1 Tajā pašā dienā tika nolasīta Mozus grāmata skaļā balsī, un tur stāvēja rakstīts, ka neviens amonietis nedz moābietis nedrīkst nekad nekādā ziņā tikt uzņemts Dieva draudzē,
2 Jo viņi nebija nākuši pretim Israēla bērniem ar maizi un ūdeni un bija salīguši Bileāmu pret viņiem, lai viņus lādētu, bet mūsu Dievs pārvērta lāstu par svētību.
3 Un kad viņi dzirdēja bauslību, viņi nošķīra visus tos, kas bija svešas vai jauktas izcelsmes, no Israēla.
4 Bet jau pirms tam priesteris Ēljašibs, kas bija iecelts par pārzini Dieva nama telpām, kāds Tobijas tuvinieks,
5 Bija iekārtojis viņam lielu telpu, kur agrāk novietoja ēdamos upujus, vīraku un traukus un desmito tiesu no labības un vīnogu sulas un eļļas, to, kas bija paredzēts Ievītiem, dziedātājiem un vārtu sargiem, un nodevas priesteriem.
6 Bet kamēr tas bija noticis, es nebiju Jeruzālemē, jo Bābeles ķēniņa Artakserksa valdīšanas trīsdesmit otrā gadā es biju devies pie ķēniņa viņa pilī un galmā. Kad pēc kāda laika es lūdzu atvaļinājumu no ķēniņa
7 Un atkal nonācu Jeruzālemē, tad es atklāju to nelietību, ko Ēljašibs bija darījis Tobijas labā, iekārtojot viņam telpu Dieva nama pagalmos.
8 Tas radīja manī tādu nepatiku un riebumu, ka es liku izsviest visas Tobijas mantas ārā no tās telpas
9 Un pavēlēju, lai telpas iztīra, un es noliku tur atpakaļ Dieva nama piederumus, mantas ēdamajam upurim un vīrāku.
10 Es ari uzzināju, ka Ievītiem nodevas nav nodotas, tā ka Ievīti un dziedātāji, kas darīja darbu, bija izklīduši katrs uz savu tīrumu.
11 Tad es bāros ar priekšniekiem un sacīju; „Kādēļ Dieva nams ir tā pamests?“ Un es sapulcināju visus izklīdušos un iecēlu viņus atkal katru savā vietā.
12 Kad nu pēc tam viss Jūda atveda noliktavās desmito tiesu no labības, no vīnogu sulas un eļļas,
13 Tad es iecēlu kā mantziņus pār noliktavām priesteri Šelemju, rakstvedi Cadoku un no Ievītiem Pedaju un kā viņu palīgu Hananu, Zakura dēlu, kas bija Matanjas dēls, jo viņus uzskatīja par uzticīgiem, un viņu pienākums tagad bija kārtot sadali saviem brāļiem.
14 Piemini mani par to, mans Dievs, un neizdeldē no laužu piemiņas manus labos darbus, kupus esmu darījis sava Dieva nama un tā apkalpes labā!
15 Tajās dienās es redzēju Jūdā dažus, kas mina vīna spiedes sabatā un ieveda labību un krāva uz ēzeļiem; ari vīnu, vīnogas, vīģes un visādas nastas viņi veda uz Jeruzālemi sabata dienā; es tad brīdināju viņus tai dienā, kad viņi pārdeva preces.
16 Arī tirieši, kas dzīvoja tur, ieveda zivis un visāda veida preces un pārdeva sabatā Jūdas ļaudīm un Jeruzālemē.
17 Tad es bāros ar Jūdas labiešiem un sacīju viņiem: „Kas tā ir par ļaunu lietu, ko jūs darāt un tā apgānāt sabata dienu?
18 Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami sabatu!“
19 Un kad sabata priekšvakarā Jeruzālemes vārtos metās krēsla, es sacīju, lai aizslēdz vārtus un noteicu, lai tos neatver līdz sabata beigām. Un es iecēlu kādus no saviem kalpiem par vārtu uzraugiem, lai neviena preču nasta neienāktu sabata dienā.
20 Tad tirgotājiem un dažādu preču pārdevējiem nācās pārnakšņot ārpus Jeruzālemes vienu vai divas reizes.
21 Bet es brīdināju viņus un sacīju viņiem: „Kādēļ jūs pārnakšņojat mūra priekšā? Ja jūs vēl tā darīsit, es likšu jūs apcietināt!“ Sākot no šī brīža, viņi vairs nenāca sabatā.
22 Tad es sacīju Ievītiem, lai viņi šķīstās un nāk vārtus sargāt, lai turētu svētu sabata dienu. Piemini ari to, manā labā, mans Dievs, un parādi man žēlastību pēc savas lielās žēlsirdības!
23 Tajās dienās es redzēju arī jūdus, kas bija apprecējuši asdodiešu, amoniešu un moābiešu sievas.
24 Viņu bērni runāja pa pusei asdodiski, un viņi neprata runāt jūdiski, bet saprata tikai attiecīgās iezemiešu tautas valodu.
25 Tad es izteicu šiem ļaudīm smagus pārmetumus, lādēju viņus, pat situ dažus no viņiem un plēsu viņu matus, un es liku viņiem zvērēt pie Dieva: „Jūs nedrīkstat dot savas meitas viņu dēliem par sievām nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem vai sev pašiem par sievām!
26 Vai Salamans, Israēla ķēniņš, nekrita grēkā tieši šādu sievu dēļ? Tiešām, starp daudzām tautām nebija tautas ar tādu ķēniņu kā viņš, un viņš bija sava Dieva iemīļots, un Dievs iecēla viņu par ķēniņu visā Israēlā, un tomēr svešinieku sievas pat viņu ievilināja grēkā.
27 Un tagad nu mums jādzird par jums, ka jūs atļaujaties sev to pašu netaisnību un, precēdami svešas sievas, kļūstat neuzticīgi mūsu Dievam.“
28 Un viens no augstā priestera Jojadas, Eljašiba dēla, dēliem bija horonieša Sanballata znots; tādēļ es viņu aizraidīju prom no savas tuvākās apkārtnes.
29 Piemini viņiem, mans Dievs, to, ka viņi visvairāk ir aptraipījuši priesteru kārtas godu un lauzuši derību, ko Tu esi noslēdzis ar priesteriem un Ievītiem.
30 Tā es šķīstīju viņus no visa svešā, un es noteicu priesteriem un Ievītiem no jauna viņu pienākumus katram savā darbā,
31 Un es nokārtoju par jaunu malkas piegādi noteiktos laikos un pirmo augļu pienešanas kārtību. „Piemini to, mans Dievs, man par labu!“
Cittautiešu nošķiršana no Israēla
(4Moz 22:1–24:25)1 Todien tautai lasīja priekšā Mozus grāmatu, un tur bija rakstīts, ka amonieši un moābieši nemūžam nedrīkst nākt Dieva sapulcē, 2 jo tie nebija sagaidījuši Israēla dēlus ar maizi un ūdeni, bet bija nolīguši pret tiem Bileāmu, lai tas viņus nolād – taču mūsu Dievs lāstu pārvērta svētībā! 3 Kad ļaudis dzirdēja bauslību, tie no Israēla nošķīra visus cittautiešus.
Nehemija atjauno kārtību templī
4 Bet pirms tam priesteris Eljāšībs bija iecelts par mūsu Dieva nama telpu pārzini, viņš bija Tobījas draugs. 5 Viņš tam bija ierīkojis lielu istabu, kur pirms tam bija glabāta labības dāvana, vīraks, trauki un desmitā tiesa no labības, jaunā vīna un eļļas, kas pienācās levītiem, dziedātājiem un vārtu sargiem, kā arī ziedojumi priesteriem. 6 Kamēr tas viss notika, es nebiju Jeruzālemē, jo Bābeles ķēniņa Artakserksa trīsdesmit otrajā gadā es biju devies pie ķēniņa, un pēc kāda laika es lūdzu ķēniņam atļauju 7 doties uz Jeruzālemi. Tur es ieraudzīju, kāds ļaunums izdarīts – Eljāšībs bija ierīkojis Tobījam istabu Dieva nama pagalmos. 8 Tas mani ļoti sadusmoja, un es liku izmest no tās istabas visas Tobīja lietas. 9 Tad es pavēlēju šķīstīt istabu un sanesu atpakaļ Dieva nama traukus, labības dāvanu un vīraku.
10 Es arī uzzināju, ka netiek dota levītu daļa un tādēļ levīti un dziedātāji, kas veica darbu, aizbēguši katrs uz savu īpašumu. 11 Es norāju pārvaldniekus un sacīju: “Kādēļ Dieva nams ir pamests?” Es tos sapulcināju un atkal iecēlu katru savā vietā. 12 Tad visa Jūda saveda mantnīcās desmito tiesu no labības, jaunā vīna un eļļas. 13 Par mantnīcu mantziņiem es iecēlu priesteri Šelemju, rakstvedi Cādoku, no levītiem Pedāju, un viņiem palīgos – Hānānu, Zakūra dēlu, Matanjas dēlu, jo tos uzskatīja par uzticamiem, un tiem uzdeva visu sadalīt saviem brāļiem.
14 Tādēļ piemini mani, Dievs, un neizdzēs labo, ko esmu darījis sava Dieva namam un kalpošanai!
Sabata atjaunošana
15 Tolaik es redzēju, ka Jūdā sabatā min vīnspaidu, ka nes kūlīšus un krauj uz ēzeļiem, un arī vīnu, vīnogas, vīģes un dažādas nastas sabata dienā nes uz Jeruzālemi. Es tos brīdināju todien, kad tie pārdeva ēdamo. 16 Pilsētā dzīvoja arī tīrieši, tie ieveda zivis un dažādas preces un sabatā tās Jeruzālemē pārdeva Jūdas dēliem. 17 Tad es norāju Jūdas dižciltīgos un sacīju tiem: “Kāpēc jūs darāt šīs ļaunās lietas un apgānāt sabatu? 18 Vai tā nedarīja jau jūsu tēvi? Un mūsu Dievs ir licis nākt visam šim ļaunumam pār mums un pār šo pilsētu, un jūs vairojat dusmas pret Israēlu, sagānīdami sabatu!”
19 Kad sabata priekšvakarā Jeruzālemes vārtos sāka krēslot, es pavēlēju aizvērt vārtus un noteicu, lai neatver līdz sabata beigām. Vairākus savus kalpus es iecēlu par vārtu sargiem, lai sabatā netiek ienesta neviena nasta. 20 Tad tirgoņi un dažādu preču pārdevēji vienu vai divas reizes pārnakšņoja ārpus Jeruzālemes, 21 bet es tos brīdināju un sacīju tiem: “Kādēļ jūs nakšņojat pie mūra? Ja jūs tā darīsiet vēlreiz, es likšu jūs sagrābt!” Kopš tā laika viņi sabatā nenāca.
22 Es noteicu levītiem, lai tie šķīstās un nāk sargāt vārtus, lai tiktu svētīta sabata diena. Piemini arī to man par labu, Dievs, un žēlo mani ar savu lielo žēlastību!
Jaukto laulību aizliegums
(Ezr 9:1–4)23 Tolaik es redzēju arī, ka jūdi apprecējuši ašdodiešu, amoniešu un moābiešu sievas, 24 un puse no viņu dēliem runāja ašdodiski un neprata runāt jūdiski, bet tikai tās tautas valodā. 25 Tad es rājos ar tiem, lādēju un situ dažus no tiem vīriem un plūcu tiem matus. Es liku tiem zvērēt pie Dieva – jūs nedosiet savas meitas viņu dēliem un neņemsiet viņu meitas saviem dēliem un sev! 26 Vai Israēla ķēniņš Sālamans nekrita grēkā tieši tādēļ? Starp daudzām tautām nav bijis tāda ķēniņa – viņš bija Dieva mīlēts, un Dievs viņu iecēla par visa Israēla ķēniņu, bet svešu tautu sievas pat viņu pavedināja grēkot! 27 Un tagad mēs par jums dzirdam, ka jūs darāt visu šo lielo ļaunumu un netaisnību pret mūsu Dievu, precēdami citu tautu sievas! 28 Viens no augstā priestera Jehojādas, Eljāšība dēla, dēliem bija horonieša Sanballata znots, tādēļ es to padzinu. 29 Piemini viņus, Dievs, jo tie aptraipījuši priestera amatu un priesteru un levītu derību!
30 Tā es tos šķīstīju no visa svešā un atkal iecēlu priesterus un levītus, katru savā darbā, 31 un atjaunoju malkas upurveltes noteiktos laikos un pirmo augļu pienešanu. Piemini to, Dievs, man par labu!
