1 Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Ej pie faraona un saki viņam: tā ir sacījis tas Kungs, ebrēju Dievs: „Atlaid manu tautu, lai tā Man kalpotu.
2 Bet ja tu liegsies viņus atbrīvot un to vēl ilgāk aizkavēsi,
3 Tad, lūk, tā Kunga roka gulsies uz taviem ganāmpulkiem, kas ir tīrumā, uz zirgiem, ēzeļiem, kamieļiem, liellopiem un sīklopiem ar ļoti smagu mēri.
4 Un tas Kungs darīs atšķirību Israēla un Ēģiptes lopu starpā; neviens lops, kas pieder israēliešiem, nenobeigsies.“
5 Un tas Kungs nolika noteiktu laiku un sacīja: „Rīt tas Kungs to darīs šinī zemē.“
6 Un tas Kungs izpildīja šo nodomu nākamajā dienā; nobeidzās visi ēģiptiešu lopi, bet no israēliešu lopiem neviens nenobeidzās.
7 Un faraons ievāca ziņas; un—lūk, no israēliešu lopiem neviens nebija nobeidzies. Bet faraona sirds palika cieta, un tas neatlaida tautu.
8 Tad tas Kungs sacīja Mozum un Aronam: „Ņemiet pilnām saujām krāsns sodrējus, un Mozus lai tos met pret debesīm faraona acu priekšā.
9 Tad tie kā sīki putekļi ies pār visu Ēģiptes zemi kā pār cilvēkiem, tā pār lopiem, un kļūs par strutojošiem augoņiem it visā Ēģiptes zemē.“
10 Un viņi paņēma krāsns sodrējus un nostājās faraona priekšā, un Mozus meta tos pret debesīm, un tie kļuva par strutojošiem augoņiem kā cilvēkiem, tā lopiem.
11 Un burvji nevarēja nostāties Mozus priekšā to augoņu dēl, jo augoņi bija ir burvjiem, ir visiem ēģiptiešiem.
12 Bet tas Kungs apcietināja faraona sirdi, un tas viņiem neklausīja, kā tas Kungs jau bija Mozum sacījis.
13 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Celies agri no rīta un nostājies faraona priekšā un saki viņam: tā saka tas Kungs, ebrēiu Dievs: „Atlaid manu tautu, ka tā Man kalpotu,
14 Jo tagad Es sūtīšu visas savas mocības tavā sirdī, arī pār taviem kalpiem un taviem ļaudīm, lai tu zinātu, ka nav neviena tāda kā Es visā zemē.
15 Jau tagad Es varētu izstiept savu roku un sist tevi un tavu tautu ar mēri, ka jūs tiktu izdeldēti no zemes virsus.
16 Bet Es esmu tevi patiesi tāpēc taupījis, lai parādītos mans spēks un lai mans vārds tiktu teikts visā zemē.
17 Bet vēl tu esi sacēlies pret manu tautu, viņu neatlaizdams.
18 Luk, rit ap šo laiku Es likšu krist ļoti smagai krusai pār visu Ēģiptes zemi kāda tanī līdz šim nav bijusi no tās sākuma līdz šai dienai.
19 Un tagad liec sadzīt savus ganāmpulkus mi visu, kas vien tev ir laukā, visus ļaudis un lopus, kādi atrodami tīrumā; bet, kas nebūs sapulcināti ēkās, pār tiem nāks nāve.“
20 Kufš faraona kalpu vidū bijās tā Kunga vārdu, tas saviem kalpiem un lopiem lika glābties pajumtē.
21 Bet kas savu sirdi nepievērsa tā Kunga vārdiem, tas pameta savus kalpus un lopus tīrumā.
22 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku pret debesīm! Tad krusa kritīs visā Ēģiptes zemē: pār cilvēkiem, pār lopiem un pār visiem lauku augiem Ēģiptes zemē.“
23 Un Mozus izstiepa savu zizli pret debesīm. Tad tas Kungs sūtīja pērkonus un krusu, un uguns nāca lejup uz zemi. Un tas Kungs lika krusai krist Ēģiptes zemē.
24 Un tur bija krusa, un uguns briesmīgi laistījās krusā, kāda nav bijusi Ēģiptes zemē, kamēr tur mituši ļaudis.
25 Un krusa nosita visā Ēģiptes zemē it visu, kas bija uz lauka, sākot ar cilvēku līdz lopam; ari visus augus tīrumos nosita krusa un salauza visus kokus laukā.
26 Vienīgi Gošenes zemē, kur Israēla bērni dzīvoja, nebija krusas.
27 Un faraons lika ataicināt Mozu un Aronu un tiem sacīja: „Es šoreiz esmu grēkojis; tas Kungs ir taisns, bet es un mana tauta, mēs esam bezdievīgi.
28 Lūdziet par mums to Kungu, jo pārāk daudz Dievam to pērkonu un krusas, un es gribu jūs atlaist un jums turpmāk vairs te nav jāpaliek.“
29 Tad Mozus viņam sacīja: „Kad es būšu izgājis ārā no pilsētas, tad es izstiepšu savas rokas pret to Kungu, un pērkoni mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzīsti, ka zeme pieder tam Kungam.
30 Bet tevi un tavus kalpus es pazīstu, ka jūs vēl aizvien nebīstaties Dievu to Kungu.“
31 Un lini un mieži tika apsisti, jo miežiem jau bija plaukušas vārpas, bet lini ziedēja.
32 Bet kvieši un divšķautņu mieži netika sasisti, jo tie bija vēlīni.
33 Un Mozus, atstādams faraonu un pilsētu, izplēta savas rokas pret to Kungu. Tad pērkoni un krusa mitējās, un lietus vairs negāzās uz zemi.
34 Bet kad faraons redzēja, ka lietus bija mitējies un pērkoni un krusa bija mitējušies, viņš turpināja grēkot un nocietināja savu sirdi, viņš un viņa kalpi.
35 Tā faraona sirds palika cieta un viņš neatlaida Israēla bērnus, kā jau tas Kungs bija runāiis caur Mozu.
Piektā mocība: lopu sērga
1 Kungs teica Mozum: “Ej pie faraona un saki viņam: tā saka Kungs, ebreju Dievs: atlaid manu tautu, lai viņi man kalpo! 2 Ja tu liegsies laist un vēl turēsi viņus, 3 tad, redzi, Kunga roka nāks pār tavu ganāmpulku, kas uz lauka: pār zirgiem, ēzeļiem, kamieļiem, vēršiem un avīm – kā varen bargs mēris! 4 Taču Kungs nošķirs Israēla ganāmpulkus no Ēģiptes ganāmpulkiem – Israēla dēlu ganāmpulkos nenobeigsies neviens!” 5 Un Kungs nolika laiku, sacīdams: “Rīt Kungs to darīs šajā zemē!” 6 Un nākamajā dienā Kungs tā darīja – nobeidzās visi ēģiptiešu ganāmpulki, bet Israēla dēlu ganāmpulkos nenobeidzās neviens. 7 Tad faraons sūtīja raudzīties, un redzi – Israēla dēlu ganāmpulkos neviens nebija nobeidzies. Bet faraona sirds palika nocietināta, un viņš tautu neatlaida.
Sestā mocība: augoņi
(5Moz 28:27)8 Un Kungs teica Mozum un Āronam: “Ņemiet pilnas saujas kvēpu no kausējamās krāsns, un lai Mozus faraona acu priekšā tos kaisa pret debesīm! 9 Tie kļūs par smalkiem putekļiem visā Ēģiptes zemē, gan cilvēkam, gan lopam tie kļūs par čūlām, kas pāriet vātīs, – visā Ēģiptes zemē!” 10 Un viņi ņēma kvēpus no kausējamās krāsns, nostājās faraona priekšā, Mozus tos kaisīja pret debesīm, un no tiem cēlās čūlas, kas top par vātīm, – gan cilvēkam, gan lopam. 11 Un magi vairs nevarēja sacensties ar Mozu čūlu dēļ, jo čūlas bija gan magiem, gan visiem Ēģiptes zemē. 12 Bet Kungs nocietināja faraona sirdi, un viņš tos neklausīja – kā Kungs bija teicis Mozum.
Septītā mocība: krusa
13 Un Kungs teica Mozum: “Celies agri no rīta, stājies faraona priekšā un saki viņam: tā saka Kungs, ebreju Dievs: atlaid manu tautu, lai viņi man kalpo! 14 Jo šoreiz es tev uzsūtīšu visas savas sodības un arī taviem kalpiem un tavai tautai, lai tu zinātu, ka visā zemē nav neviena kā es! 15 Es varēju izstiept savu roku un sist tevi un tavu tautu ar mēri, un tu būtu iznīdēts no zemes, 16 bet es atstāju tevi dzīvu tikai tādēļ, lai parādītu tev savu spēku un lai par manu vārdu tiktu runāts visā zemē! 17 Un tu vēl pretojies manai tautai un nelaid to?! 18 Redzi, rīt ap šo laiku es likšu nākt tik stiprai krusai, kādas Ēģiptē nav bijis kopš dienas, kad tā dibināta, līdz šai dienai! 19 Tad nu liec aizvest drošībā visus savus ganāmpulkus un visu, kas tev uz lauka, jo pār visiem ļaudīm un lopiem, kas būs uz lauka un nebūs pārnākuši namos, birs krusa un tie mirs!” 20 Tie faraona kalpi, kas bijās Kunga vārda, ļāva saviem vergiem un ganāmpulkiem skriet mājup, 21 bet, kura sirdij Kunga vārds nerūpēja, tas pameta savus vergus un ganāmpulkus uz lauka!
22 Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku uz debesīm, lai krusa nāk visā Ēģiptes zemē – pār cilvēku un pār lopu un ik lauka zāli Ēģiptes zemē!” 23 Mozus izstiepa savu spieķi pret debesīm, un Kungs deva pērkonu un krusu, un zemē nāca uguns, un Kungs lika, lai nāk krusa pār Ēģiptes zemi. 24 Bija krusa, uguns jo stipri plaiksnīja krusai pa vidu – vēl nekad tā nebija bijis Ēģiptes zemē, kopš tā tika apdzīvota. 25 Visā Ēģiptes zemē krusa nosita visu, kas uz lauka, – gan cilvēku, gan lopu, krusa nosita ik lauka zāli, nolauza visus kokus uz lauka. 26 Tikai Gošenes zemē, kur bija Israēla dēli, krusas nebija. 27 Tad faraons sūtīja pasaukt Mozu un Āronu un teica tiem: “Šoreiz esmu grēkojis – Kungs ir taisns, bet es un mana tauta esam ļaundari! 28 Pielūdziet Kungu, pietiek Dieva pērkonu un krusas, tad es jūs laidīšu, jums vairs nebūs te jāpaliek!” 29 Un Mozus viņam teica: “Tiklīdz es iziešu no pilsētas, es izstiepšu savas delnas uz Kungu – pērkoni rimsies un krusa mitēsies, lai tu zinātu, ka zeme pieder Kungam! 30 Bet tevi un tavus kalpus es pazīstu – jūs vēl nebīstaties Kunga Dieva vaiga!” 31 Lini un mieži tika apsisti, jo mieži vārpoja un lini ziedēja, 32 bet kvieši un plēkšņu kvieši netika apsisti, jo tie ir vēlīni! 33 Mozus devās projām no faraona, izgāja no pilsētas, izstiepa savas delnas uz Kungu – tad mitējās pērkoni un krusa, un lietus vairs nelija pār zemi. 34 Un faraons redzēja, ka mitējies lietus, krusa un pērkoni, un viņš turpināja grēkot un nocietināja sirdi – gan viņš, gan viņa kalpi. 35 Faraona sirds palika cieta, un viņš neatlaida Israēla dēlus, kā Kungs caur Mozu bija teicis.
