1 Tad Jāzeps gāja un sacīja faraonam: „Mans tēvs un mani brāļi ar saviem sīklopiem un ar saviem liellopiem un ar visu, kas tiem ir, ir atnākuši no Kānaāna zemes un tagad ir Gošenē.“
2 Un viņš paņēma piecus vīrus no savu brāļu vidus un atveda tos pie faraona.
3 Un faraons sacīja uz viņa brāļiem: „Kāda jūsu nodarbošanās?“ Tie atbildēja: „Tavi kalpi ir sīklopu gani, kā mēs, tā arī mūsu tēvi.“
4 Un viņi sacīja faraonam: „Mēs esam nākuši, lai kā svešinieki piemājotu Šinī zemē, jo nav ganību tiem sīklopiem, kas pieder taviem kalpiem, tāpēc ka bads Kānaāna zemē ir smags. Tad nu, lūdzams, atļauj taviem kalpiem dzīvot Gošenē.“
5 Tad faraons sacīja Jāzepam, teikdams: „Tavs tēvs un tavi brāļi ir atnākuši pie tevis.
6 Ēģiptes zeme ir tavā priekšā; vislabākajā zemes daļā lai apmetas tavs tēvs un tavi brāļi—Gošenes zemē, un ja tu atzīsti, ka starp viņiem ir krietni vīri, tad iecel tos par pārraugiem tiem lopiem, kas man pieder.“
7 Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu un statīja to faraonam priekšā, un Jēkabs svētīja iaraonu.
8 Un faraons prasīja Jēkabam: „Cik daudz tev gadu?“
9 Un Jēkabs sacīja faraonam: „Mani svešniecības gadi ir simts trīsdesmit; īsi un bēdu pilni ir mani mūža gadi, un tie nesasniedz manu tēvu mūža gadus viņu sirošanas laikos.“
10 Un Jēkabs svētīja faraonu un aizgāja prom no faraona.
11 Tā Jāzeps iedeva savam tēvam un saviem brāļiem dzīves vietas un zemes īpašumus Ēģiptes labākajā daļā, Ramzesa novadā, kā to faraons bija pavēlējis.
12 Un Jāzeps apgādāja savu tēvu un savus brāļus un visu sava tēva namu ar maizi pēc bērnu skaita.
13 Un nebija maizes visā tanī zemē, jo bads bija jo smags, tā ka Ēģiptes zemei un Kānaāna zemei draudēja izmiršana.
14 Un Jāzeps savāca visu naudu, kas bija Ēģiptes un Kānaāna zemē, par to labību, ko tie bija pirkuši, un aiznesa šo naudu faraona namā.
15 Kad nu nauda Ēģiptes zemē un Kānaāna zemē bija izsmelta, tad visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa, teikdami: „Dod mums maizi! Kāpēc mums mirt? Mums vairs nav naudas.“
16 Un Jāzeps atbildēja: „Atvediet man savus ganāmpulkus, tad es došu jums par jūsu lopiem, ja jums vairs nav naudas.“
17 Tad viņi atveda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps iedeva tiem maizi pret zirgiem, sīklopiem, liellopiem un ēzeļiem; un tanī gadā viņš tos apgādāja ar labību pret nodotiem lopiem.
18 Kad gads bija pagājis, tie arī nākamajā gadā nāca pie viņa un sacīja: „Mēs mūsu kungam nevaram slēpt, ka nauda ir pagalam, bet sīklopi un liellopi pieder mūsu kungam; mums nekā vairs cita nav mūsu kunga priekšā, kā mēs paši un mūsu zeme.
19 Kāpēc lai mēs mirstam tavu acu priekšā, mēs un mūsu zeme? Pērc mūs un mūsu laukus pret maizi, tad mēs ar savu zemi būsim faraona kalpi. Tikai dod labību sēklai, ka mēs paliekam dzīvi un nemirstam, un zeme nepaliek par tuksnesi.“
20 Un Jāzeps nopirka faraonam visu Ēģiptes zemi, jo ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka pārāk nepanesams bija bads. Tā zeme nonāca faraona īpašumā.
21 Un tautu viņš pārvērta dzimtsļaudīs no viena Ēģiptes zemes gala līdz otram.
22 Tikai priesteru zemes viņš neuzpirka, jo priesteriem bija faraona dots likumīgs ienākums, un viņi pārtika no ienākuma, ko faraons viņiem bija nolicis, un tādēļ tie savus tīrumus nepārdeva.
23 Un Jāzeps sacīja tautai: „Redzi, es esmu tagad nopircis jūs un jūsu zemes faraonam. Te jums sēkla, ko savus laukus apsēt.
24 Bet ar augļiem būs tā, ka jums piektā dala jādod faraonam, bet četras daļas paliks jums, ir tīruma sēklai, ir barībai jums un tiem, kas jūsu namā, un pārtikai jūsu mazajiem bērniem.“
25 Un viņi atbildēja: „Tu mūsu dzīvības esi izglābis; ja mēs tikai varam atrast žēlastību sava kunga acīs, mēs būsim kalpi faraonam.“
26 Un Jāzeps to izdeva kā likumu, kas līdz pat šai dienai pastāv Ēģiptes zemē, ka faraonam jādod piektā daļa. Tikai priesteru zemes nebija pakļautas faraonam.
27 Tā Israēls apmetās Gošenes zemē, Ēģiptē, un tiem bija tur īpašumi, un viņi augļojās un vairojās ļoti spēji.
28 Jēkabs nodzīvoja Ēģiptē septiņpadsmit gadus, un Jēkaba mūža gadi bija simts četrdesmit septiņi gadi.
29 Kad laiks tuvojās, ka Israēlam bija jāmirst, tad viņš ataicināja savu dēlu Jāzepu un sacīja viņam: „Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad liec savu roku zem mana ciskas kaula un parādi man žēlastību un mīlestību—neaproc mani Ēģiptes zemē,
30 Bet ļauj man gulēt pie maniem tēviem. Aizved mani no Ēģiptes un aproc mani viņu kapos.“ Tad tas sacīja: „Es darīšu, kā tu saki.“
31 Un viņš sacīja: „Zvēri man!“ Un tas zvērēja viņam. Tad Israēls zemu noliecās savas gultas galvgalī.
1 Jāzeps gāja un stāstīja faraonam: “No Kanaāna zemes ir atnācis mans tēvs un mani brāļi, un viņu avis, un viņu vērši, un viss, kas tiem ir, un redzi – tie ir Gošenes zemē.” 2 Viņš bija paņēmis piecus no saviem brāļiem un tos stādīja priekšā faraonam. 3 Un faraons jautāja viņa brāļiem: “Ko jūs darāt?” Un viņi teica faraonam: “Tavi kalpi ir avju gani – gan mēs, gan mūsu tēvi!” 4 Un viņi teica faraonam: “Mēs esam atnākuši, lai apmestos šajā zemē – tavu kalpu avīm nav ganību, jo bads nospiež Kanaāna zemi! Tad nu atļauj saviem kalpiem apmesties Gošenes zemē!” 5 Un faraons sacīja Jāzepam: “Pie tevis ir atnācis tavs tēvs un tavi brāļi! 6 Tavā priekšā ir visa Ēģiptes zeme! Saki, lai tavs tēvs un tavi brāļi apmetas vislabākajā zemē! Lai tie mīt Gošenes zemē, un, ja starp tiem ir prasmīgi vīri, iecel tos par mana ganāmpulka uzraugiem!” 7 Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu un viņu stādīja priekšā faraonam, un Jēkabs svētīja faraonu. 8 Un faraons jautāja Jēkabam: “Cik gadus rit tava dzīve?” 9 Jēkabs atbildēja faraonam: “Manas dzīves ilgums ir simts trīsdesmit gadi – maz un sliktas ir bijušas manas dienas, kopš dzīvoju, tās nesniedzas līdz manu tēvu dzīves dienām, kad tie dzīvoja!” 10 Un Jēkabs svētīja faraonu un devās no viņa projām. 11 Un Jāzeps nomitināja savu tēvu un brāļus, deva tiem Ēģiptes zemē īpašumu labākajā zemē – Raamsēsas zemē, kā faraons bija pavēlējis. 12 Un Jāzeps apgādāja savu tēvu un brāļus, un visu sava tēva namu ar maizi pēc viņu bērnu skaita.
Bads Ēģiptē
13 Visā zemē nebija maizes, bads bija jo stiprs, un Ēģiptes zeme un Kanaāna zeme bada dēļ izputēja. 14 Bet Jāzeps bija savācis visu sudrabu, kas bija Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē, – par labību, ko tie bija pirkuši. Visu sudrabu Jāzeps nogādāja faraona namā. 15 Kad Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē beidzās sudrabs, visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa un sacīja: “Dod mums maizi! Kāpēc mums mirt tavu acu priekšā vien tādēļ, ka beidzies sudrabs?!” 16 Un Jāzeps teica: “Dodiet savus lopus, un es došu par jūsu lopiem, ja sudrabs beidzies!” 17 Un viņi atveda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps tiem deva maizi par zirgiem, par avju bariem, par vēršu pulkiem un par ēzeļiem, un tajā gadā viņš tos apgādāja ar maizi par visiem viņu lopiem. 18 Pagāja gads, un nākamajā gadā tie atkal nāca pie Jāzepa un teica: “Mēs neslēpsim no mūsu kunga, ka mūsu sudrabs ir izsīcis, un lopu ganāmpulki jau ir pie mūsu kunga – nekas mums nav palicis mūsu kungam, vien izņemot mūs pašus un mūsu zemi! 19 Kāpēc mums mirt tavu acu priekšā – gan mums, gan mūsu zemei? Pērc mūs un mūsu zemi par maizi! Mēs un mūsu zeme kļūsim faraona vergi! Un dod sēklu, un mēs dzīvosim, ne mirsim, un zeme neaizies postā!” 20 Un Jāzeps nopirka faraonam visu Ēģiptes zemi, jo ik ēģiptietis pārdeva savu lauku, tik stiprs bija bads, un zeme tika faraonam. 21 Un tautu viņš padarīja par vergiem – no viena Ēģiptes gala līdz otram. 22 Viņš neuzpirka tikai priesteru zemi, jo par priesteriem faraons bija izdevis likumu, un tie ēda savu likumīgo tiesu, ko faraons tiem bija devis, tādēļ savu zemi nepārdeva. 23 Tad Jāzeps tautai teica: “Redzi – tagad es esmu nopircis faraonam jūsu zemi un jūs pašus! Še jums sēkla un apsējiet zemi! 24 Kad būs raža, tad piekto daļu jūs dosiet faraonam, bet četras daļas būs jums – ar ko apsēt lauku un iztikai jums pašiem un tiem, kas jums mājās, un jūsu mazuļiem!” 25 Un tie teica: “Tu dāvāji mums dzīvību – mēs guvām sava kunga vēlību! – un mēs būsim faraona vergi!” 26 Un Jāzeps izdeva šādu likumu, kas vēl šodien ir Ēģiptes zemē, – piektā daļa jādod faraonam. Faraons neiemantoja tikai priesteru zemi.
Jēkaba pēdējās dienas
27 Israēls dzīvoja Ēģiptes zemē, Gošenes zemē, viņi to dabūja īpašumā, un viņi ļoti augļojās un vairojās. 28 Jēkabs Ēģiptes zemē bija dzīvojis septiņpadsmit gadu, un visas Jēkaba dienas, visas viņa dzīves dienas kopā bija simts četrdesmit septiņi gadi. 29 Un pienāca Israēla laiks mirt. Viņš pasauca savu dēlu Jāzepu un teica viņam: “Ja jau esmu guvis tavu vēlību – liec jel savu roku zem mana gurna, esi žēlīgs un patiesīgs pret mani, neapglabā jel mani Ēģiptē! 30 Guldi mani pie maniem tēviem! Aizved mani no Ēģiptes un apglabā mani viņu kapavietā!” Un tas atbildēja: “Es darīšu, kā tu teici!” 31 Un viņš teica: “Zvēri man!” Un tas viņam zvērēja, un Israēls noslīga gultas galvgalī.
