1 Tad Jāzeps krita pie sava tēva vaiga, raudāja un skūpstīja viņu.
2 Un Jāzeps pavēlēja dziedniekiem, saviem kalpiem, viņa tēvu iebalzamēt. Un ārsti iebalzamēja Israēlu.
3 Tā pagāja četrdesmit dienas, jo tik daudz vajaga balzamēšanai. Pēc tam ēģiptieši to apraudāja septiņdesmit dienas.
4 Un kad viņa apraudāšanas laiks bija beidzies, tad Jāzeps sacīja faraona nama iedzīvotājiem: „Ja jūs esat man labvēlīgi, tad sakiet manā vietā faraonam:
5 Mans tēvs lika man ar zvērestu apstiprināt, sacīdams: Es mirstu, bet tu aproc mani manā paša kapā, kujru es sev esmu racis Kānaāna zemē, tur tev mani jāaprok.
6 Es tagad gribu doties turp un gribu aprakt savu tēvu un tad griezties atpakaļ.“
7 Un Jāzeps aizgāja, lai apraktu savu tēvu, un ar viņu kopā gāja visi faraona kalpi, viņa nama vecākie un visi Ēģiptes zemes vecākie
8 Un visa Jāzepa nama saime, kā arī viņa brāļi un viņa tēva nama saime, tikai savus mazos bērnus, savus sīklopus un liellopus, tos tie atstāja Gošenes zemē.
9 Līdz ar viņu devās ceļā arī rati un jātnieki, visi kopā ļoti liels pulks.
10 Un viņš aizgāja līdz Goren-haatadai, kas atrodas aiz Jardānas pārejas. Tur viņi noturēja lielu un ļoti svinīgu sēru sanāksmi. Viņš savam tēvam veltīja septiņas dienas ilgas sēras.
11 Kad nu Kānaāna zemes iedzīvotāji vēroja mirušā apraudāšanu pie Goren-haatadas, tad tie teica: „Ēģiptiešiem ir jo lielas sēras,“ tādēļ to vietu pie Jardānas pārejas sauc: Ebel-Mizrajim.
12 Tā viņa dēli darīja, kā viņš tiem bija pavēlējis:
13 Viņi to aizveda uz Kānaāna zemi un apraka Makpelas tīrumā, alā, kupi Ābrahāms kopā ar tīrumu bija pircis sev par dzimts kapiem no hetieša Efrona iepretim Mamrei.
14 Un Jāzeps pēc tēva apglabāšanas atgriezās Ēģiptes zemē līdz ar saviem brāļiem un visiem tiem, kas bija gājuši ar viņu, lai apraktu vina tēvu.
15 Kad Jāzepa brāļi redzēja, ka vinu tēvs ir miris, tad tie sprieda: „Kad tik Jāzeps mūs neienīst un neatmaksā visu to ļaunu, ko mēs viņam esam darījuši.“
16 Tādēļ tie pavēstīja Jāzepam: „Tā tavs tēvs to ir pavēlējis, pirms nāves sacīdams:
17 Sakait tā Jāzepam: Piedod, lūdzams, savu brāļu pārkāpumus un viņu grēkus, 10 tie tev darījuši ļaunu! Bet tagad piedodi mūsu pārkāpumus tava tēva Dieva kalpiem!“ Un Jāzeps raudāja, kad tie tā uz viņu runāja.
18 Tad viņa brāļi paši nāca un krita viņa priekšā zemē un sacīja: „Redzi, mēs tev gribam būt kalpi.“
19 Un Jāzeps sacīja viņiem: „Nebīstaities; vai tad es esmu Dieva vietā?
20 Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, lai panāktu, kas šodien redzams: daudz ļaudis saglabāt dzīvus.
21 Bet tagad: nebīstaities, es gādāšu par jums un jūsu bērniem. Tā viņš tos mierināja un runāja uz to sirdīm.
22 Tā Jāzeps ar sava tēva saimi apmetās uz dzīvi Ēģiptē. Un Jāzepam bija simts desmit gadi.
23 Jāzeps pieredzēja no Ēfraima bērnu bērnus trešajā augumā, un ari Manases dēla Machīra bērni piedzima uz Jāzepa ceļiem.
24 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: „Es miršu, bet Dievs raudzīdamies raudzīsies uz jums un izvedis jūs no šīs zemes uz to zemi, kupu Viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam.“
25 Un Jāzeps nozvērināja Israēla bērnus, teikdams: „Dievs patiešām raudzīsies uz jums, ka jūs aizvedat manus kaulus no šejienes.“
26 Un Jāzeps nomira simts desmit gadus vecs, un to iebalzamēja un ielika Ēģiptē šķirstā.
1 Un Jāzeps metās pie sava tēva vaiga, raudāja pie viņa un skūpstīja viņu. 2 Jāzeps pavēlēja saviem kalpiem dziedniekiem iebalzamēt savu tēvu, un dziednieki iebalzamēja Israēlu. 3 Pagāja četrdesmit dienas, jo tik ilgi noritēja balzamēšana. Tad ēģiptieši viņu apraudāja septiņdesmit dienas. 4 Kad apraudāšana beidzās, Jāzeps runāja ar faraona namu un teica: “Kaut jel es gūtu jūsu vēlību! – Sakiet jel faraonam: 5 mans tēvs mani nozvērināja, sacīdams: redzi – es mirstu! Manā kapā, ko es sev izcirtu Kanaāna zemē, – tur apglabā mani! Ļauj jel man tagad iet un apglabāt tēvu, un es atkal atgriezīšos!” 6 Faraons teica: “Ej un apglabā savu tēvu, kā tu esi zvērējis!” 7 Un Jāzeps devās apglabāt savu tēvu, un kopā ar viņu devās visi faraona kalpi, viņa nama vecajie, un visi Ēģiptes zemes vecajie. 8 Arī viss Jāzepa nams un viņa brāļi, un viņa tēva nams – tie atstāja Gošenes zemē tikai savus mazuļus, avis un vēršus. 9 Un kopā ar viņu devās gan rati, gan jātnieki – tas bija varens pulks! 10 Viņi atnāca līdz Goren-Ātādai, kas viņpus Jardānas, un tur viņi jo gauži un stipri viņu apraudāja. Savam tēvam viņš rīkoja sēras septiņas dienas! 11 Tās zemes iemītnieki kanaānieši redzēja sēras Goren-Ātādā un teica: “Ēģiptiešiem šīs ir lielas sēras!” – tādēļ to vietu nosauca vārdā Ābel-Micraima , tā ir viņpus Jardānas. 12 Un viņa dēli darīja, kā viņš tiem bija pavēlējis. 13 Viņa dēli aiznesa viņu uz Kanaāna zemi un apglabāja Mahpēlas lauka alā, kuru kopā ar lauku sev par kapavietu Ābrahāms bija nopircis no hetieša Efrona, tā ir uz Mamres pusi. 14 Pēc tam kad Jāzeps bija apglabājis savu tēvu, tas atgriezās Ēģiptē – viņš un viņa brāļi, un visi, kuri kopā ar viņu bija devušies apglabāt viņa tēvu.
Jāzeps piedod brāļiem
15 Kad Jāzepa brāļi saprata, ka viņu tēvs ir miris, viņi runāja: “Varbūt nu Jāzeps sāks turēt naidu un atdarīt mums visu ļauno, ko mēs viņam esam nodarījuši!” 16 Un viņi lika Jāzepam teikt: “Tavs tēvs pirms nāves pavēlēja, sacīdams: 17 tā sakiet Jāzepam: piedod savu brāļu noziegumu un grēku, kaut viņi tev darījuši ļaunu! Tad nu piedod tava tēva Dieva kalpu noziegumu!” Un Jāzeps raudāja par viņu teikto. 18 Un atnāca arī viņa brāļi, krita viņa priekšā un teica: “Redzi – mēs tavi vergi!” 19 Bet Jāzeps tiem teica: “Nebaidieties! Vai es Dieva vietā?! 20 Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai! 21 Un tagad – nebaidieties! Es apgādāšu jūs un jūsu mazuļus!” – un viņš tos nomierināja un runāja tiem pa prātam.
Jāzepa nāve
(Ebr 11:22)22 Jāzeps dzīvoja Ēģiptē – viņš un viņa tēva nams. Jāzeps nodzīvoja simts desmit gadu. 23 Jāzeps vēl redzēja Efraima dēlus trešajā augumā, arī Manases dēla Māhīra dēli piedzima Jāzepam uz ceļgaliem. 24 Un Jāzeps teica saviem brāļiem: “Es nu mirstu, bet Dievs jūs nepametīs un no šīs zemes aizvedīs uz zemi, par kuru viņš ir zvērējis Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam!” 25 Un Jāzeps nozvērināja Israēla dēlus: “Dievs jūs nepametīs, un jūs aizvedīsiet manus kaulus no šejienes!” 26 Un Jāzeps nomira simts desmit gadu vecs, un tie viņu iebalzamēja un ielika viņu šķirstā Ēģiptē.
