1 Jūdas grēki ir uzrakstīti ar dzelzs rakstīklu un ierakstīti ar dimanta smaili viņu sirds plāksnēs un uz viņu altāru ragiem.
2 Un kā savus bērnus viņi piemin savus altārus un Ašēras tēlus zem zaļajiem kupli salapojušiem kokiem augstajos pakalnos.
3 „Savu kalnu lauku klajumā, tavu īpašumu un visu tavu mantu un bagātības Es atstāju izlaupīšanai, ari tavus elku kalnus to grēku dēļ, kas nodarīti visos tava apgabala novados.
4 Tā tu pazaudēsi savas vainas dēļ savu mantojuma tiesu, ko Es tev biju novēlējis, un Es tevi nodošu tavu ienaid-nieku rīcībā par kalpu tādā zemē, ko tu nepazīsti! Jūs iededzinājāt manā garā manas bardzības uguni, kas degs mūžīgi.“
5 Tā saka tas Kungs: „Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kujra sirds atkāpjas no tā Kunga!
6 Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša smilšu sloksnēs, neviesmīlīgā klajuma sālainajā zemē.
7 Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz to Kungu un kufa cerība ir tas Kungs!
8 Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens, un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus.“
9 Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?
10 „Es, tas Kungs, izpētu sirdi un pārbaudu īkstis, lai atmaksātu ikvienam par viņa ceļiem, kā viņa dzīve to pelna.“
11 Kā irbe, kas perē olas, ko tā pati nav dējusi, tā ir tāds cilvēks, kas sakrāj mantu, bet netaisnā ceļā. Pašā dzīves vidū viņam tā jāatstāj, un beigās viņš stāv kā plānprātiņš.
12 Tu godības tronis, augsts no paša sākuma, mūsu svētuma vieta!
13 Tu Israēla cerība, ak Kungs! —Visi, kas Tevi atstāj, paliks kaunā! Kas no Tevis atkāpjas, to vārdus rakstīs zemē smiltīs, jo tie atstājuši to Kungu, dzīvības ūdens avotu.
14 Dziedini mani, ak Kungs! —Tad es būšu izdziedināts; palīdzi man, tad ir palīdzēts! Jo Tu esi mana slava.
15 Redzi, viņi saka: „Kur tad ir tā Kunga draudu vārds? Lai tas taču piepildītos!“
16 Es neesmu liedzies veikt gana pienākumus tavā uzdevumā; es nelaimes dienu neesmu vēlējies, to Tu zini! Kas nāca no manas mutes, tas ir atklāts tavā priekšā.
17 Novērs man briesmas, neatstāj mani pavisam bez cerībām, Tu esi mans patvērums ļaunā dienā!
18 Lai mani vajātāji paliek kaunā, bet ne es! Lai tie krīt izmisumā, bet ne es! Lai nāk pār tiem nelaimes diena un satriec tos ar divkāršu postu un iznīcību!
19 Tas Kungs tā man sacīja: „Ej un nostājies ta sauktajos tautas dēlu vārtos, pa kupem iziet un ieiet Jūdas ķēniņi, un visos pārējos Jeruzālemes vārtos.
20 Un saki tiem: Klausaities tā Kunga vārdu, jūs Jūdas ķēniņi un visi jūdieši un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, kas ieejat pa šiem vārtiem!
21 Tas Kungs tā sacīja: Sargaities savas dvēseles dēļ sabatā nest kādu nastu un to ienest pa Jeruzālemes vārtiem!
22 Nenesiet ārā nastas arī no saviem namiem sabatā un nedariet vispārīgi nekādu darbu sabatā, bet svētījiet svēto dienu, kā Es pavēlēju jūsu tēviem!
23 Bet tie Mani neklausīja un neatdarīja savas ausis, tie bija nepakļāvīgi, neklausīja Mani un nepieņēma mācību.
24 Ja jūs Mani klausīsit“, —tā saka tas Kungs, —„un nenesīsit sabatā nastas pa šās pilsētas vārtiem, bet svētīsit svēto dienu, atturēdamies no visiem darbiem šinī dienā,
25 Tad ķēniņi un labieši, kas sēž Dāvida tronī, brauks iekšā pa šās pilsētas vārtiem ar ratiem un zirgiem, viņi un viņu dižvīri, Jūdas vīri ar Jeruzālemes iedzīvotājiem, un šī pilsēta būs mūžīgi apdzīvota.
26 Un nāks no Jūdas ciemiem un pilsētām, un no Jeruzālemes apkārtnes, un no Benjamīna zemes, un no lejas novadiem, un no kalniem, un no dienvi-diem ļaudis un nesīs dedzināmos upurus, kaujamos un ēdamos upurus un smaržīgas kvēpināmās zāles un uzstāsies ar pateicības upufiem tā Kunga namā.
27 Bet ja jūs Mani neklausīsit, lai svēto dienu svētītu un nesīsit nastas sabatā un tās nesīsit iekšā pa Jeruzālemes vārtiem, tad Es iededzināšu uguni pilsētas vārtos, tā aprīs Jeruzālemes skaistos namus un neizdzisīs!“
Jūdas ļaunprātīgā sirds
1 Jūdas grēks ir ierakstīts
ar dzelzs spalvu,
ar dimanta grebli iegrebts
uz viņu sirds plāksnēm
un uz jūsu altāru ragiem,
2 kamēr vien viņu dēli piemin
savus altārus un ašēras –
zem katra zaļoksna koka
un uz pakalnu pakalniem!
3 “Mans laukvidus kalns!
Tavus labumus un tavus dārgumus
es atdošu laupīt
un tavus pakalnus grūdīšu grēkā
visur, kur vien tu esi!
4 Rokas tu atlaidīsi
no sava īpašuma,
ko es tev devu,
tavi naidnieki kalpinās tevi
zemē, kuru tu nepazīsti,
jo manās dusmās tu uguni dedzi,
mūžam tā degs!”
5 Tā saka Kungs:
“Nolādēts vīrs, kas uz cilvēku paļaujas,
miesu par savu spēku tur
un novērš sirdi no Kunga!
6 Tāds ir kā tuksneša ērkšķis,
neredzēs labu –
mitīs tuksneša degzemē,
sāļainē, kur neviens nemīt.
7 Svētīts vīrs,
kas uzticas Kungam,
Kungs būs viņa uzticība!
8 Tas būs kā koks,
pie ūdeņiem stādīts,
pie straumēm stieps savas saknes,
tam lapotne zaļos
un sausuma gads paies bez rūpēm,
tas nestās dot augļus.”
9 Sirds pieviļ un sirgst!
Kas zina?!
10 “Es – Kungs,
es caurskatu prātus,
es pārbaudu sirdis
un dodu ikvienam pēc viņa augļiem,
pēc viņa darba augļiem!”
11 Kā irbe perē olas,
ko dējusi nav,
tā bagātais netaisni mantu rauš, –
viņa dienas apstāsies pusē,
viņš nāves cisās būs nelga!
12 Tu jau no sākumiem esi
visaugstais goda tronis,
mūsu svētnīcas vieta,
13 Israēla cerība – Kungs!
Visi, kas tevi atmet,
paliks kaunā,
kas novēršas –
piederēs zemei,
jo pametuši dzīvā ūdens avotu – Kungu!
Jeremijas lūgšana pēc aizstāvības
14 Dziedini mani, Kungs,
un es būšu dziedēts,
glāb mani, un es būšu glābts,
jo tu esi mana slava!
15 Redzi, viņi man saka:
“Kur Kunga vārds?
Lai nāk!”
16 Es nevairījos tev sekot!
Sērgas es nekāroju!
Tu zināji, kas nāk no manas mutes –
tas bija tev atklāts!
17 Nepazudini mani,
tu esi mans patvērums ļaunā dienā!
18 Lai mani vajātāji paliek kaunā –
bet ne es!
Satriec viņus, bet ne mani!
Nes viņiem ļaunu dienu,
ar divkāršu nīcību nīcini tos!
Svētījiet sabatu!
19 Tā man teica Kungs: “Ej un nostājies Tautas dēlu vārtos, pa kuriem nāk Jūdas ķēniņi un pa kuriem tie iet, un visos Jeruzālemes vārtos! 20 Un saki tiem: klausieties Kunga vārdu, Jūdas ķēniņi un visa Jūda, un visi, kas vien Jeruzālemē mītat un kas pa šiem vārtiem nākat!”
21 Tā saka Kungs: “Piesargiet savu dzīvību! Nenesiet sabatā nastas, neienesiet tās pa Jeruzālemes vārtiem! 22 Un neiznesiet nastas no saviem namiem sabatā, nedariet nevienu darbu un svētījiet sabatu, kā es jūsu tēviem esmu pavēlējis! 23 Bet viņi neklausījās, pat ausi nepastiepa, stūrgalvīgi tie nedz klausīja, nedz labojās!
24 Ja klausīsiet mani, saka Kungs, un pa šīs pilsētas vārtiem nenesīsiet nastas sabatā, bet svētīsiet sabata dienu, nedarīdami nekādu darbu, 25 tad pa šīs pilsētas vārtiem ienāks augstmaņi un ķēniņi, kuri sēž uz Dāvida troņa, tie brauks ar ratiem un jās zirgiem – viņi un viņu augstmaņi, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji – un viņi dzīvos šai pilsētā mūžam. 26 Un nāks ļaudis no Jūdas pilsētām un no Jeruzālemes apkārtnes, un no Benjāmina zemes, un no Šefelas, un no kalniem, un no Negebas – tie nesīs sadedzināmos upurus un kaujamos upurus, vīraku un labības dāvanas Kunga namam. 27 Ja jūs mani neklausīsiet un nesvētīsiet sabata dienu, bet nesīsiet nastas un iesiet sabatā pa vārtiem, tad es tās vārtos iedegšu uguni, un tā rīs Jeruzālemes pilis, ka ne nodzēst!”
