
12 Jo izliedama šo eļļu uz manu miesu, viņa gribējusi mani kapam svaidīt.
13 Patiesi es jums saku: Kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi.“
14 Tad viens no divpadsmitiem, saukts Jūda Iskariots, nogāja pie augstajiem priesteriem
15 Un sacīja: „Ko jūs man dosit, es jums viņu nodošu?“ Un viņi iedeva tam trīsdesmit sudraba gabalus.
16 Un no tā laika tas meklēja izdevīgu brīdi, daiviņu nodotu.
17 Bet pirmajā Neraudzētas maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja viņam: „Kur to gribi, lai mēs tev sataisām ēst Lieldienas jēru?“
18 Bet viņš sacīja: „Noeita pilsētā pie kāda un sakait tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, pie tevis es turēšu Lieldienas ar saviem mācekļiem.“
19 Un mācekļi darīja tā, kā Jēzus bija tiem pavēlējis, un viņi sataisīja Lieldienas jēru.
20 Un kad vakars metās, viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem,
21 Un tiem ēdot, viņš sacīja: „Patiesi, es jums saku, viens no jums mani nodos.“
22 Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita viņam sacīt: „Taču ne es, Kungs?“
23 Bet viņš atbildēja un sacīja: „Kas ar mani mērc savu roku bļodā, tas mani nodos.
24 Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāki, ka nemaz nebūtu dzimis.“
25 Bet Jūda, kas vinu nodeva, atbildēja un sacīja: „Taču ne es, Rabi?“ Viņš saka uz to: „Tu to teici.“
26 Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to saviem mācekļiem un sacīja: „Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa.“
27 Un viņš ņēma kausu, pateicās un deva to tiem un sacīja: „Dzeriet visi no tā.
28 Jo tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.
29 Bet es jums saku: es no ši laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.“
30 Un pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu.
31 Tad Jēzus saka tiem: „Jūs visi šinī naktī pret mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.
32 Bet pēc manas augšāmcelšanās es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.“
33 Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: „Kad visi pret tevi apgrēcinātos, es ne mūžam neapgrēcināšos.“
34 Jēzus sacīja tam: „Patiesi, es tev saku: Šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.“
35 Pēteris saka viņam: „Jebšu man būtu jāmirst ar tevi, taču ne mūžam tevi neaizliegšu.“ Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja.
36 Tad Jēsus aiziet ar saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Getzemane, un saka mācekļiem: „Nosēdieties šeitan, es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.“
37 Un viņš ņēma sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties.
38 Tad viņš saka tiem: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeitan un esiet ar mani nomodā.“
39 Un maķenīt pagājis, viņš krita uz savu vaigu pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet man garām, tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu gribi.“
40 Un viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: „Tā tad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar mani nomodā?
41 Esiet modrigi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.“
42 Viņš atkal aizgājā otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: „Mans Tēvs, ja šis kauss nevar maniet garām, lai nebūtu tas jādzeŗ, tad lai notiek tavs prāts.“
43 Un viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega,
44 Un viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reiz, tos pašus vārdus sacīdams.
45 Tad viņš nāk pie saviem mācekļiem un saka uz tiem: „Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās.
46 Celieties, eima! Redzi, kas mani nodod, ir klāt.“
47 Un viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmitiem, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām.
48 Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: „Kuru es skūpstīšu, tas ir tas, to gūstait.“
49 Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: „Esi sveicināts, Rabi,“ un skūpstīja viņu.
50 Bet Jēzus tam sacīja: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?“ Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika tam rokas un to saņēma.
51 Un redzi, viens no tiem, kas bija pie Jēzus, izstiepa roku, izvilka zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta viņam ausi.
52 Tad Jēzus saka tam: „Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.
53 Jeb vai tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu, un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?
54 Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt.“
55 Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pulku: „Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Ikdienas es pie jums sēdēju Dieva namā mācīdams, un jūs mani neesat aiztikuši.
56 Bet tas viss noticis, lai praviešu raksti piepildītos.“ Tad visi mācekļi atstaja viņu un bēga.
57 Bet tie Jēzu saņēma un aizveda pie augstā priestera Kajafas, kur rakstu mācītāji un vecaji bija sapulcējušies.
58 Bet Pēteris tam sekoja no tālienes līdz augstā priestera pilij un, tur iegājis, apsēdās pie sulaiņiem noskatīties, kā viss beigsies.
59 Bet augstie priesteri, vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltus liecību pret ļēzu, lai to varētu nokaut,
60 Un tomēr neatrada, jebšu uzstājās daudz viltus liecinieku; beidzot divi nāca priekšā un sacīja:
61 „Viņš ir teicis: Es varu noplēst Dieva namu un to atkal trijās dienās uzcelt.“
62 Un augstais priesteris piecēlās un sacīja uz viņu: „Vai tu neatbildi nekā uz to, ko tie liecina pret tevi?“
63 Bet Jēzus cieta klusu. Un aug-stais priesteris sacīja uz to: „Pie dzīvā Dieva es tevi zvērinu, saki mums: Vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?“
64 Jēzus tam saka: „Tu to teici. Bet es jums saku: No šī laika jus redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess pade-bešiem.“
65 Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: „Viņš ir Dievu zaimojis. Kam mums vēl liecinieku vajaga? Redzi, tagad jūs paši viņa Dieva zaimošanu dzirdējāt.
66 Kā jums šķiet?“ Bet tie atbildēja: „Viņš ir nāvi pelnījis.“
67 Tad tie viņam spļāva vaigā un sita ar dūrēm; bet citi viņu pļaukāja
68 Un sacīja: „Uzmini, Kristu, kurš tevi sita?“
69 Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un pie viņa pienāca kalpone un sacīja: „Tu arīdzan biji ar Jēzu Galilieti.“
70 Bet viņš liedzās visu priekšā, sacīdams: „Es nesaprotu, ko tu runā.“
71 Un kad viņš bija izgājis vārtu priekšā, kāda cita, ieraudzījusi viņu, saka tiem, kas tur bija: „Šis arīdzan bija ar Jēzu Nacarieti.“
72 Un viņš atkal liedzās, zvērēdams: „Es to cilvēku nepazīstu.“
73 Un par mazu brīdi tie, kas tur stāvēja, piegāja pie Pētera un sacīja uz to: „Patiesi, ari tu esi viens no tiem; jo tava valoda jau nodod tevi.“
74 Tad viņš sāka lādēties un die-voties: „Es to cilvēku nepazīstu.“ Un tūdaļ gailis dziedāja.
75 Un Pēteris atcerējās Jēzus vārdus, ko viņš tam bija sacījis: „Pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.“ Un viņš izgāja ārā un gauži raudaja.“
Gatavošanās nonāvēt Jēzu
(Mk 14:1–2Lk 22:1–2Jņ 11:45–53)1 Kad Jēzus visu to bija pateicis, viņš sacīja saviem mācekļiem: 2 “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashas svētki un Cilvēka Dēls tiks nodots krustā sišanai.” 3 Tad sanāca kopā virspriesteri un tautas vecajie augstā priestera Kajafas pilī. 4 Tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu sagūstīt un nonāvēt; 5 tie sacīja: “Svētkos ne, lai tautā neceļas nemiers.”
Jēzus svaidīšana Bētanijā
(Mk 14:3–9Jņ 12:1–8)6 Kad Jēzus bija Bētanijā spitālīgā Sīmaņa namā 7 un bija apsēdies, pie viņa pienāca kāda sieviete ar ļoti dārgu svaidāmo eļļu alabastra trauciņā un izlēja to pār viņa galvu. 8 Mācekļi, to redzēdami, bija neapmierināti un sacīja: “Kādēļ tāda izšķērdība? 9 Šo eļļu varēja pārdot par dārgu maksu un naudu atdot nabagiem!” 10 Jēzus, to noprazdams, viņiem sacīja: “Kādēļ jūs viņai pārmetat? Viņa man ir darījusi labu darbu. 11 Nabagi būs vienmēr pie jums, bet es nebūšu vienmēr. 12 Izliedama šo eļļu pār manu miesu, viņa to darījusi manis apbedīšanai. 13 Patiesi es jums saku: kur vien visā pasaulē tiks sludināts šis evaņģēlijs, tur tiks stāstīts viņai par piemiņu, ko viņa ir darījusi.”
Jūdas nodevība
(Mk 14:10–11Lk 22:3–6)14 Tad viens no tiem divpadsmit, vārdā Jūda Iskariots, aizgāja pie virspriesteriem un jautāja: 15 “Ko jūs esat ar mieru man dot? Es jums viņu nodošu.” Un tie nosprieda viņam dot trīsdesmit sudraba naudas gabalus. 16 Kopš šā brīža viņš meklēja izdevību, lai Jēzu nodotu.
Pashas mielasts ar mācekļiem
(Mk 14:12–21Lk 22:7–14, Lk 21–23Jņ 13:21–30)17 Pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi atnāca pie Jēzus un jautāja: “Kur tu gribi, lai mēs sagatavojam tev Pashas mielastu?” 18 Viņš tiem teica: “Ejiet uz pilsētu pie viena cilvēka un sakiet viņam: Skolotājs saka: mans laiks ir klāt, pie tevis es kopā ar saviem mācekļiem turēšu Pashas mielastu.” 19 Tad mācekļi darīja tā, kā Jēzus tiem bija licis, un sagatavoja Pashas mielastu. 20 Kad iestājās vakars, viņš apsēdās kopā ar tiem divpadsmit. 21 Tiem ēdot, viņš teica: “Patiesi es jums saku: viens no jums mani nodos.” 22 Ļoti noskumuši, tie viens pēc otra jautāja: “Kungs, taču ne es?” 23 Bet viņš tiem atbildēja: “Kas ar mani reizē mērc savu roku bļodā, tas mani nodos. 24 Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par viņu ir rakstīts, bet vai! tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu bijis labāk nepiedzimt.” 25 Un viņa nodevējs Jūda jautāja: “Skolotāj, taču ne es?” Viņš tam atbildēja: “Tu to teici.”
Svētā Vakarēdiena iedibināšana
(Mk 14:22–26Lk 22:15–221Kor 11:23–25)26 Mielasta laikā Jēzus ņēma maizi, svētīja, lauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa.” 27 Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva to viņiem, sacīdams: “Dzeriet visi no tā, 28 tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. 29 Es jums saku: es vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad es kopā ar jums to no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.” 30 Tad, pateicības dziesmu nodziedājuši, viņi devās uz Olīvkalnu.
Jēzus paredz Pētera nodevību
(Mk 14:27–31Lk 22:31–34Jņ 13:36–38)31 Jēzus tiem sacīja: “Jūs visi šonakt manis dēļ apgrēkosieties, jo ir rakstīts: es sitīšu ganu, un avju ganāmpulks tiks izklīdināts. – 32 Bet pēc savas augšāmcelšanās es pirms jums noiešu uz Galileju.” 33 Tad Pēteris viņam sacīja: “Pat ja visi tevis dēļ apgrēkosies, es nemūžam neapgrēkošos.” 34 Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šajā naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” 35 Bet Pēteris viņam sacīja: “Pat ja man būtu jāmirst līdz ar tevi, es tevi nekad nenoliegšu!” Tāpat runāja arī visi pārējie mācekļi.
Jēzus lūgšana Getzemenē
(Mk 14:32–42Lk 22:39–46)36 Tad Jēzus kopā ar saviem mācekļiem nonāca vietā, ko sauc Getzemene, un sacīja: “Sēdieties tepat, kamēr es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.” 37 Viņš ņēma līdzi Pēteri un abus Zebedeja dēlus. Tad viņš sāka bēdāties un baiļoties. 38 Viņš tiem sacīja: “Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet ar mani nomodā!” 39 Un, nedaudz tālāk pagājis, viņš krita uz sava vaiga un lūdza: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām! Tomēr ne kā es gribu, bet kā tu.” 40 Tad viņš nāca pie saviem mācekļiem un atrada tos guļam, un sacīja Pēterim: “Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā? 41 Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā! Gars ir apņēmīgs, bet miesa vāja.” 42 Vēl otrreiz viņš aizgāja un lūdza: “Mans Tēvs! Ja šis biķeris man nevar iet garām, lai man tas nebūtu jādzer, tad lai notiek tavs prāts.” 43 Un, vēlreiz pienākdams, viņš tos atrada guļam, jo tiem acis lipa ciet. 44 Tos atstājis, viņš vēl trešo reizi gāja un lūdza ar tiem pašiem vārdiem. 45 Tad viņš nāca pie saviem mācekļiem un sacīja: “Vai jūs vēl aizvien guļat?! Redzi, tā stunda ir klāt! Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās! 46 Celieties, ejam! Redzi, mans nodevējs nāk.”
Jēzus tiek apcietināts
(Mk 14:43–50Lk 22:47–53Jņ 18:3–12)47 Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un kopā ar viņu liels ļaužu pūlis ar zobeniem un nūjām, virspriesteru un tautas vecajo sūtīts. 48 Bet viņa nodevējs bija norunājis ar tiem zīmi. Viņš sacīja: “Kuru es noskūpstīšu, tas ir viņš, ņemiet viņu ciet.” 49 Viņš tūdaļ devās pie Jēzus un teica: “Esi sveicināts, Rabi!” – un viņu noskūpstīja. 50 Jēzus viņam sacīja: “Draugs, kādēļ tu esi šeit?” Tad tie pienāca klāt, satvēra Jēzu un apcietināja. 51 Un, redzi, kāds no tiem, kas bija kopā ar Jēzu, sniedzās pēc zobena un, to izvilcis, cirta virspriestera kalpam un nocirta tam ausi. 52 Tad Jēzus tam sacīja: “Liec savu zobenu atpakaļ vietā, jo ikviens, kas zobenu pacels, no zobena ies bojā. 53 Vai tad tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk kā divpadsmit leģionu eņģeļu? 54 Bet kā tad Raksti piepildītos, ka tam tā ir jānotiek?” 55 Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pūli: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Katru dienu es sēdēju templī mācīdams, un tad jūs mani neņēmāt ciet. 56 Bet nu viss noticis tā, lai praviešu Raksti piepildītos!” Tad visi mācekļi viņu atstāja un aizbēga.
Jēzus augstā priestera un sinedrija priekšā
(Mk 14:53–65Lk 22:54–55, Lk 63–71Jņ 18:13–14, Jņ 19–24)57 Tie, kas Jēzu apcietināja, aizveda viņu pie augstā priestera Kajafas; tur bija sapulcējušies arī rakstu mācītāji un vecajie. 58 Bet Pēteris viņam sekoja no tālienes līdz augstā priestera pagalmam, tur iegājis, viņš apsēdās kopā ar sargiem, lai redzētu, kā viss beigsies. 59 Virspriesteri un viss sinedrijs meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai viņu nonāvētu, 60 bet neatrada, lai gan daudzi nāca un nepatiesi liecināja. Visbeidzot atnāca divi 61 un teica: “Viņš sacīja: es varu nojaukt Dieva templi un trijās dienās no jauna to uzcelt.” 62 Tad piecēlās augstais priesteris un viņam sacīja: “Vai tu neatbildēsi neko uz to, ko tie liecina pret tevi?” 63 Bet Jēzus klusēja. Tad augstais priesteris viņam sacīja: “Es zvērinu tevi pie dzīvā Dieva, saki mums: vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?” 64 Jēzus tam atbildēja: “Tu pats to saki. Bet es jums saku: kopš šā brīža jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuvarenā labās rokas un nākam uz debess padebešiem. ” 65 Tad augstais priesteris pārplēsa savas drēbes un teica: “Viņš zaimo! Kam mums vēl liecinieku? Redzi, tagad jūs šo zaimošanu esat dzirdējuši. 66 Kā jūs domājat?” Tie atbildēja: “Viņš sodāms ar nāvi.” 67 Tie spļāva viņam sejā, sita viņu un pļaukāja, 68 sacīdami: “Pravieto mums, Kristu, kurš tev iesita?”
Pēteris noliedz Jēzu
(Mk 14:66–72Lk 22:56–62Jņ 18:15–18, Jņ 25–27)69 Bet Pēteris sēdēja pagalmā. Tad pienāca kāda kalpone un teica: “Arī tu biji ar to galilejieti Jēzu.” 70 Bet viņš visu priekšā liedzās: “Es nesaprotu, ko tu runā.” 71 Kad viņš bija izgājis vārtos, viņu ieraudzīja kāda cita kalpone un sacīja tiem, kas tur bija: “Šis bija kopā ar Jēzu, Nācarieti.” 72 Viņš atkal liedzās, zvērēdams: “Es to cilvēku nepazīstu!” 73 Pēc brīža tie, kas tur stāvēja, pienāca klāt un Pēterim sacīja: “Patiešām arī tu esi viens no viņiem, jo tava valoda nodod tevi.” 74 Tad viņš sāka lādēties un zvērēt: “Es to cilvēku nepazīstu!” Un tūlīt gailis iedziedājās. 75 Pēteris atcerējās vārdus, ko Jēzus bija sacījis: “Pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Izgājis ārā, viņš rūgti raudāja.
