1 Desmitā gada desmitā mēneša divpadsmitajā dienā nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja:
2 „Cilvēka bērns, vērs savu skatu pret Ēģiptes ķēniņu—faraonu un sludini viņam un visai Ēģiptei sekojošo:
3 Tā saka Dievs tas Kungs: Es celšos pret tevi, faraon, Ēģiptes ķēniņ, tu lielo krokodili, kas tu guli savu upju vidū un saki: Man pieder mana upe, es to radīju.
4 Bet Es metīšu makšķeri tavos žokļos, un tavu upju zivis pieķersies pie tavām zvīņām, un Es izvilkšu no upēm tevi un visas tavu upju zivis, kas pieķērušās pie tavām zvīņām.
5 Tad Es tevi izmetīšu tuksnesī, tevi un visas tavu upju zivis. Tu nokritīsi klajā laukā, tevi ne pacels ne apglabās: zvēriem virs zemes un putniem apakš debess Es tevi atdošu par barību.
6 Un visi Ēģiptes iedzīvotāji atzīs, ka Es esmu tas Kungs, jo tu un viņi bijuši Israēla namam tikai nedroša niedres atspaida nūja.
7 Kad Israēla nama piederīgie tevi satvēra rokā, tu aizlūzi un ievainoji viņiem visu roku un dilbu, un kad viņi mēģināja atbalstīties uz tevi, tu pārlūzi un liki pat sagrīļoties viņu gurniem.
8 Tādēļ tad saka Dievs tas Kungs tā: Redzi, Es sūtīšu zobenu pār tevi un iznicināšu tavā zemē cilvēkus un lopus.
9 Un Ēģipte paliks par tuksnesi, par neapdzīvotu smilšu klajumu, lai ļaudis atzīst, ka Es esmu tas Kungs. Tāpēc ka tu sacīji: Nīlas upe pieder man, es to radīju,
10 Tad Es celšos pret tevi un pret tavām upēm un padarīšu Ēģiptes zemi par tuksnesi, par neauglīgām kailatnēm no Migdolas līdz Siēnai un līdz Aitiopijas un Mofu zemes robežām.
11 Neviena cilvēka kāja tur nestaigās, un arī lopa kāja to nemīs, četrdesmit gadu tur neviens nedzīvos.
12 Es padarīšu Ēģipti par tuksnesi citu galīgi nolaistu zemju starpā, un tās pilsētas stāvēs tukšas kļuvušas citu izputējušu pilsētu starpā četrdesmit gadu, un ēģiptiešus Es izkaisīšu dažādu tautu starpā dažādās zemēs.
13 Tomēr tā saka Dievs tas Kungs: Pēc četrdesmit gadiem Es atkal izlasīšu ēģiptiešus ārā no tām tautām, kuru starpā tie bija izkaisīti, un sapulcināšu vienkopus.
14 Es atsvabināšu ēģiptiešus no cietuma un atvedīšu tos Augšēģiptē, Patra zemē, viņu dzimtenē; tur tie izveidos mazu valsti.
15 Tā būs mazāka nekā citas valstis un nepacelsies pār citām tautām, un Es mazināšu tās locekļu skaitu, lai tā nevalda pār citām tautām.
16 Tad tā nebūs Israēla namam par atspaidu; uz to paļaudamies, tas atgādinātu Man savu noziegumu. Un tie atzīs, ka Es esmu Dievs tas Kungs.“
17 Tad divdesmit septītā gada pirmā mēneša pirmajā dienā man atklājās atkal tā Kunga vārds, kas man sacīja:
18 „Cilvēka bērns, Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara karaspēks ir veicis grūtu darbu pret Tiru; visiem ir galvas kļuvušas plikas, un pleci noberzti, bet algu nav saņēmis ne viņš, ne viņa karaspēks par to darbu, ko viņš veicis pret to.“
19 Tādēļ saka Dievs tas Kungs: „Es piešķiršu Ēģiptes zemi Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram, lai viņš piesavinās tās bagatības, izlaupa tās un izputina: tā būs viņa karaspēka alga.
20 Kā algu Es viņam atdošu Ēģiptes zemi par to darbu, gar kuj-u viņš tik cītīgi noņēmies, tāpēc ka viņš un viņa karavīri to darījuši manā labā,“ saka Dievs tas Kungs.
21 Tanī dienā Es likšu uzplaukt Israēla namam jaunā spēkā un varā un atdarīšu tavu muti viņu vidū, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.
Vēstījums par Ēģipti
1 Desmitā gada desmitā mēneša divpadsmitajā dienā Kunga vārds nāca pār mani: 2 “Cilvēka dēls, griezies pret faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un pravieto par viņu un visiem, kas Ēģiptē! 3 Runā: tā saka Kungs Dievs:
redzi, es esmu pret faraonu, Ēģiptes ķēniņu, –
lielo nezvēru, kas gul starp straumēm!
Tas saka: man pieder Nīla, sev es to radīju! –
4 Bet es metīšu āķus tavos žokļos,
tavas Nīlas zivis lips tev pie zvīņām.
Es izvilkšu tevi no tavas Nīlas
ar visām zivīm, ko pielipināju tev pie zvīņām!
5 Es tevi pametīšu tuksnesī,
tevi un visas Nīlas zivis!
Klajā laukā tevi nometīs,
ne tevi vāks, ne salasīs!
Es tevi atdošu par barību
zemes zvēriem un debesu putniem!
6 Tad visi, kas mīt Ēģiptē, zinās,
ka es esmu Kungs!
Jo tu Israēla namam biji meldru spieķis –
7 kad tie ar plaukstu satvēra tevi,
tu lūzi un iedūries tiem plecā!
Kad tie atbalstījās pret tevi, tu pārlūzi –
viņu gurniem tu liki ļodzīties.
8 Tādēļ tā saka Kungs Dievs: redzi, es likšu zobenam nākt pār tevi! Es izkaušu tev gan cilvēkus, gan lopus! 9 Ēģiptes zeme kļūs par izpostījumu un drupām! Tie zinās, ka es esmu Kungs! Tādēļ, ka viņš teica: Nīla ir mana! Sev es to radīju! – 10 Tādēļ es esmu pret tevi un tavu Nīlu! Es padarīšu Ēģiptes zemi par drupām un izpostījumu no Migdolas līdz Svēnai, līdz pat Kūšas robežām! 11 Ne cilvēks, ne lops tur cauri nestaigās, neviens tur nemitīs četrdesmit gadus! 12 Es Ēģiptes zemi padarīšu par izpostījumu izdeldētu zemju vidū, un tās pilsētas – sagrautu pilsētu vidū, uz četrdesmit gadiem es ēģiptiešus izkaisīšu starp tautām un izsēšu tos pa valstīm!
13 Tā saka Kungs Dievs: kad paies četrdesmit gadi, es ēģiptiešus sapulcēšu no visām tautām, kur tie izkaisīti! 14 Es pārvedīšu ēģiptiešus no gūsta! Es viņus vedīšu uz Augšēģipti, viņu dzimto zemi, un viņi taps par pazemīgu valsti! 15 Tā būs vispazemīgākā no valstīm, un tautu starpā tā vairs nepaaugstināsies – es to darīšu tik vāju, ka tā vairs nevaldīs pār tautām. 16 Israēla namam tā nebūs vairs balsts, bet vainas atgādinātāja tiem, kas pie tās vērsušies, – tad tie zinās, ka es esmu Kungs Dievs!”
17 Divdesmit septītā gada pirmā mēneša pirmajā dienā Kunga vārds nāca pār mani: 18 “Cilvēka dēls, Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara karaspēks ir jo smagi cīnījies ar Tīru – visiem noberztas kailas galvas un jēli pleci, bet ne viņam, ne karaspēkam nav nekādas atlīdzības par grūtajiem pūliņiem pie Tīras!
19 Tādēļ tā saka Kungs Dievs: es došu Bābeles ķēniņam Nebūkadnecaram Ēģiptes zemi, un viņš gūs mantu! Viņš laupīt laupīs un grābtin grābs – tā būs atlīdzība viņa karaspēkam! 20 Par viņa darbu, ko tas veicis, es viņam došu Ēģiptes zemi, saka Kungs Dievs.
21 Todien es likšu celties Israēla nama ragam, un tev es likšu runāt viņu vidū. Tad tie zinās, ka es esmu Kungs!”
