1 Ījabs atbildēja un sacīja:
2 „Patiesi, es jau zinu, ka tas tā ir, un kuj-š cilvēks ir taisns Dieva priekšā?
3 Tiešām, ja kādam iegribētos iet ar Dievu tiesā, tad tam nebūtu iespējams atbildēt ne uz vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem.
4 Ja kāds pat ir gudrs savā sirdsprātā, stiprs spēkā, kuj-š gan būtu tāds pārgalvis, kas pret Viņu varētu sacelties un palikt sveikā?
5 Pret Viņu, kas pārceļ kalnus, un tie to nemana, ka savās dusmās Viņš tos apgāž.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka tās balsti ļodzās.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizzīmogo ar zīmogu zvaigznes.
8 Viņš viens pats izpleš pār zemi debesis un soļo pār jūras viļņiem.
9 Viņš ir tas, kas veidojis Lielo Lāci, Orionu un Sietiņu un zvaigznes pret dienas vidu.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
11 Redzi, Viņš pats man pāriet pāri, bet es Viņu neieraugu, Viņš pabrauc garām, bet es Viņu nesamanu.
12 Redzi, ja Viņš kādu sagrābdams aizrauj, kas Viņam to liegs? Kas Viņam sacīs: Ko Tu dari?
13 Dievs neliks savām dusmām mitēties, Viņam pakļāvās pat Rahaba palīgi.
14 Ak, kā gan es tad varētu Viņam dot atbildi, kā lai es Viņa priekšā atrastu vārdus?
15 Un kaut man būtu taisnība, tad taču es Viņam nespētu atbildēt, bet man nāktos no Viņa izlūgties manas tiesības un žēlastību!
16 Jebšu es ari sauktu, un Viņš man atbildētu, es tomēr nevarētu ticēt, ka Viņš uzklausa manu balsi.
17 Nē, Viņš mani salauzītu kā vētras brāzmā un bez iemesla pavairotu manas vātis.
18 Viņš nedod manam garam atspirgt, bet Viņš mani piesātina ar rūgtumu un ciešanām.
19 Ja spēka vajaga, redzi, tad Viņš ir varens, un ja ir runa par tiesu, kas gan Viņu sauks tiesas priekšā?
20 Ja man būtu taisnība, tad mana mute pati mani nosodītu, un ja es būtu bez vainas, tad Viņš tomēr mani padarītu par vainīgu.
21 Es tiešām esmu nenoziedzīgs! Es daudz neievēroju savu dvēseli, mani daudz nesaista mana dzīve, un savu esmi šai pasaulē es nestātu augsti!
22 Viss viena alga, tāpēc es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgo līdzīgi bezdievīgajam.
23 Ja Viņš piepeši kādus nevainīgi nonāvē ar sitienu, tad Viņš izzobo tos, kas nevainīgi pārdzīvo izmisumu.
24 Ja Viņš kādu zemi ir nodevis kāda bezdievīgā rokā, tad Viņš aizsedz zemes tiesnešu acis. Ja Viņš to nedara, kas tad ir tas, kas to dara?
25 Manas mūža dienas ir jo straujākas bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
26 Tās aizslīd kā niedpu pītas laivas, aizsteidzas kā ērglis, kas metas uz barību.
27 Ja es ari domāju: Es gribu aizmirst savas žēlabas, gribu pārmainīt savu izskatu, —būt līksms,
28 Tad mani sagrābj izmisums visu manu sāpju dēj; es zinu, ka Tu mani neatzīsi par nevainīgu.
29 Ja man ir jābūt vainīgam, tad kālab man velti nopūlēties?
30 Un kaut es sevi būtu atkal un atkal mazgājis un arī savas rokas šķīstījis ar sārmu,
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, un manis dēj pat manas drēbes sajustu riebumu.
32 Jo Dievs jau nav cilvēks, —tāds, kāds es esmu, kam es varētu atbildēt, ar ko es kopā varētu iet pie tiesas.
33 Mūsu abu starpā nav izlīdzinātāja, kas savu roku varētu uzlikt uz mums abiem.
34 Kaut Viņš atvilktu no manis savu rīksti un neļautu savām bailēm mani vēl vairāk iztrūcināt,
35 Tad es gribu runāt un nebīries no Viņa, kaut arī tomēr pats sevī es apzinos joprojām sajūtam bailes Viņa priekšā.“
Ījabs: kurš gan var pastāvēt Dieva priekšā?
1 Ījabs atbildēja, sacīdams:
2 “Patiesi zinu, ka tā!
Bet kurš cilvēks taisns Dieva priekšā?
3 Kurš gribēs ar viņu tiesāties?
Tas nespēs atbildēt ne reizi no tūkstoša!
4 Gudrs viņš sirdī, spēkā stiprs –
kurš pretojies viņam un palicis sveikā?
5 Viņš stumda kalnus, un tie nezina,
kas tos apgāž savās dusmās,
6 viņš tricina zemi no tās vietas,
un tās balsti ļogās,
7 viņš pavēl saulei, lai neuzlec,
un zvaigžņu priekšā zīmogu liek,
8 viņš debesis izpleš viens pats
un jūras bangas kājām min,
9 Gan Lāci, gan Muļķi radījis viņš,
gan Sietiņu, gan Dienvidu kambarus .
10 Viņš veic lielas lietas, ka ne izprast,
un brīnumus bez sava skaita!
11 Redzi, viņš iet garām, bet es neieraugu,
viņš aizsteidzas, bet nemanu viņu.
12 Redzi, viņš sagrābj – kurš liegs viņam,
kas uzsauks viņam: ko tu dari!
13 Dievs neaptur savas dusmas,
viņa priekšā liecas lepnā palīgi!
14 Kā tad es atbildēšu viņam?
Kā rast vārdus, ko sacīt viņam?
15 Kaut man taisnība, nerodu atbildēt –
lūgtin man jālūdzas savu Soģi!
16 Ja es sauktu un viņš atbildētu –
neticu, ka viņš mani uzklausīs!
17 Viesulī viņš mani satriec,
cērt man daudz brūču par neko,
18 neļauj man atvilkt elpu,
mielo mani ar rūgtu!
19 Ja spēkoties – viņš stiprāks,
ja pie soģa – kas mans liecinieks?
20 Kaut es taisns, mana mute pels mani,
kaut es nevainīgs, viņš vainos mani!
21 Es esmu nevainīgs!
Es nezinos sevi.
Man riebj dzīvot!
22 Tādēļ saku: viss vienalga!
Gan krietno, gan ļaundari viņš nomaitā.
23 Ja pātaga pēkšņi nokauj,
par šķīsto izbailēm viņš smej!
24 Ļaundaru rokās nodota zeme,
tās tiesnešiem vaigu viņš aizklāj –
ja ne viņš, kurš tad?
25 Par ziņnesi žiglāk man dienas steidz,
tās aiztrauc, neredzējušas laba,
26 aizšaujas kā niedru laivas,
kā ērglis, kas metas uz ēsmu.
27 Ja es saku: mitēšos gausties,
pacelšu acis, lai atspirgstu, –
28 satrūkstos savās sāpēs,
zinu, tu neattaisnosi mani.
29 Es tas negantais!
Ko tad lai velti nopūlos?
30 Ja es mazgātos sniega ūdenī
un šķīstītu delnas ar sārmu,
31 tad vircas bedrē tu iemestu mani,
ka es riebtos pat paša drānām!
32 Viņš nav cilvēks kā es –
kā lai atbildu viņam,
kā mums abiem stāties pie tiesas?
33 Starp mums šķīrēja nav,
kas uzliktu roku mums abiem.
34 Lai savu rīksti viņš atrauj man,
un viņa briesmas lai nevajā mani,
35 tad runāšu, viņu nebīdamies,
jo neesmu vis tāds!
