1 Ak kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, ka kalni sakustētos tava vaiga priekšā!
2 Kā uguns aizdedzina žagarus un kā ūdens no uguns vārās, —ka tā tavs vārds lai kļūtu pazīstams taviem pretiniekiem, ka tā lai pagāni drebētu tavā priekšā,
3 Kad Tu dari lielus brīnumus, kas pārsniedz mūsu cerības! Kaut Tu nonāktu zemē, ka kalni sakustētos tava vaiga priekšā!
4 Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz viņu.
5 Tu labprāt nāc pie tā, kas taisnību dara ar prieku, pie tiem, kas tavos ceļos piemin Tevi. Bet tomēr? Ir iedegušās tavas dusmas, jo mēs esam grēkojuši, būdami Tev vienmēr neuzticīgi un no Tevis atkrītot.
6 Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņams tērps. Mēs novīstam kā lapas, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš.
7 Un nav neviena, kas piesauc tavu vārdu, kas uzmostas un tvejras pie Tevis, jo Tu apslēp mums savu vaigu un atstāj mūs, ka mēs nonīkstam savos grēkos.
8 Bet, ak Kungs, Tu esi taču mūsu Tēvs! Mēs esam māls, bet Tu mūsu izveidotājs, mēs visi esam tavu roku darbs. —
9 Nedusmo, Kungs, tik ļoti un nepiemini mūžīgi mūsu noziegumu! Uzlūko jele mūs, mēs visi esam tava tauta!
10 Tavas svētās pilsētas ir kļuvušas par tuksnesi, Ciāna ir tuksnesis, un Jeruzāleme ir drupu kaudze!
11 Mūsu skaistais un svētais dievnams, kur mūsu tēvi Tevi slavēja, ir kritis ugunij par laupījumu, un visas mūsu mīļās vietiņas ir drupās!
12 Vai Tu, Kungs, to visu redzēdams, cietīsi klusu un mūs tik loti apbēdināsi?
1 Kā uguns aizdedz žagarus,
kā uguns uzvāra ūdeni,
tā tavi pretinieki iepazīs tavu vārdu,
lai tautas dreb tavā priekšā;
2 kad tu dari šaušalas,
ko mēs pat negaidījām,
kad tu nāc lejā,
no tavas klātienes līgojas kalni!
3 Kopš senseniem laikiem
ne auss to ir dzirdējusi,
ne acs to ir redzējusi,
ka būtu vēl cits Dievs,
izņemot tevi,
kas palīdz tiem,
kas uz viņu paļaujas.
4 Tu panācies pretī tiem,
kas taisnību dara ar prieku,
kas iet tavus ceļus,
kas piemin tevi, –
tu iedegies dusmās,
jo mēs grēkojām,
vienmēr mēs tādi bijuši –
taču tiksim glābti!
5 Mēs visi esam nešķīsti,
visa mūsu taisnība
kā sārņainas drānas,
mēs visi novīstam kā lapas,
mūsu vainas mūs aizrauj kā vējš.
6 Nav neviena,
kas piesauc tavu vārdu,
kas būtu modrs,
ka turētos pie tevis, –
jo tu apslēp no mums savu vaigu
un pamet mūs pašu vainās.
7 Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs!
Mēs esam māls,
un tu esi podnieks,
mēs visi esam tavu roku darbs!
8 Nedusmo, Kungs, tik ļoti,
ne uz visiem laikiem piemini vainu,
jel uzlūko –
mēs visi esam tava tauta!
9 Tavas svētās pilsētas
kļuvušas par tuksnesi –
Ciāna kļuvusi par tuksnesi,
Jeruzāleme par izpostījumu!
10 Mūsu svēto un diženo namu,
kur tevi slavēja mūsu tēvi,
nodedzinājusi uguns,
visas mūsu jaukās vietas
nu drupās!
11 Kungs, vai par visu šo
tu nekā neteiksi,
vai klusēsi,
vai vēl mūs apspiedīsi?!
