1 Ziņait: Kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder.
2 Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem, līdz tēva nospriestam laikam.
3 Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmbūtņu kalpībā.
4 Bet kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības,
5 Lai izpirktu tos, pār kupiem valdīja bauslība, ka mēs iegūtum bērnu tiesības.
6 Bet ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams sava Dēla garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba—Tēvs!
7 Tā tad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet ja bērns, tad ari caur Dievu mantinieks.
8 Gan toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi.
9 Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši, jeb labāki sakot: kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajām un nabadzīgajām pirmbūtnēm un tām atkal no jauna gribat kalpot?
10 Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus.
11 Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.
12 Topiet tādi kā es, jo es tapu tāds kā jūs, es jūs lūdzu, brāļi. Jūs man neesat darijuši nekā ļauna.
13 Bet, kā jums zināms, es pirmo reiz slims būdams sludināju jums evaņģēliju.
14 Un jūsu pārbaudījums, kas jums cēlās ar manu slimību, nenoveda pie nicināšanas nedz riebuma, bet jūs uzņēmāt mani kā Dieva eņģeli, kā Kristu Jēzu.
15 Kur tad nu paliek jūsu svētais prieks? Jo es varu jums apliecināt, ka jūs, ja būtu bijis iespējams, savas acis būtu izrāvuši un man atdevuši.
16 Tā tad es esmu tapis jūsu ienaidnieks, sacīdams jums patiesību.
17 Ne labā nolūkā tie izrāda dedzību pret jums, bet tie grib jūs atšķirt, lai jūs dedzīgi pieķertos viņiem.
18 Teicami ir iekaist par labu vienmēr un ne tikai tad, kad es esmu pie jums.
19 Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, lidz kamēr Kristus izveidotos jūsos;
20 Bet es gribētu tagad būt pie jums un runāt ar jums citādā balsi, jo man pietrūkst padoma, ko darīt ar jums.
21 Sakiet man, jūs, kas gribat būt zem bauslības, vai jūs esat dzirdējuši, ko bauslība saka?
22 Proti, ir rakstīts: Ābrahāmam piedzima divi dēli, viens no kalpones, otrs no svabadās.
23 Bet tas, kas no kalpones, ir dabīgi dzimis, turpretim tas, kas no svabadās, pēc apsolījuma.
24 Tas ir līdzībā teikts, jo tās ir tās abas derības: viena no Sinaja kalna, kas dzemdē kalpībai, tā ir Hagare.
25 Bet Hagare ir Sinaja kalns Arabijā, un atbilst tagadējai Jeruzālemei, jo tā ar saviem bērniem ir kalpu stāvokli.
26 Bet augšējā Jeruzāleme ir svabada tā ir mūsu māte;
27 Jo ir rakstīts: „Priecājies, neauglīgā, kas nedzemdē, gavilē un sauci skaļi, kas necieti bērnu sāpes, jo daudz bērnu ir vientulei, vairāk nekā tai, kam ir vīrs.“
28 Jūs, brāļi, esat kā Izāks apsolījuma bērni.
29 Bet kā toreiz miesīgi dzimušais vajāja garīgi dzimušo, tā arī tagad.
30 Bet ko saka raksti? „Padzen kalponi un viņas dēlu! Jo kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu.“
31 Tā tad, brāļi mēs neesam kalpones, bet svabadās bērni.
1 Es jums saku: kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, viņš neatšķiras no verga, kaut arī viņš ir kungs pār visiem. 2 Viņš ir pakļauts aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva noteiktajam laikam. 3 Tāpat arī mēs, kamēr vēl nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku paverdzināti. 4 Bet, kad pienāca laiku beigas, Dievs sūtīja savu Dēlu, kas piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai, 5 lai izpirktu tos, kas pakļauti bauslībai, un lai mēs tiktu pieņemti par Dieva dēliem. 6 Tā kā jūs esat dēli, Dievs sava Dēla Garu ir sūtījis jūsu sirdīs, kas sauc: Aba! Tēvs! 7 Tātad tu vairs neesi vergs, bet gan dēls un, ja dēls, tad caur Dievu arī mantinieks.
Pāvila pārmetumi galatiešiem
8 Tolaik, kad Dievu vēl nepazināt, jūs vergojāt tiem, kas patiesībā nebija dievi. 9 Bet tagad, kad jūs esat atzinuši Dievu; pareizāk gan, kad Dievs jūs ir atzinis, – kā tad jūs atkal pievēršaties nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un no jauna gribat ļaut tiem sevi paverdzināt? 10 Jūs cītīgi ievērojat dienas un mēnešus, noteiktus laikus un gadus; 11 man ir bažas par jums, vai nebūšu veltīgi jūsu labā pūlējies. 12 Brāļi, es jūs lūdzu, topiet tādi kā es, jo es esmu kā viens no jums! Jūs man neko ļaunu neesat nodarījuši. 13 Jūs arī zināt, ka, pirmoreiz pasludinot jums evaņģēliju, es biju miesas nespēkā, 14 un, lai gan mana slimība jums bija par pārbaudījumu, jūs mani neuzņēmāt ar nicināšanu vai riebumu, bet uzņēmāt kā Dieva eņģeli, kā pašu Jēzu Kristu. 15 Kur tagad ir palikusi jūsu svētlaime? To es jums apliecinu, ka toreiz, ja vien būtu bijis iespējams, jūs pat savas acis būtu izrāvuši un atdevuši tās man! 16 Vai tagad, jums patiesību sacīdams, esmu kļuvis par jūsu ienaidnieku? 17 Bet to dedzība, kas jūs grib šķirt no mums, tā nav laba, jo viņi grib, lai jūs degtu dedzībā uz viņiem. 18 Būt dedzīgiem uz labu vienmēr ir labi, ne tikai tad, kad esmu pie jums. 19 Mani bērni, kuru dēļ es atkal ciešu dzemdību sāpes, lai Kristus beidzot izveidojas jūsos, 20 es gribētu tagad būt pie jums un runāt pavisam citādi, jo es esmu pilnīgā neziņā par jums.
Hāgare un Sāra
21 Jūs, kas gribat būt zem bauslības, sakiet man – vai jūs nedzirdat, ko saka bauslība? 22 Ir taču rakstīts: Ābrahāmam bija divi dēli – viens no verdzenes, otrs no brīvās. 23 Tas, kas bija no verdzenes, bija dzimis no miesas, turpretī tas, kas no brīvās, – caur apsolījumu. 24 Šis notikums izsaka līdzību: ir divas derības – viena nāk no Sīnaja kalna un dzemdē verdzībai, tā ir Hāgare – 25 Hāgare ir Sīnaja kalns Arābijā – un tāda ir tagadējā Jeruzāleme, kas līdz ar saviem bērniem ir verdzībā. 26 Taču debesu Jeruzāleme ir brīva, viņa ir mūsu māte, 27 jo ir rakstīts:
priecājies, neauglīgā, kas neesi dzemdējusi,
ļauj vaļu gavilēm un sauc, tu, kas neesi cietusi dzemdību sāpes,
jo daudz bērnu ir vientuļajai, vairāk nekā tai, kam ir vīrs.
28 Bet jūs, brāļi, esat apsolījuma bērni tāpat kā Īzaks. 29 Un, tāpat kā toreiz no miesas dzimušais vajāja dzimušo no gara, tā arī tagad. 30 Ko tad saka Raksti? – Padzen verdzeni un viņas dēlu, jo verdzenes dēls nemantos kopā ar brīvās dēlu. 31 Tātad, brāļi, mēs neesam vis verdzenes bērni, bet gan brīvās.
