1 Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējās nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Arona un sacija: „Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas šim Mozum, kas lika mums iziet no Ēģiptes, noticis.“
2 Tad Arons tiem atbildēja: „Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet man tos.“
3 Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Aronam.
4 Un viņš tos paņēma no viņu rokām, uzzīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa attēlu; tad tie teica: „Tas ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.“
5 Kad Arons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: „Rīt ir svētki tam Kungam!“
6 Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties.
7 Un tas Kungs sacija Mozum: „Ej, nokāp zemēl Tava tauta, kupu tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku.
8 Jau tik ātri tie novirzījušies no tā ceļa, kādu Es esmu tiem pavēlējis; tie ir sev izveidojuši izlieta teļa attēlu un ir to pielūguši, ir ari tam upurējuši un sacījuši: „Tas ir tavs dievs, Israēl, kas ir tevi izvedis no Ēģiptes.“
9 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Es esmu šos ļaudis novērojis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis.
10 Un tagad laid Mani, lai Es pret tiem iedegos manās dusmās, ka Es tos iznīcinu; bet tevi Es darīšu par lielu tautu.“
11 Bet Mozus par viņiem aizlūdza tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: „Ak Kungs! Kāpēc Tev savās dusmās jāiedegas pret savu tautu, kupu Tu no Ēģiptes zemes esi izvedis ar lielu spēku un stipru roku?
12 Vai ēģiptieši lai saka: „Viņš tos ir izvedis postā, lai tos tur tanīs kalnos iznīcinātu un lai tos izdeldētu no zemes virsus?“ Remdini savu dusmu kasrtumu un apžēlojies par savu tautu, ka Tu to neizposti.
13 Piemini Ābrahāmu, īzāku un Israēlu, savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie sevis, esi solījies, ka Tu vairosi viņu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi—tā Tu sacīji: „Es došu par mūžīgu mantojumu viņu pēcnācējiem.“
14 Tad tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ar kupu Viņš bija savai tautai piedraudējis.
15 Un Mozus devās atceļā un nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokā; plāksnes bija abās pusēs aprakstītas; no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas.
16 Tās bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs.
17 Kad Jozua izdzirda tautas trokšņošanu, kā tie vaļu deva priekam, tad viņš sacīja Mozum: „Nometnē ir kara troksnis.“
18 Bet Mozus atbildēja: „Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet tā ir dziedoša pūļa trokšņošana.“
19 Un notika, kad viņš nonāca nometnē un ieraudzīja teļu un dejošanu, tad Mozus iekaisa dusmās, nometa plāksnes zemē un sasita tās gabalos kalna pakājē.
20 Un viņš sagrāba teļu, kupr tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī, un sagrūda to smalkos putekļos, un tos izkaisīja pa ūdens virsu, un deva to dzert Israēla bērniem.
21 Un Mozus sacīja Aronam: „Ko šī tauta tev tādu ir darījusi, ka tu esi ļāvis tik lielam grēkam nākt pār viņiem?“
22 Un Arons sacīja: „Mans kungs, neiekaisti dusmās, jo tu pazīsti šo tautu, ka tā ir ļauna.
23 Tie man sacīja: „Taisi mums dievu, kas lai iet mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo vīru Mozu, kas mūs izveda no Ēģiptes zemes, ir noticis.“
24 Tad es sacīju: „Kam ir zelta lietas, lai tās noplēš.“ Un tie man tās deva un es tās ieliku ugunī; un tā še es izveidoju šo tēlu.“
25 Kad Mozus redzēja, ka tauta bija izlaidusies, jo Arons bija tiem devis vaļu, pretiniekiem par izsmieklu,
26 Tad Mozus nostājās nometnes vārtos un sacīja: „Kas grib piederēt tam Kungam, tas lai nāk pie manis!“ Tad pie viņa sapulcējās visi Levija dēli.
27 Un viņš tiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: „Ikviens apjozieties ar zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikviens pat savu brāli, savu draugu un savu kaimiņu.“
28 Un Levija dēli darīja, kā Mozus bija tiem pavēlējis, un tanī dienā krita ap trīs tūkstoš vīru.
29 Tad Mozus sacīja: „Šodien jūs esat kļuvuši kalpotāji tam Kungam, ikviens upurējot vai nu savu dēlu, vai brāli, ka jūs šodien varētu saņemt svētību.“
30 Otrā rītā Mozus teica tautai: „Jūs esat lielu grēku darījuši; tagad es gribu kāpt augšup pie tā Kunga, varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu.“
31 Un Mozus griezās no jauna pie tā Kunga un sacīja: „Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, jo tā sev cēlusi dievu no zelta.
32 Bet nu piedodi viņiem viņu grēkus; bet ja ne, tad izdzēsi mani no savas grāmatas, kufu Tu esi rakstījis.“
33 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Tikai to, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdeldēšu no savas grāmatas.
34 Tad nu ej, vadi tautu uz to vietu, kuru Es esmu tev norādījis. Redzi, mans eņģelis ies tavā priekšā, bet kad nāks mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus.“
35 Un tas Kungs sita tautu, jo tie bija to teļu taisījuši, ko Arons bija izveidojis.
Zelta teļš
(5Moz 9:6–29)1 Tauta redzēja, ka Mozus vilcinās kāpt lejā no kalna, sapulcējās ap Āronu un teica: “Celies, taisi mums dievus, kas ies mums pa priekšu, jo Mozus, tas vīrs, kurš mūs izveda no Ēģiptes, – mēs nezinām, kas ar viņu noticis!” 2 Ārons tiem teica: “Izņemiet zelta riņķus, kas ausīs jūsu sievām, dēliem un meitām, un nesiet tos man!” 3 Tad visa tauta izņēma zelta riņķus, kas tiem bija ausīs, un atnesa Āronam. 4 Viņš tos savāca, izveidoja ar cirtni un darināja izlietu teļu. Tad viņi teica: “Šis ir tavs dievs, Israēl, tas tevi izveda no Ēģiptes zemes!” 5 Ārons, to redzēdams, uzcēla tā priekšā altāri, un Ārons sauca: “Rīt Kungam svētki!” 6 Un no rīta tie cēlās agri, upurēja sadedzināmos upurus un pienesa miera upurus, un tauta sēdās ēst, un viņi dzēra un ņēmās diet.
7 Un Kungs runāja ar Mozu: “Kāp lejā, jo tava tauta, ko tu izvedi no Ēģiptes zemes, ir sagandējusies! 8 Ātri viņi novērsušies no tā ceļa, ko es tiem pavēlēju, uztaisījuši sev izlietu teļu, upurējuši tam un sacījuši: Israēl, šis ir tavs dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes!” 9 Un Kungs teica Mozum: “Es pazīstu šo tautu, redzi, tā ir stūrgalvīga tauta! 10 Un tagad – atstāj mani, un manas dusmas iedegsies pret viņiem, un es aprīšu viņus, bet tevi es darīšu par lielu tautu!” 11 Taču Mozus mēģināja pielabināt Kungu, savu Dievu, un teica: “Kāpēc, Kungs, tavām dusmām iedegties pret savu tautu, ko tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku? 12 Kāpēc lai ēģiptieši saka: ar ļaunu viņš tos aizveda, lai nokautu kalnos un izdeldētu no zemes virsas! – novērs savu dusmu kvēli, mitējies no ļauna pret savu tautu! 13 Atceries savus kalpus Ābrahāmu, Īzaku un Israēlu, kuriem tu zvērēji pie sevis un sacīji: es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes, un visu šo zemi, par ko es teicu, es došu jūsu pēcnācējiem, un viņi to iemantos uz mūžiem!” 14 Tad Kungs rimās no ļauna, ko bija teicies darīt savai tautai.
15 Mozus devās lejā no kalna, un abas liecības plāksnes bija tam rokā – plāksnes bija aprakstītas no abām pusēm, no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas! 16 Plāksnes bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts plāksnēs. 17 Tad Jozua sadzirdēja tautu bļaujam, un viņš teica Mozum: “Kara troksnis nometnē!” 18 Bet tas atteica:
“Tā nav uzvaras dziesma,
tā nav sakāves dziesma –
dzīru dziesmu es dzirdu!”
19 Kad viņš tuvojās nometnei un ieraudzīja teļu un diešanu, Mozus iedegās dusmās, nometa plāksnes un sadauzīja tās kalna pakājē. 20 Viņš ņēma teļu, ko tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī, samala putekļos, izkaisīja pa ūdens virsu un lika to izdzert Israēla dēliem. 21 Un Mozus teica Āronam: “Ko tev šī tauta darījusi, ka tu viņus ievedi lielā grēkā?” 22 Bet Ārons teica: “Lai neiedegas mana kunga dusmas! Tu taču zini, ka šī tauta ir uz ļaunu! 23 Viņi man teica: taisi mums dievus, kuri ies mums pa priekšu, jo Mozus, tas vīrs, kurš izveda mūs no Ēģiptes zemes, – mēs nezinām, kas ar viņu ir noticis! 24 Un es tiem teicu: kam ir zelts, tas lai noņem to! Un viņi man to atdeva, es iemetu to ugunī, un iznāca šis teļš!” 25 Un Mozus redzēja, ka tauta ir izlaidusies, ka Ārons tos izlaidis pašiem par kaunu viņu pretinieku priekšā. 26 Mozus nostājās nometnes vārtos un teica: “Kurš par Kungu – pie manis!” Un pie viņa sapulcējās visi Levī dēli. 27 Un viņš tiem teica: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: lai katrs vīrs liek pie gurna savu zobenu – ejiet šurpu turpu no vārtiem līdz vārtiem pa visu nometni un kaujiet katrs savu brāli, savu kaimiņu un savu tuvāko!” 28 Levī dēli darīja, kā Mozus bija teicis, un tanī dienā krita apmēram trīs tūkstoši vīru no tautas. 29 Un Mozus teica: “Šodien jūs esat sevi iesvētījuši Kungam – katrs ar savu dēlu un brāli, lai viņš šodien dod jums svētību!”
30 Pienāca rīts, un Mozus teica tautai: “Jūs izdarījāt lielu grēku! Tagad es uzkāpšu pie Kunga – varbūt es varu veikt izlīgumu par jūsu grēku!” 31 Un Mozus atgriezās pie Kunga un teica: “Tiešām! Šī tauta izdarījusi lielu grēku – uztaisījusi sev zelta dievu! 32 Un tagad – piedod viņu grēku, un ja ne – izdzēs mani no savas grāmatas, ko tu esi rakstījis!” 33 Un Kungs teica Mozum: “To, kas grēkojis pret mani, – to es izdzēsīšu no savas grāmatas! 34 Un tagad ej, vadi tautu turp, kurp es teicu, redzi, mans eņģelis ies tev pa priekšu, un manā piemeklēšanas dienā es viņu grēku piemeklēšu!” 35 Un Kungs uzlaida tautai sērgu, jo viņi bija taisījuši to teļu, ko taisīja Ārons.
