1 „Klausies, Israēl, tu šodien celsies pāri Jardānai, lai uzvarētu tautas, kas lielākas un stiprākas nekā tu, tāpat arī lielas un līdz pat debesīm nocietinātas pilsētas,
2 Liela un gapa auguma tautu Ēnaka bērnus, par kuriem tu zini un esi dzirdējis: „Kas gan var pastāvēt Ēnaka bērnu priekšā?“
3 Un tu šodien atzīsi, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir tas pats, kas iet tavā priekšā kā rijēja uguns: Viņš tos iznīcinās un nospiedīs ceļos tavā priekšā, ka tu varēsi tos izdzīt un steigšus tos iznīcināsi, kā tas Kungs tev to ir sacījis.
4 Kad nu tas Kungs, tavs Dievs, tos dzīs ārā tev pa priekšu, tad nedomā pats savā prātā un nesaki: Tas Kungs mani ir atvedis manas taisnības un nopelnu dēļ, lai es šo zemi iemantoju, bet gan tieši šo tautu bezdievības dēļ tas Kungs tās tagad dzen ārā tavu acu priekšā.
5 Ne tavas taisnības, nedz tavas sirds skaidrības dēļ tu nenāc, lai iemantotu viņu zemi, bet šo tautu bezdievības dēļ tas Kungs, tavs Dievs, tās dzen ārā tevis labā, lai apstiprinātu to vārdu, ko tas Kungs ar zvērestu bija devis taviem tēviem—Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam.
6 Tad nu zini, ka tas Kungs, tavs Dievs, tev nedod par īpašumu šo auglīgo zemi tavas taisnības dēļ, jo tu esi stūrgalvīga tauta.
7 Piemini un neaizmirsti, ka tu to Kungu, savu Dievu, esi tuksnesī ļoti sadusmojisj sākot ar dienu, kad tu iznāci no Ēģiptes zemes, līdz kamēr jūs nonācāt šinī vietā, jūs esat bijuši nepaklausīgi un pat pretojušies tam Kungam.
8 Jau pie Horeba jūs aizdevāt tam Kungam lielas dusmas, un tas Kungs uz jums apskaitās un gribēja jūs iznīcināt.
9 Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes, tās derības plāksnes, ko tas Kungs ar jums bija noslēdzis, tad es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un es netiku ēdis ne reizes nedz arī dzēris ūdeni.
10 Tad tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, Dieva pirksta aprakstītas, un uz kupām bija visi tie vārdi, ko tas Kungs ar jums kalnā bija runājis no uguns liesmām tai dienā, kad draudze bija sasaukta.
11 Kad nu pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, tās derības plāksnes,
12 Tad tas Kungs man sacīja: „Celies, kāp steigšus lejā no šīs vietas, jo tava tauta, ko tu esi izvedis no Ēģiptes, ir apgrēkojusies: viņi jo drīzi vien ir atkāpušies no ceļa, ko Es tiem pavēlēju iet, un sev darinājuši lietu elka tēlu.“
13 Vēl tas Kungs runāja ar mani, sacīdams: „Es esmu novērojis šo tautu, un, redzi, tā ir nepakļāvīga tauta.
14 Laid mani, Es tos iznīcināšu, un viņu vārdu Es izdeldēšu no pasaules, bet tevi Es darīšu par lielāku un stiprāku tautu, nekā viņi ir.“
15 Tad es pagriezos un nokāpu no kalna, bet kalns dega ugunīs, un abas divas derības plāksnes bija man abās rokās,
16 Un es skatījos, un, redzi, jūs bijāt nogrēkojušies pret to Kungu, savu Dievu, jūs bijāt sev darinājuši lietu teļa attēlu, jūs bijāt jo ātri novirzījušies no ceļa, ko tas Kungs bija jums pavēlējis iet.
17 Tad es sagrābu abas akmens plāksnes, izlaidu tās no savām rokām, nosviedu zemē un sasitu jūsu acu priekšā.
18 Pēc tam es nometos tā Kunga priekšā kā iepriekš—četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, es neēdu maizi un nedzēru ūdeni visu jūsu grēku dēļ, ko jūs bijāt sev uzkrāvuši, darinādami šo ļauno tēlu, tā to Kungu sakaitinādami;
19 Jo es baiļojos par dusmām tin bardzību, ko tas Kungs turēja uz jums, gribēdams jūs iznīcināt; bet tas Kungs arī šoreiz mani paklausīja.
20 Un tas Kungs ari ļoti dusmojās uz Āronu un gribēja viņu iznīcināt, bet es tai laikā iestājos ar lūgšanām arī par Āronu.
21 Bet jūsu grēku darbu, teļa attēlu, ko jūs bijāt izveidojuši, to es sadedzināju ugunī, un es to sadauzīju un samalu, kamēr tas palika par putekļiem; un šos putekļus es iemetu strautā, kas tek no kalna.
22 Arī pie Taberas, pie Masas un pie Kārību Kapiem jūs to Kungu bijāt apkaitinājuši;
23 Un kad tas Kungs jūs sūtīja prom no Kadeš-Barneas, teikdams: „Dodieties uz augšu un iegūstiet to zemi, ko Es esmu jums devis!“ —arī tad jūs turējāties pretī tā Kunga, sava Dieva, pavēlei, Viņam neuzticējāties un ne-klausījāt Viņa balsij.
24 Jūs esat bijuši kurnētāji pret to Kungu, sākot no tās dienas, kopš es jūs pazīstu!
25 Kad es nu gulēju tā Kunga priekšā pie zemes, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, kur es biju nometies, tāpēc ka tas Kungs bija sacījis, ka Viņš jūs iznīcināšot,
26 Tad es pielūdzu to Kungu un sacīju: „Ak Kungs, mūsu Dievs! Neizdeldē šo savu tautu un savu īpašumu, ko Tu pats ar savu lielo varu esi izglābis un kufu Tu esi ar stipru roku izvedis no Ēģiptes zemes!
27 Piemini savus kalpus—Ābrahāmu, īzāku un Jēkabu, un neuzlūko viņu stūrgalvību nedz arī viņu bezdievību un viņu grēku darbus,
28 Lai tā zeme, no kurienes Tu mūs esi izvedis, nesaka: „Tas nebija tā Kunga spēkos, lai tos ievestu tai zemē, ko Viņš pats tiem bija ar vārdiem solījis, un tādēļ ka Viņš tos bija ienīdis, Viņš tos izveda tuksnesī, lai tiem liktu tur mirt!“
29 Bet tie taču ir tava tauta un tavs īpašums, ktņu Tu pats esi izvedis ar savu lielo spēku un ar savu izstiepto elkoni.“
Ne Israēla taisnības dēļ
(2Moz 32:1–35)1 Klausies, Israēl, šodien tu ej pār Jardānu, lai ietu un padzītu tautas, kas lielākas un stiprākas par tevi, – tām ir lielas un līdz debesīm nocietinātas pilsētas! 2 Tā ir liela un stalta tauta, Anāka dēli, ko tu pazīsti, par kuriem tu esi dzirdējis sakām: kas gan var stāties pretī Anāka dēliem?! 3 Un zini šodien, ka Kungs, tavs Dievs, – viņš ir tas, kas ies tev pa priekšu kā rijīga uguns, viņš tos iznīcinās un pakļaus tev, un jūs viņus jo ātri padzīsiet un izdeldēsiet, kā Kungs tev ir solījis! 4 Kad Kungs, tavs Dievs, padzīs tos tavā priekšā, tad nesaki savā sirdī: manas taisnības dēļ Kungs mani veda iemantot šo zemi! – Kungs padzina tos tavā priekšā tādēļ, ka šī tauta bija ļauna! 5 Ne tavas taisnības dēļ un ne tavas sirds taisnības dēļ tu ej iemantot viņu zemi, bet šo tautu ļaunuma dēļ Kungs, tavs Dievs, padzen tos tavā priekšā – tādēļ, lai piepildītu to, ko Kungs zvērējis taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam. 6 Un zini, ka ne tavas taisnības dēļ Kungs, tavs Dievs, ļauj tev iemantot šo labo zemi – jo tu esi stūrgalvīga tauta!
7 Atceries – neaizmirsti, kā tu tuksnesī kaitināji Kungu, savu Dievu, – kopš dienas, kad iznāci no Ēģiptes zemes, līdz atnāci šurp, jūs visu laiku dumpojāties pret Kungu! 8 Un Horebā tu sadusmoji Kungu, un Kungs noskaitās un gribēja jūs iznīcināt. 9 Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes – derības plāksnes, ko Kungs ar jums bija noslēdzis, es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, maizi es neēdu un ūdeni nedzēru. 10 Un Kungs man iedeva divas akmens plāksnes, kas bija aprakstītas ar Dieva pirkstu, un uz tām bija visi vārdi, ko Kungs jums bija sacījis kalnā no uguns vidus todien, kad tika sasaukta sapulce. 11 Kad četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija pagājušas, Kungs man deva divas akmens plāksnes, derības plāksnes. 12 Kungs man teica: celies, kāp ātri lejā no šejienes, jo tava tauta, ko tu izvedi no Ēģiptes, ir apgānījusies – ātri gan tie novērsušies no ceļa, ko es tiem pavēlēju, un uztaisījuši sev izlietu tēlu! 13 Un Kungs man teica: es uzlūkoju šo tautu, un redzi – tā ir stūrgalvīga tauta! 14 Atstājies no manis – es iznīcināšu viņus, izdzēsīšu to vārdus zem debesīm, bet tevi es darīšu par lielāku un stiprāku tautu nekā viņi! 15 Tad es gāju un nokāpu no kalna – kalns dega ugunī, un man rokā bija abas derības plāksnes. 16 Es paraudzījos, un redzi – jūs bijāt grēkojuši pret Kungu, savu Dievu, uztaisījuši izlietu teļu, ātri vien novērsušies no tā ceļa, ko Kungs jums bija pavēlējis! 17 Es satvēru abas plāksnes, nosviedu tās un sadauzīju jūsu acu priekšā! 18 Un es gulēju, nokritis Kunga priekšā kā iepriekš – četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, maizi es neēdu un ūdeni nedzēru visu jūsu grēku dēļ, ko jūs bijāt grēkojuši, darīdami, kas netīk Kungam, un viņu kaitinājuši, 19 jo es bijos no dusmām un niknuma, ko Kungs dusmoja pret jums, gribēdams jūs iznīcināt, – tomēr Kungs man paklausīja arī toreiz! 20 Kungs bija sadusmojies uz Āronu un gribēja viņu iznīcināt, un tolaik es lūdzos arī par Āronu. 21 Bet jūsu grēku – teļu, ko jūs bijāt darinājuši, es ņēmu un sadedzināju ugunī un saberzu labi smalki, līdz tas bija tik smalks kā putekļi. Putekļus es izkaisīju upē, kas tecēja no kalna!
22 Un jūs sadusmojāt Kungu Tabērā, Masā un Kibrot-Taavā. 23 Kad Kādēš-Barnēā Kungs jūs sūtīja, sacīdams: celies un iemanto zemi, ko es jums esmu devis! – tad jūs dumpojāt pret Kungu, savu Dievu, neticējāt un neklausījāt viņam! 24 Jūs esat bijuši dumpīgi pret Kungu kopš tās dienas, kad es jūs iepazinu!
25 Es gulēju nokritis Kunga priekšā – četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, jo Kungs bija teicis, ka jūs iznīcinās. 26 Un es lūdzos Kungu un teicu: Kungs Dievs! Neiznīdē savu tautu un mantojumu, ko tu esi izpircis savā diženumā, ko tu esi izvedis no Ēģiptes ar stipru roku! 27 Atceries savus kalpus Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu – nepievērsies šīs tautas stūrgalvībai, ļaunumam un grēkam –, 28 lai tajā zemē, no kuras tu mūs izvedi, neteiktu: tādēļ ka Kungs nevarēja aizvest viņus uz to zemi, ko bija viņiem solījis, un tādēļ ka viņš tos ienīda – viņš tos aizveda nonāvēt tuksnesī! 29 Viņi ir tava tauta un tavs mantojums, ko tu esi izvedis ar lielu spēku un ar izstieptu elkoni!
