1 Un tas Kungs no tuksneša vētras mākoņa atbildēja ījabam un sacīja:
2 „Kas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kupiem nav jēgas?
3 Celies, apjoz kā varonīgs cīnītājs savus gurnus, tad Es tev jautāšu, bet tu Man atbildi!
4 Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts!
5 Kas ir noteicis tās samērus—tu laikam to zini? —Vai kas pāri tai ir izstiepis mērauklu?
6 Iekš kā iegremdēti tās pamatbalsti, vai kas ir licis tās stūpa akmeni,
7 Tad, kad visas rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja?
8 Un kas noslēdza jūpu ar stipriem vārtiem, kad tā, dzīvi burbuļodama, izplūda ārā no savas mātes klēpja,
9 Tolaik, kad Es mākoņus tai izveidoju par tērpu un ietīstīju to tumsā it kā tinamos autos?
10 Kad Es tai noteicu savu nolikto robežu un pieliku šai robežai aizšaujamās bultas un durvis
11 Un teicu: Līdz šai vietai tu plūdīsi, bet nc tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi!
12 Vai tu savās mūza dienās jebkad esi pavēlējis aust rītam vai rīta gaismai ierādījis savu vietu,
13 Lai tā aptvertu visas zemes malas un lai bezdievīgie tiktu aizbaidīti prom no tās?
14 Zeme pati tad pilnīgi pārvēršas līdzīgi vaskam zem zīmoga, un viss izliekas tad kā goda tērpā.
15 Bet bezdievīgiem tiek tās gaisma atrauta, un sitienam paceltais elkonis tiek salauzts gabalos.
16 Vai tu jebkad esi nonācis pie jūpas iztekas, vai ari pastaigājies pa pasaules jūpu tumšākajām dzelmēm?
17 Vai tavā priekšā ir kādreiz vērušies vaļā nāves vārti, un vai tu esi redzējis ieeju ēnu valsti?
18 Vai tu esi aptvēris ar savām acīm bezgalīgos zemes plašumus? Pasaki, ja vien tu visu to zini!
19 Kur ir ceļš, kas ved uz gaismas mājokļiem, un kur ir tumsas mītne,
20 Ka tu tumsu spētu novest tās novadā un ka tu tik labi pārzinātu tekas uz tās mājām?
21 Tu jau to laikam droši vien zini, jo tai laikā tu jau biji piedzimis, un tik liels ir tavu mūža dienu skaits!
22 Vai tu esi varējis noiet līdz attālākām sniega krātuvēm, un vai tu esi apskatījis krusas krājumus,
23 Kādus Es esmu savācis piemeklējumu laikiem, cīņas un kapa dienām?
24 Kur tad ir ceļš turp, kur gaisma dalās, un no kurienes pa visu zemi izplatās austrumu vējš?
25 Kas izrāva lietus plūsmām notekas un ierādīja ceļu pērkona strēlei,
26 Lai lietus lītu pār zemi, kupā nav ļaužu, pār klajumu, —kur arī nav nevienas dzīvas dvēseles,
27 Lai bagātīgi piesātinātas ar veldzi kļūtu postašas un tuksnesis un lai liktu no jauna tanī augt zaļam zelmenim?
28 Vai lietum ir tēvs? Un kas ir tas, kas dzemdina rasas pilienus?
29 No kuļra mātes klēpja ir cēlies ledus, un kas licis rasties debesu sarmai,
30 Kad kā akmeņi sastingst ūdeņi un viļņu spogulis saslēdzas kopā par cietu vāku?
31 Vai tu sēji kopā gaišām saitēm Sietiņa zvaigznes, un vai tu raisīji vaļā Oriona zvaigžņu jostu?
32 Vai tu liec parādīties Zodiaka tēliem pareizā laikā, un vai tu vedi Lielo Lāci kopā ar viņa mazuļiem?
33 Vai tu zini debesu likumus, un vai tu nosaki debess valdīšanu pār zemi?
34 Vai tu vari likt savai balsij pacelties līdz pat padebešiem, tā ka straumēm līstošs lietus tevi pilnīgi pārklātu?
35 Vai tad tu izsūti zibeņus, ka tie dodas savās gaitās un tad tev atkal paziņo: „Redzi, še mēs esam?
36 Kas gan ir ielicis mākoņu slāņos gudrību, vai kas ir gaisa veidojumam piešķīris saprātu?
37 Kas gan ar savu paša gudrību spēj izskaitīt pūkainos mākoņus, un kas liek izlietics pār zemi debess ūdens tvertnēm,
38 Kad viss zemes virsus ir sacietējis kā metalla lējums un visas zemes pikas un pītes ir cieši sasaistījušās kopā?
39 Vai tu vari iet lauvas mātes vietā medīt laupījumu un apmierināt lauvēniem plēsoņu izsalkumu,
40 Kad tie paši, sarāvušies un saduguši, tup savās alās vai arī, ievilkušies biezoknī, guļ glūnēdami?
41 Kas tad krauklim sagādā barību, kad viņa mazuļi jo žēli ķērc pēc Dieva palīdzības, kad tie aiz pārtikas trūkuma klīst apkārt un klīzdami pagurst, būdami jau tuvu nāvei?“
Dievs atbild Ījabam
(1Moz 1:1–10)1 Tad Kungs no viesuļa atbildēja Ījabam, sacīdams:
2 “Kas manu padomu aptumšo
vārdiem, kuros nav zināšanas?
3 Joz nu gurnus kā vīrs –
es tev vaicāšu, tu man stāstīsi,
4 kur tu biji, kad es liku pamatus zemei –
pastāsti, ja to zini!
5 Kas mēroja to, tu taču zini!
Kas auklu vilka tai pāri?
6 Zemes pamati kur gremdēti?
Kas stūrakmeni tai pasvieda,
7 kad gavilēja rīta zvaigznes
un līksmojās visi Dieva dēli?
8 Kas stiprām durvīm aizslēdza jūru,
kad tā lauzās no zemes klēpja,
9 kad es mākoņos to ģērbu
un miglas autos vīstīju,
10 kad aizliku tai savu robežu,
aizšāvu bultu un aizcirtu durvis,
11 un teicu:
tiktāl nāc, bet tālāk ne,
te stās tavi lepnie viļņi!
12 Vai kaut reizi esi pavēlējis rītam
un ausmai licis zināt tās vietu,
13 licis ņemt zemes stūrus
un nokratīt negantos no zemes virsas?
14 Zeme kļūst kā spiedoga māls,
un tie stāv kā uz drānas!
15 Atrauta ļaundariem gaisma,
viņu paceltais elkonis satriekts!
16 Vai esi ticis līdz jūras avotiem,
vai dzelmes dibenā nonācis esi?
17 Vai vērušies tev nāves vārti,
vai tumsības vārtus redzējis esi?
18 Vai zemes plašumus izpratis esi?
Pastāsti, ja visu to zini!
19 Kur tas ceļš, kur gaisma mīt? –
un tumsa – kur tās vieta? –
20 ka tu novestu mājup tās,
zinātu takas uz viņu namu.
21 Tu zini – tu biji jau dzimis,
un dienu tev bez sava skaita!
22 Vai esi nācis sniega kambaros,
vai krusas kambarus redzējis esi?
23 Tos es glabāju naida laikam,
cīniņu un kara dienai!
24 Pa kuru ceļu nogriežas rūsa,
kā pajūk austrenis zemei pāri?
25 Kas lietus gāzmām pašķir ceļu
un ceļā sūta pērkona tūces,
26 lai līst pār zemi, kur ļaužu nav,
pār tuksnesi, kur cilvēks nemājo,
27 kalšņas un smilšņas lai atveldzē,
lai izdiedzē zāli?
28 Vai tad lietum ir tēvs?
Kas dzemdina rasas lāses?
29 No kuras klēpja ledus nāk,
kas dzemdēja debesu sarmu?
30 Kā akmens ūdeņi stingst
un dzelmes vaigs sasalst.
31 Vai vari sasiet Sietiņa važas,
vai Muļķa saites atraisīt vari,
32 vai zvaigznājus vari vadīt to stundā,
vai Lāceni un tās dēlus vadāt tu vari?
33 Vai debesu likumus tu zini?
Vai tu liec tiem valdīt virs zemes?
34 Vai vari līdz mākoņiem pacelt balsi,
lai klāj tevi ūdeņu pali?
35 Vai tu sūti zibeņus, ka tie iet
un atsaucas tev: mēs šeit! –
36 Kas padebešiem dāvā gudrību,
kas manai debesteltij dod saprašanu?
37 Kas ar gudrību saskaita mākoņus,
kas debesu krūkas izlej,
38 ka pīšļi līp kopā
un zemes pikas saķep?
39 Vai tu nomedī lauvai laupījumu
un lauvēnu dzīvību uzturi,
40 kad tie savos midzeņos gul,
biezoknī pieplok, uz upuri glūn?
41 Kas krauklim dod medījumu,
kad šā bērni uz Dievu brēc,
tekalējot bez ēsmas?
